Kā kustoties sev darīt labu

2020. gada 30. aprīlis 00:00

Sporta ārstes ieteikumi cilvēka organismam piemērotām aktivitātēm.

Kamēr «Covid 19» dēļ izsludinātā ārkārtas situācija apstādinājusi sporta dzīvi hallēs, laukumos un arēnās, jo aktīvāk skan aicinājumi uz fiziskām nodarbēm individuāli. Ciktāl tās var stiprināt imunitāti un vai būtu īstais laiks sākt sportot arī tiem, kas līdz šim nav to darījuši, jautājam sporta ārstei, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) sporta ārstu rezidentūras programmas vadītājai, kas vada arī sporta medicīnas, sporta traumatoloģijas un rehabilitācijas centru «Sporta laboratorija» Rīgā, jelgavniecei SANDRAI ROZENŠTOKAI.

Kustībai neapšaubāmi ir pozitīva ietekme uz cilvēka organismu, bet aktivitātei ir jābūt piemērotai – ņemot vērā katra cilvēka veselības stāvokli, slimību un traumu vēsturi, vispārējās fiziskās sagatavotības līmeni, trenētību, iepriekšējo sporta gaitu vēsturi. Jāņem vērā, ka fiziskā slodze organismā ir spēcīgs kairinātājs, tā izraisa vairāk vai mazāk spēcīgu stresa reakciju, bioķīmiskas izmaiņas, arī iekaisuma reakciju, uz kuru savukārt reaģē mūsu imūnsistēma.

Vai tas nozīmē, ka pašreizējos piesardzības apstākļos fizisko slodzi nevajadzētu forsēt?
– Ja cilvēks ir bijis fiziski neaktīvs ilgāk par četriem līdz sešiem mēnešiem, organisms uz slodzi kā kairinātāju atsaucas krietni izteiktāk, un rodas lielāks risks, ka iekaisuma marķieru un imūnsistēmas atbilde būs neadekvāti intensīva, kam var sekot komplikācijas. Fiziski pasīva cilvēka imūnsistēmas darbība ir pazemināta, līdz ar to viņš ir mazāk aizsargāts. Savukārt veselības stiprināšanai vajadzētu sākt ar vidējas intensitātes vai pat nedaudz mazāku fizisko slodzi, kas ir vislabvēlīgākā. Ja uzturēsit to regulāri, ar nodarbībām divas trīs reizes nedēļā, pēc pusgada imunitāte būs stiprinājusies jau tiktāl, lai sistēmas atbilde uz slodzi būtu nevis pārmērīga, bet atbilstoša. Savukārt, ja gribēsim notikumus forsēt ar pārāk biežu un intensīvu slodzi, neļaujot organismam pēc tās pilnvērtīgi atjaunoties, imūnsistēmas darbība būs traucēta.

Tīmeklī ir ziņas arī par Ginesa grāmatas cienīgiem rekordiem. Tā 32 gadus vecais francūzis Eliša Nočomovics, kas 15. martā bija paredzējis piedalīties Barselonas maratonā, esot veicis to sava dzīvokļa balkonā – visā tā garumā sešās stundās un
48 minūtēs izskrējis vairāk nekā 3000 apļu. Ko līdzīgu ar sešu stundu skrējienu 37 kilometru «garumā» savā dzīvoklī Vīnē paveikusi ultragaro distanču skrējēja Diāna Džaviza. Vai tādas lietas būtu jāuztver kā piemērs pārspēt pašam sevi?
– No sporta ārsta viedokļa noteikti nē. Tas drīzāk liecina par sava veida pārņemtību ar skriešanu, ne rūpēm par ķermeņa veselību. Daudz efektīvāk būtu ieguldīt laiku dziļās muskulatūras stiprināšanai, koordinācijas vingrināšanai un spēka vingrojumos ar savu svaru. Veicot atkārtojumus pietiekamā daudzumā un biežumā, tie tāpat veido labas izturības spējas. No otras puses – šos cilvēkus var saprast: ja reiz esi skrējējs, tad gribas sevi pārbaudīt. Interesanti, ko, tajā šaurajā balkonā vai istabā apļojot, «teica» vestibulārais aparāts?

Ar «Covid-19» inficējušies arī daudzi profesionāli sportisti, kas līdzjutēju acīs ir veselības iemiesojums.
– Augsta līmeņa profesionāļa imunitāte ir ievērojami zemāka nekā sportistam amatierim. Treniņu režīms, lai arī regulārs, ir ļoti intensīvs. Īpaši sagatavošanās perioda pēdējā fāzē pirms svarīgām sacensībām, kā tas bija gada pirmajā ceturksnī, kad lielākā daļa gatavojās Vasaras olimpiskajām spēlēm. Augstu sasniegumu sports nepieļauj atlaides, sportista organisms pastāvīgi tiek izaicināts, cenšoties sasniegt arvien labāku rezultātu. Samazināt slodzi treniņu procesā arī nevar, tad rezultāti kritīsies. Katrā ziņā sportisti šajā posmā pret jebkuru ārēju kairinājumu ir vistrauslākie. Līdz ar to profesionālā sporta atslēga ir pareizā treniņu plānošanā un regulārā sportista veselības un darbaspēju testēšanā, lai ļoti agrīni noteiktu pārslodzes pazīmes.

Kā, jūsuprāt, sportistus un viņu rezultātus tagad ietekmēs izjauktie treniņplāni un Olimpiādes pārcelšana?
– Ietekmēs būtiski. Eiropas Sporta medicīnas federācijas Zinātniskajā komisijā, kur darbojos, valda viedoklis, ka būs sportistu «sadalīšanās» – tā kā treniņu iespējas visā pasaulē vairs nav pieejamas, parādās noteiktu klimatisko apstākļu priekšrocības tiem, kuri dzīvo attiecīgā reģionā. Tajā pašā laikā Olimpiādes, pasaules un Eiropas čempionātu pārcelšana jau ar konkrētiem datumiem ir iespēja sportistiem paspēt pilnvērtīgāk sagatavoties un nodrošināt godīgāku konkurenci nekā tad, ja šie pasākumi notiktu šogad. Jautājumus, protams, no jauna raisa kvalifikācija, kurai liela daļa kandidātu bija nobrieduši šajā pavasarī. Bet vienam otram šāda atlikšana varētu būt arī pluss. Piemēram, Jelgavas kluba «Cerība» lodes grūdējs Edgars Bergs pašlaik vēl atlabst no muguras operācijas, bet nākamgad jau varētu būt reāls pretendents uz līdzdalību Tokijas Paraolimpiādē.
Oficiālā sporta sistēma patlaban ir it kā apstājusies, bet, no otras puses, – notiek ļoti daudz pētījumu, lai pilnveidotu dopinga kontroles sistēmu, attīstot ģenētisko testēšanu jeb sportistu bioloģisko pasu veidošanu.

Profesionāļiem režīms droši vien joprojām ir treneru reglamentēts, bet cik svarīga «parasta» amatiera organismam ir sporta nodarbību regularitāte un apjoms? Vai ir prātīgi vienā dienā nenoskrietos kilometrus pieplusot nākamās dienas skrējienam?
– Jā, profesionāļiem režīmu plāno treneris, ideālā variantā – sadarbībā ar sporta ārstu. Amatieru līmenī bieži vien sportistiem jātiek galā pašiem. Tāpēc no sporta ārsta viedokļa viņiem jo svarīgākas ir padziļinātās pārbaudes ar komplekso kardiopulmonālo slodzes testu, kas ir primārā metode sporta medicīnā Eiropā un visā pasaulē. Tās ļauj novērtēt veselības stāvokli un treniņu slodzes atbilstību, pārrunāt nepieciešamās izmaiņas un vajadzības gadījumā nozīmēt arī ārstēšanu. Par to nenoskrieto kilometru pieplusošanu: ja neizdarījāt visu, kas bija plānots treniņā, tad jautājums ir – kāpēc? Varbūt paša izvēlētā slodze tomēr nav piemērota? Varbūt ir kādas neatrisinātas sūdzības par iespējamu slimību vai akūtu notikumu risku? Ja nekā tāda nav, tad es teiktu, ka no iepriekšējā dienā neveiktās slodzes nākamajā var pieplusot 10 līdz 20 procentu ar tam sekojošu garāku atjaunošanās periodu, lai neradītu pārslodzes risku.

Daudzi, iespējams, paskrien vai pabrauc ar velosipēdu kaut vai tāpēc, lai pabūtu ārpus mājas. Ko jūs patlaban ieteiktu «plaušu izvēdināšanai»? Un kas būtu jāņem vērā, lai viltīgajā pavasara gaisā veselības vietā neiemantotu slimību?
– Arī mēs ar bērniem mēģinājām braukt ar riteņiem, bet gaiss šādai braukšanai tiešām vēl šķiet pavēss. Daudz labāk mūsu ģimenei pašlaik padodas skriešana, dārza volejbols vai spēle «Gurķis». Plaušas katrā ziņā ir svarīgi vingrināt. Nopietnākas nodarbības es ieteiktu sākt pakāpeniski – ar pusstundu un tad pagarināt līdz stundai. Pareiza un ritmiska elpošana slodzes laikā ir pamatnoteikums pilnvērtīgai organisma apgādei ar skābekli. Lai sagatavotu elpceļus un novērstu saaukstēšanās risku, noteikti svarīga ir iesildīšanās. Tā kā deguna funkcija ir gaisu sasildīt un samitrināt, ieelpai iesildoties ir jābūt caur to, bet izelpai – caur muti. Treniņa pamatdaļā, kad elpceļi ir sagatavoti, pilnvērtīgai gaisa apmaiņai jau elpojam caur muti. Apģērbs jāizvēlas atbilstīgi laikapstākļiem, bet vispareizākais ir «sīpola» variants – nevis viena biezā jaka, bet vairākas plānas kārtas, lai vienu jaciņu pēc iesildīšanās varētu novilkt, bet pēc soļošanas, skriešanas, riteņbraukšanas vai, ja nepieciešams, vingrojumu laikā atkal uzvilkt atpakaļ.

Par to degunu – dzirdēju nesen infektoloģes ieteikumu pirms ārā iešanas iesmērēt nāsīs ziedi.
– Jā, eļļainas ziedes, īpaši sausā gaisā, ir profilaktiski lietderīgas. Savulaik augstskolā, kur sporta ārstiem bija arī infektoloģijas cikls, pasniedzējs ieteica degunu pēc sporta nodarbībām vai āra pastaigas mājās pat izskalot. Ja tāda procedūra ir pieņemama, par sliktu droši vien nenāk.

Noslēgumā – vēl par jūsu vadīto «Sporta laboratoriju». Jau pieminējāt komplekso kardiopulmonālo slodzes testu. Kādu palīdzību sportisti un sportotgribētāji vēl tajā var saņemt?
– Sporta ārsti konsultē par piemērotu slodzi gan profesionālu sportistu un viņa treneri, gan amatieri un cilvēku, kurš tikai nolēmis fiziskām aktivitātēm pievērsties. Ja ir laba sportošanas pamatu vēsture, tad parasti, ņemot vērā ārsta ieteikumus, entuziasti tiek turpmāk galā paši, bet tie, kuri jūtas nedroši, nodarbības un treniņus var sākt klātienē speciālista uzraudzībā ārā vai telpās. Un, protams, ārstējam sporta traumas, atgriežam cilvēkus ikdienas aktīvajā dzīvē un sportistus pilnvērtīgos treniņos.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Kā kustoties sev darīt labu

Kategorijas