Toreiz, pirms 30 gadiem

Raitis Ābelnieks, Bauskas muzeja vēstures nodaļas vecākais speciālists

2020. gada 30. aprīlis 00:00

460

Tautas un valsts ceļš no atjaunotām demokrātiskām vēlēšanām līdz neatkarīgai Latvijai.

Kopš vēsturiskajiem 1990. gada 4. maija notikumiem jau pagājuši apaļi 30 gadi. Šoreiz vairāk pievērsīšos tām norisēm, kas sagatavoja augsni Latvijas neatkarības atjaunošanai.

Sasniegums – vairāki deputāta kandidāti
Trešās atmodas procesi 1989. gadā jau bija aizgājuši tik tālu, ka Latvijas sabiedrības vairākums atbalstīja domu par mūsu valsts neatkarības atjaunošanu parlamentārā ceļā, izmantojot gaidāmās Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanas. Demokratizācijas procesa sasniegums bija jaunradītā iespēja izvirzīt vairākus kandidātus uz vienu deputāta vietu. Latvijas PSR Augstākajā Padomē vajadzēja ievēlēt 201 deputātu vienmandāta vēlēšanu apgabalos. Toreizējā Bauskas rajona teritorijā tika izveidoti četri vienmandāta vēlēšanu apgabali – 110. Bauskas ar 10 183 vēlētājiem, 111. Iecavas ar 9771 vēlētāju, 112. Vecumnieku ar 9453 vēlētājiem un 113. Īslīces ar 8667 vēlētājiem.

Latvijas Tautas frontes (LTF) Bauskas rajona apvienoto nodaļu grupu sanāksmē 17. janvārī pēc vētrainām debatēm un atklātas balsošanas izdevās vienoties par saviem atbalstāmajiem deputātu kandidātiem: Bauskā – Georgu Andrejevu, Iecavā – Daini Vanagu, Vecumniekos – Valdi Birkavu un Īslīcē – Emeritu Buķeli.

Izvirza uzņēmumu un iestāžu sapulcēs
Tolaik deputātu kandidātus izvirzīja tā saucamie darba kolektīvi – dažādu uzņēmumu un iestāžu darbinieki. Kandidātu izvirzīšana notika darbinieku sapulcēs, lielākajos uzņēmumos tika rīkotas atsevišķas sanāksmes, bet vairāku mazāku uzņēmumu pārstāvji sanāca kopsapulcēs. Piemēram, 25. janvārī Bauskas kinoteātrī «Uzvara» sanāca laikraksta «Bauskas Dzīve», tipogrāfijas, republikāniskās preses izplatīšanas apvienības rajona nodaļas, Kara komisariāta un Meliorācijas sistēmu pārvaldes darbinieki. Šajā sapulcē tika spriests par iespējamo kandidatūru Bauskas vēlēšanu iecirknī – vai nu izvēlēties vietējā sabiedrībā pazīstamāko rajona izpildkomitejas priekšsēdētāju Jāni Rāznu, vai arī Rīgas Medicīnas institūta profesoru, «tautfrontieti» G. Andrejevu, kurš pats arī bija ieradies uz šo sanāksmi. Klātesošo domas dalījās, taču balsojumā virsroku guva G. Andrejeva kandidatūra, iegūstot 44 balsis.

Tajā pašā dienā Sadzīves pakalpojumu kombināta klubā uz līdzīgu sapulci sanāca vairāk nekā 250 šī uzņēmuma darbinieki. Te apspriešanai tika virzīti trīs kandidāti, abi iepriekšminētie un šī uzņēmuma vadītājs Nikolajs Dzenis, kurš sapulces laikā savu kandidatūru atsauca. Debatēs piedalījās gan izvirzītie kandidāti, gan uzņēmuma darbinieki, bet noslēgumā notika atklāta balsošana. Arī šeit G. Andrejevs guva lielāku piekrišanu, jo viņa atbalstam tika paceltas 186 rokas. Jāpiebilst, ka tolaik bija nepieciešamas vismaz 500 balsis, lai deputātu kandidātu reģistrētu un viņa vārds tiktu ierakstīts vēlēšanu biļetenā.

Iecavas vēlēšanu apgabalā līdzīgā veidā izvirzītāju balsis vāca Griķu skolas direktors, LTF rajona apvienoto nodaļu priekšsēdētājs D. Vanags un Agrorūpniecības kompleksa darbinieku arodbiedrības rajona komitejas priekšsēdētāja Ārija Gaile, Vecumnieku vēlēšanu apgabalā – Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) rajona komitejas pirmais sekretārs Artūrs Kauliņš un Latvijas Juristu biedrības prezidents Valdis Birkavs, bet Īslīces vēlēšanu apgabalā sākotnēji tika virzīti trīs kandidāti – padomju saimniecības (sovhoza) «Viesturi» priekšsēdētājs Alvis Feldmanis, LKP rajona komitejas sekretāre Emerita Buķele un Zinātņu akadēmijas Fizikāli enerģētiskā institūta darbinieks Antons Mikoss. Visi iepriekšminētie izvirzītie deputātu kandidāti, izņemot A. Mikosu, kurš beigu beigās izvēlējās kandidēt kādā Rīgas iecirknī, Bauskas rajonā savāca nepieciešamo balsu skaitu un drīkstēja startēt Augstākās Padomes vēlēšanās.

Gan cildinoši raksti, gan nopēlums
Februārī un marta pirmajā pusē daudzviet notika priekšvēlēšanu sapulces, bet «Bauskas Dzīves» slejās varēja lasīt gan deputātu kandidātus cildinošus rakstus, gan nopēlumu. Nekas tamlīdzīgs nebūtu bijis iespējams vēl pirms dažiem gadiem, visās iepriekšējās padomju okupācijas perioda Augstākās Padomes vēlēšanās balotējās tikai pa vienam komunistu partijas izvirzītam deputātu kandidātam katrā vēlēšanu apgabalā, turklāt – šos cilvēkus plašsaziņas līdzekļos tikai slavēja, nekāda kritika tolaik nebija iespējama.

1990. gadā šajā jomā situācija bija kardināli mainījusies, un 18. martā notika pirmās demokrātiskās vēlēšanas kopš 1930. gadiem. Tas bija saspringts laiks, jo latviešu tautas absolūtais vairākums gribēja dzīvot neatkarīgā Latvijā, bet daudzi cittautieši šādu ideju neatbalstīja. Tolaik Augstākās Padomes vēlēšanās varēja piedalīties visi pilngadīgie, kas šeit dzīvoja, ieskaitot Padomju armijas dienestā esošās militārpersonas un pensionētos virsniekus. Bet tādu bija daudz, PSRS karaspēka daļās Latvijas teritorijā dienēja aptuveni 100 000 militārpersonu, kuras organizēti devās uz vēlēšanu iecirkņiem un balsoja par neatkarības pretiniekiem. Pret Latvijas neatkarības ceļu bija noskaņota Komunistu partijas konservatīvākā daļa, daudzi PSRS represīvo iestāžu darbinieki un Internacionālā Darbaļaužu fronte (Interfronte), kas tika izveidota kā pretspēks Latvijas Tautas frontei. LTF kopā ar Latvijas Nacionālo neatkarības kustību (LNNK) un Zaļo partiju izveidoja kopīgu priekšvēlēšanu bloku, kas katrā vēlēšanu apgabalā startēja ar savu kandidātu.

Bauskas rajonā vēlēšanu laika gaisotne bija daudz mierīgāka nekā Latvijā kopumā, te neatkarības pretinieki bija pieklusuši, redzot valdošo noskaņojumu vietējā sabiedrībā. Vēlētāju aktivitāte bija ļoti augsta, un visā Bauskas rajonā uzvarēja LTF atbalstītie kandidāti. Tā Bauskas vēlēšanu apgabalā piedalījās 86,4% vēlētāju, bet G. Andrejevs ieguva 78,2% no visām balsīm. Iecavas pusē vēlētāju aktivitāte bija 83,7%, tur uzvarētāja laurus plūca D. Vanags ar 62,9% lielu atbalstu. Vislielākā vēlētāju aktivitāte bija vērojama Vecumnieku vēlēšanu apgabalā – 89,6%, tur V. Birkavs ieguva 83,8% no vēlētāju balsīm. Savukārt Īslīces vēlēšanu apgabalā aktivitāte sasniedza 85,6%, bet uzvarētāju E. Buķeli atbalstīja 52,7% vēlētāju.

Ar 138 balsīm
Kopumā Latvijā uzvaru vēlēšanās svinēja neatkarības atbalstītāji. Jaunajai Augstākajai Padomei uz pirmo sēdi bija jāsanāk maija sākumā, līdz tam aprīlī politiskās kaislības turpinājās. Šajā mēnesī notika Pilsoņu kongresa vēlēšanas, kurās, atšķirībā no Augstākās Padomes vēlēšanām, varēja piedalīties tikai Latvijas Republikas pilsoņi un to pēcnācēji. Pilsoņu kongress tika paredzēts kā alternatīvais variants Latvijas neatkarības atgūšanai, jo pastāvēja liels risks, ka Augstākajā Padomē, kuras vēlēšanās piedalījās arī okupācijas laikā iebraukušās personas, neizdosies iegūt nepieciešamo divu trešdaļu vairākumu. Par Pilsoņu kongresa delegātiem no Bauskas rajona tika ievēlēti Raitis Ābelnieks, Raimonds Cakars, Uldis Jumejs, Jānis Kalniņš, Leopolds Kļaviņš, Raimonds Sietiņš, Kārlis Sinka, Dainis Vanags un Nellija Sprūde.

Savukārt 21. aprīlī Daugavas stadionā notika Latvijas tautas deputātu kopsapulce, kurā bija pulcējušies visu līmeņu vēlētie priekšstāvji, sākot ar ciemu padomju deputātiem un beidzot ar PSRS tautas deputātiem. Svarīgākais lēmums bija aicinājums Augstākajai Padomei ar demokrātiskām metodēm panākt Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Augstākā Padome uz pirmo sēdi sanāca 3. maijā, tajā izveidojās divas frakcijas. Lielākā no tām bija LTF frakcija ar 131 deputātu, bet opozīcijā atradās «Līdztiesība» ar 57, pārējie bija neatkarīgie deputāti. Deklarācija «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu» tika sagatavota jau iepriekš, tās teksta izstrādē piedalījās Vecumnieku vēlēšanu apgabalā ievēlētais V. Birkavs, tagadējais Valsts prezidents Egils Levits un vairāki citi juristi. Daudz cilvēku pulcējās pie Augstākās Padomes nama jau dienu pirms šīs deklarācijas pieņemšanas un 4. maijā ar ovācijām sagaidīja ilgi gaidīto vēstījumu. Lai pieņemtu šo dokumentu, bija vajadzīgas 134 balsis, taču par to nobalsoja 138 deputāti, viens atturējās, bet neviens nebalsoja pret, jo neatkarības pretinieki balsojumā nepiedalījās. Protams, ka vienā mirklī Latvija brīva nekļuva, tāpat kā 1918. gada 18. novembrī, bija vajadzīgs ilgāks laiks, lai atbrīvotos no lielvaras žņaugiem.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Toreiz, pirms 30 gadiem

Kategorijas