Brīvība jāizmanto saprātīgi

2020. gada 30. aprīlis 00:00

601

Saruna ar Raimondu Krūmiņu, kurš nobalsoja par Neatkarības atjaunošanas deklarāciju.

Katru gadu 4. maijā Raimonds Krūmiņš piedalās valstiskos sarīkojumos, tāpēc kopā ar ģimeni pie balti klāta galda savās mājās Vecumnieku novada Kurmenes pagastā neiznākot pasēdēt. Šogad Neatkarības atjaunošanas dienas pasākumi Rīgā nav plānoti un būs jādomā, kā svētkus atzīmēt līdz šim neierastos apstākļos, rīkojoties saskaņā ar valstī noteiktajiem ierobežojumiem. Par laimi, attāluma ievērošanas nosacījumi uz atmiņām neattiecas un tām var ļauties, neiezīmējot robežas. Turklāt distancēties no piedzīvotā pirms 30 gadiem nemaz nav iespējams, jo, kā teic mans sarunas biedrs, «to, kas tolaik izdzīvots, nevar ne aizmirst, ne izsvītrot no dzīves».

Raimonds Krūmiņš 1990. gadā bija Augstākās Padomes deputāts, viens no 138, kurš vēsturiskajā 4. maijā nobalsoja par Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanu. Viņš bija jaunākais deputāts, tikai 25 gadus vecs.

Vai toreiz, būdams jauns un politikā nepieredzējis, apzinājāties sava balsojuma nozīmi Latvijas turpmākajā liktenī, valstiskuma vēsturē?
– Nevar teikt, ka biju nepieredzējis. Pirms ievēlēšanas Augstākajā Padomē pildīju Stučkas (vēlāk – Aizkraukles) rajona padomes deputāta pienākumus, aktīvi darbojos Latvijas Nacionālās neatkarības kustībā. Protams, ka apzinājos šī balsojuma nozīmi. Atjaunot neatkarību nevardarbīgā ceļā – tas bija vēlētāju un visas tautas dots uzdevums.

Kādu atceraties 4. maiju pirms 30 gadiem?
– Ārā bija silts un jauks laiks, cilvēki pulcējās pie tagadējā Saeimas nama, kur toreiz strādāja Augstākās Padomes deputāti, laužu pilnas bija arī tuvējās ieliņas. Gaisotne bija darbīga, taču līdz balsošanai nonācām tikai pēcpusdienā, jo bija demaršs no opozīcijas, no «Interfrontes», kas centās visādi novilcināt laiku. Cilvēki, klausoties radiotranslācijā balsu skaitīšanas komisijas vadītāja ziņoto, skaļi skaitīja balsis, un tad atskanēja milzīgas un neviltotas gaviles. Sēžu zāles logi bija atvērti, un ārā notiekošo labi varēja dzirdēt. Tas bija pacilājoši.

Vai šī sajūta joprojām saglabājusies?
– Protams, tās emocijas ir atmiņā, bet ir arī citas izjūtas, kas nav gluži tādas, kā toreiz. Pēc 4. maija nāca janvāra barikādes, svarīgāko likumu pieņemšana, ko atšķirībā no pašreizējiem deputātiem izstrādājām paši, tad – 1991. gada augusta pučs un reālā neatkarības atzīšana un atgūšana. Tolaik spriedām, cik gadu būtu vajadzīgs, lai sasniegtu Rietumeiropas ekonomisko līmeni. Lielākie optimisti teica, ka 10 gadu, reālisti, ka 15, bet pesimisti pieļāva, ka būs nepieciešami 20 gadu. Ir pagājuši 30 gadu, un mēs esam vēl tikai pusē. Ar Latvijas turpmāko attīstību īsti apmierināti nevaram būt.

Ar ko no šajos 30 gados paveiktā lepojaties?
– Neatkarības atjaunošana – tas ir pats nozīmīgākais darbs, kas patiesībā noslēdzās 1994. gadā ar padomju armijas izvākšanu. Tad, protams, iestāšanās visās starptautiskajās organizācijās, sākot ar NATO un beidzot ar pievienošanos OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija – red.), kas notika nesen. Formālais gājiens ir glīts un raits, tur nav īpaša pamata pārdzīvojumam, bet reālā dzīve diemžēl tik rožaina nešķiet.

Kas raisa šīs bažas?
– Milzīgās emigrācijas rezultātā pa šiem gadiem esam pazaudējuši ceturto daļu tautas. Tās ir lēnās ekonomiskās attīstības sekas. Daļu nebūtu noturējuši tāpat, atverot robežas un padarot brīvu ceļošanu, taču vairums Latviju atstājuši tieši ekonomisku iemeslu dēļ. Pēc krīzes jārēķinās ar jaunu emigrācijas vilni. Latvija sarūk.

Vai to veicinājusi valdības nepareiza politika?
– Protams! Arī Augstākās Padomes politika, kuru mēs toreiz neapzinājāmies. Neveiksmīgi uzkonstruētā nodokļu sistēma arvien nes postu. Igauņi un lietuvieši jau secinājumus ir izdarījuši. Kaut arī tikai pēc 30 gadiem. Pērn viņiem ekonomikas pieaugums bija divreiz lielāks nekā Latvijā. Tam ir tikai viens izskaidrojums – ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamais minimums, kas kaimiņvalstīs ir divreiz lielāks. Tas atspoguļojas ienākumos un pirktspējā. Ja cilvēkiem nav naudas, nav arī ekonomikas. Nepareizos uzstādījumus nodokļu sistēmā, kas izstrādāta 1990. gadā, neviens nav varējis mainīt un pienācīgi sakārtot – gan politiskās nespējas, gan zināšanu trūkuma dēļ. Arī korupcija un alkatība ir vieni no ekonomiskās attīstības kavēkļiem.

Parunāsim par Latvijas neatkarību! Cik cieši tā saistāma ar brīvību? Vai brīvība bez neatkarīgas valsts maz ir iespējama un vai neatkarīgai valstij ir jēga bez brīvības?
– Brīvība ir relatīvs jēdziens. Cilvēkam, kuram nekā nav un kurš izmests klajā vietā, brīvība neko nedod. Viņš ir priecīgāks, ja ir kāds saimnieks, kas pasaka, ko un kā darīt, iedod iztikšanai dienišķo maizi, un viņam ir labi. Runājot par Latviju, nekādas alternatīvas valstiskās brīvības ziņā nav, jo citādi ne latviešu tautai, ne valodai nebūtu izredžu saglabāties; tās agri vai vēlu dabiskā ceļā izzustu. Pašlaik diemžēl nacionālās valsts politika neko diži labu šajā jomā nesola, jo ekonomiskās problēmas noved pie tā, ka tauta iet mazumā, attīstība nenotiek. Brīvība neko nedod, ja nav prāta to izmantot. Svinot neatkarības atjaunošanas trīsdesmitgadi, par šīm lietām ir jāaizdomājas un jāizdara secinājumi.

Ir daudz atziņu par brīvību – ka tā jānopelna, ka brīvība ir darbs, kas palīdz tapt par cilvēkiem, un citas. Vai ir kāda atklāsme, kas pauž jūsu izpratni par šo jēdzienu?
– Man patīk palasīt visādu gudrinieku sacīto par šo tēmu un citām, bet es uz to skatos stipri piezemētāk. Man brīvība nozīmē iespēju ceļot, paust savus uzskatus. Te gan jāteic, ka viss tik rožaini nav. Piemēram, ja vēlos publicēt rakstu par ekonomikas tēmu, faktiski nevaru to izdarīt. Portāli, avīzes un žurnā-li to neņem pretī, jo tas, ko tur paužu, ir pretrunā ar kādu reklāmdevēju vai īpašnieku interesēm. Tas nozīmē, ka sastopos ar cenzūru, kas nav savienojama ar brīvību. Protams, tā nav tāda, kā «krievu laikā», – totāla un politiski motivēta, bet tomēr pastāv. Pamēģiniet, piemēram, uzrakstīt kaut ko kritisku par pašreizējo otro pensiju līmeni, kas Latvijas izpildījumā ir katastrofa! Nekur nevarēsit to publicēt, jo visur priekšā būs redakcijas «siena». Brīvība šodien ir diezgan relatīvs jēdziens.

Eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga savulaik paudusi, ka atgūtā brīvība ir jāsargā, «gudri valdot pār valsti». Ko, jūsuprāt, nozīmē – gudri valdīt pār valsti?
– Gudri valdīt varētu tad, ja Latvija plauktu un zeltu un būtu pasaules turīgāko valstu desmitniekā. Šāda iespēja diemžēl tika palaista garām. Šauri egoistiskās intereses bieži vien ņem virsroku. Augstākā Padome ierēdniecību «turēja pie rīkles», bet pašlaik ir otrādi – ierēdņi «pie rīkles tur» parlamentu, tāpēc nekas reāli no tā, ko deputāti apņēmušies, netiek īstenots, vienmēr atrodas iemesli un aizbildinājumi, lai nedarītu. Daudzas labas lietas noraktas, lai dažiem būtu ērti dzīvot. Ierēdniecībai, kas mums ir divreiz lielāka nekā vidēji Eiropā ar līdzīgu iedzīvotāju skaitu, šāda situācija ir ļoti izdevīga. Krīzes laikā var netraucēti saņemt algas, viņu labklājību nekas neapdraud, kamēr citiem šis laiks ir totālas izdzīvošanas jautājums ekonomiskā ziņā. Parlaments uz to noraugās, ik pa nedēļai kaut ko pielabo atbalsta noteikumos, bet tā nav normāla rīcība laikā, kad būtu jāstrādā turbo režīmā un proaktīvi jāveic un jāīsteno pasākumi. Turēšanās pie brīvības ideāliem ir skaista, ja tēzēm un ilūzijām ir reālas rīcības segums.

Vai uzskatāt, ka par neatkarības saglabāšanu arvien jāiestājas un tas ir katras paaudzes galvenais uzdevums?
– Pilnīgi noteikti. Tas ir nemitīgs darbs. Ja kādā brīdī kādai pietiekami lielai tautas daļai neatkarība šķitīs nevajadzīga, nebūs motivācijas un pāries vēlme to uzturēt un par to rūpēties, droši vien Latvijas eksistence varētu beigties.

Kas jādara, lai tā nenotiktu?
– Jāuztur valoda, kultūra. Jāsakārto izglītības jautājumi, jo pašreizējā sistēma – tā ir laika un cilvēka dzīves izniekošana.

Nepieminējāt patriotisko audzināšanu.
– Jā, protams, bet tā jāskata kopējā kontekstā. Ja izglītības sistēma puspajukusi, tad arī patriotismam nav īsti nozīmes. Vēl neesam tikuši galā ar krievu valodu, ko vajadzēja izdarīt, vēlākais, deviņdesmitajos gados. Caur sociālajiem kontaktiem, ko uztur Latvijas un Krievijas krievi, tiek ievazāta mums neraksturīga mentalitāte, politiskajā vidē veidojas «ušakova varza» ar koruptīvo domāšanu, kas tiek kultivēta caur sakariem ar Krieviju. Latviju neapdraud šīs lielvalsts retorika, bet politiskā kultūra, ko neuzkrītoši ievazā mūsu sabiedrībā un no kā gadu desmitiem nespējam tikt vaļā. Tas dramatiski traucē valstij attīstīties.

Kāda ir jūsu ideālā Latvija?
– Latviska. Ekonomiski attīstīta Latvija, kas iekļaujas pasaules valstu pirmajā desmitniekā pēc iekšzemes kopprodukta uz iedzīvotāju. Latvija, kurā valda sociālā vienlīdzība.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Brīvība jāizmanto saprātīgi

Kategorijas