Svētkus neatceļ, tikai pārceļ

2020. gada 30. aprīlis 00:00

1318

65. dzimšanas dienu atzīmēs baušķeniece Rudīte Brīvule.

Jubilāres dzīve saistīta ar Bausku kopš 1977. gada, kad šeit sāka strādāt par skolotāju tagadējā Bauskas pamatskolā. «Dzīvoju pretī Rātslaukumam, kur dienu un nakti garām rībina kravas auto virknes,» Rudīte raksturoja savu dzīvesvietu pilsētā.

Lepojas, ka ir kurzemniece
R. Brīvules dzimtā puse ir Mērsrags; ar vietu pie jūras joprojām saista nepārraujama sirds saite. «Lai gan esmu saaugusi ar Zemgali, sirdī esmu kurzemniece,» pauda jubilāre. Visu dzīvi Rudīte bieži dodas uz bērnības vietu, senāk – apciemojot mammu, tagad – lai aprūpētu vecāku atdusas vietu; bijusi tur arī šomēnes. «Man patīk skaistā bāka ar izkopto vidi; par tradīciju kļuvis vienmēr aiziet līdz akmeņainajam krastam, noskalot jūrā rokas un pabradāt gar krastu,» jubilāre jūsmīgi apraksta baudītos brīžus Mērsragā. Nereti apmeklēti arī Mērsraga Zvejnieku svētki, kas ir kā saikne ar jaunām dienām – iespaidīgā zvejnieku parāde un neaizmirstamas zaļumballes.

Tīkamākie mācību priekšmeti jau pamatskolā Rudītei bijuši matemātika un angļu valoda. Tomēr skolotājas specialitātes izvēle nosvērusies uz matemātikas pusi. Pedagoga darbam apguvusi vairākas specialitātes. Pēc vidusskolas beigšanas mācījusies Rīgas Pedagoģiskajā skolā, kur iegūta 1. – 4. klašu skolotāja izglītība. Rudīte atceras, ka tur guvusi ļoti daudzpusīgas zināšanas, bija jāmācās arī mūzika un jāapgūst klavierspēle. Pēc tam studējusi Liepājas Pedagoģiskajā institūtā. Jau ar prāvu skolotājas stāžu Liepājas Universitātē atgriezusies, lai iegūtu speciālās skolas pedagoga diplomu.

Iemācīja strādāt
Tagad jubilāre strādā Pamūšas speciālajā pamatskolā Gailīšu pagastā, kurā aizritējuši jau 35 gadi. Skolotāja šo īpašo pedagoga darbu sākusi, kad skola atradās tagadējā Rundāles novadā un tās nosaukums bija Rundāles internātpalīgskola. Laiku Rundālē skolotāja atceras kā ļoti interesantu un īpašu ar to, ka tolaik bērniem iemācīja darīt darbu un saņemt gandarījumu par paveikto.

Skolas ēka apsildīta ar malkas krāsnīm. Rīkotas malkas kraušanas talkas – bērni nostājušies ķēdē, un pagalītes no rokām rokās veikli pārvietotas uz šķūni. Čaklākie varēja izpelnīties īpašas balvas, piemēram, ekskursiju. Kā mācību priekšmets programmā bija iekļauta lauksaimniecība. Skolēni nodarbināti zirgu kopšanā, kur par zirgu labu izsukāšanu izpelnījušies arī izjādes. Meitenes devušās uz fermu slaukt govis.

Viss mūžs skolā
Tagad Rudīte Brīvule skolā ir kā vairāki vienā; viņa ir matemātikas skolotāja un māca arī ētiku, ir audzinātāja apvienotajai 5., 6. un 7. klasei. Pēdējos pāris gadus ir arī skolas bibliotekāre. Lai iegūtu bibliotekāra sertifikātu trīs mēnešu kursos, nācies daudz mācīties, jo īpaši izziņas materiāla iegūšanā interneta vidē.

Rudīte atzīst, ka Pamūšas speciālajā skolā arī mūsdienās cenšas bērnus iesaistīt vienkāršu darbu veikšanā. Taču jāprasa vecāku piekrišana, vai bērns drīkst noslaucīt paša rakstīto no tāfeles, vai drīkst izmazgāt klasi, vai piedalīties skolas apkārtnes sakopšanā. Parasti vecāki tam dod akceptu, taču dažkārt atrodas kāds audzēknis, kas tāfeles tīrīšanu norāda kā apkopējas darbu. «Kad ņemu sūkli, lai izdarītu to pati, tad gan puisis sakaunas,» stāstīja skolotāja. Katrai klasei ir arī savs «mazdārziņš», kur paši sēj un audzē gan dārzeņus, gan puķes. «Bērniem patīk tur darboties. Iegūto ražu rudenī mājturības stundās kopīgi notiesā,» par bērnu veikumu un prieku gandarīta pedagoģe.

Sevi Rudīte Brīvule raksturo kā stingru un prasīgu skolotāju. «Pie bērna jānāk ar mīlestību, bet svarīga ir disciplīna. Ja ir disciplīna – ir rezultāts,» viņa pauda ar pārliecību. Skolotāja atklāja, ka daudzi bijušie audzēkņi viņu atceras un sūta apsveikumus vēl pēc daudziem gadiem. Speciālajā skolā gadās bērni, kas ir impulsīvi un agresīvi, taču to skolotājam kompensē atsaucīgie, labestīgie un sirsnīgie. Ar prieku acīs skolotāja stāsta par pasākumiem, kuriem veidoti priekšnesumi kopā ar skolēniem, – neaizmirstamas popielas un dārza svētki. Rudīte atzina, ka viņai laimējies strādāt kopā ar spēcīgiem un draudzīgiem pedagogu kolektīviem gan Bauskas astoņgadīgajā skolā, gan tagad jau ceturto gadu desmitu speciālajā pamatskolā. «Viss mans mūžs – skolā, grūti iedomāties, ka manis te nebūtu; bez skolas būtu skumji. Man arī nepatīk staigāt no vienas vietas uz otru,» sacīja jubilāre.

Diena paiet kā dispečerei
Līdz nepazīšanai skolotājas darbs pārvērties pēdējos divos mēnešos, kopš mācības jāvada attālināti arī speciālajā skolā. «Tagad diena paiet kā dispečerei ar telefonu rokās, ko ik pa laikam nomainu ar datoru. Diena sākas agri no rīta un beidzas vēlu vakarā. Uzdevumu un izpildīto darbu pārbaude, pārsūtīšana priekšmetu skolotājiem; jāseko arī e-klases lietošanas statistikai, lai redzētu, kurš skolēns to izmanto, kurš – ne,» savu ikdienu apraksta skolotāja.

Viņa atzīst, ka šis ir milzu izaicinājums gan skolotājiem, gan daļai skolēnu – teju neuzveicams. Lai gan visi bērni, kuriem trūka savas viedierīces, tagad ir nodrošināti ar planšetdatoriem un telefoniem, ne visi veiksmīgi izmanto e-klasi. Diemžēl arī ne visi vecāki spēj bērnus atbalstīt attālinātajā apmācībā. R. Brīvule arī vērtē, ka virtuālās saziņas un informācijas tehnoloģiju apgūšanai skolās pašlaik ir lēcienveida attīstība, kas ir ieguvums. «Taču skolēni arvien biežāk vaicā, kad varēs atgriezties skolā. Viņi ne tikai ilgojas satikt draugus; ir bērni, kuriem būt skolā nozīmē arī labi paēst,» ar nožēlu pauda skolotāja.

Vizītē pie kosmonautes
Jubilārei ir divi bērni, dēls Māris dzīvo un strādā ārzemēs, meita Ilze ir tepat līdzās Mežotnes pagastā, bet vienīgais mazdēls Roberts – rīdzinieks. Rudīte izstāstīja kādu īpašu stāstu – kā Padomju Savienības laikā raduši iespēju dēlam labākai ārstēšanai elitārā traumatoloģijas institūtā Kurgānas pilsētā Sibīrijā.

Papildus ārstu slēdzieniem bijis jāiegūst ietekmīgu personu parakstus. Vispirms tikušies ar PSRS Augstākās Padomes deputātu Raimondu Paulu, ar kura akceptu devušies uz Maskavu pie lidotājas – kosmonautes Valentīnas Tereškovas. Kosmonauti satikuši tikai pa gabalu, redzējuši iznākam no kabineta savā birojā. Viņa devusi zīmi sekretārei, lai uzliek zīmogu svarīgajam papīram. Sibīrijas pilsētā nokļuvuši tam laikam nepieredzēti modernā un brīnumskaistā interjerā veidotā klīnikā, kur ārstējušies tikai ārzemnieki un valsts izredzētie. Pūliņi nokļūt Sibīrijā pie slavenā profesora Jeļizarova ģimenei atmaksājušies dēla veselībā.

Tik daudz mīļa un labestīga
Dārzs meitas mājās Jumpravu ciemā ir Rudītes relaksācijas oāze, kur tiek audzēts gan galdam, gan dvēseles priekam. Tur – brīnišķīgi skaistais jasmīns un ceriņi, tostarp – no Mērsraga mājām atvestie. Dārzā daudz rožu, liliju un peoniju; pēdējos gados cita pēc citas dārzā ienāk dažādas hortenzijas. «Šopavasar sev kā dāvanu dzimšanas dienā nopirku dzeltenu pojeni – tāda man vēl nebija,» stāstīja jubilāre.

Rudīte atklāja, ka labprāt tagad lasa un pārlasa latviešu rakstniecības klasikas mantojumu; īpaši tuvi ir Viļa Lāča darbi. Skolā bērniem ir lasījusi priekšā rakstnieka «Vanadziņu». «Tur ir tik skaista valoda un tik daudz pamācoša, mīļa un labestīga. Ļoti žēl, ka šāda lasāmviela vairs nav skolu programmās,» pauda jubilāre.

Svētdienās viņa mēdz ļauties iecienītiem seriāliem, patīk arī nodoties rokdarbiem. «Rudeņos savus tuvos apadu ar zeķēm, īpaši par tām priecājas znots Jānis,» savus vaļaspriekus atklāja Rudīte. Pirms gada, kolēģes iedrošināta, sākusi gatavot mājas kūkas. Iepaticies, un nu kūku cepšana kļuvusi par aizraušanos. Kūkas tiek dāvanā radiem un kolēģiem jubilejās. Šoreiz pašas jubilejas cienasts kopā ar darba kolektīvu izpaliks ārkārtas situācijas dēļ. Bet Rudīte kūkas ēšanu neatceļ, tikai pārceļ uz vēlāku laiku.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Svētkus neatceļ, tikai pārceļ

Kategorijas