BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ārzemēs pieprasa arī florbolistus

Uldis Varnevičs

2020. gada 24. aprīlis 00:00

32
Ārzemēs pieprasa arī florbolistus

Baušķenieks Rolands Kovaļevskis regulāri cīnās par Latvijas čempionāta zelta medaļām.

Bauskas novada Bērnu un jaunatnes sporta skolas audzēknis, bijušais florbola kluba «Bauska» spēlētājs Rolands Kovaļevskis šī gada «Elvi» florbola līgā vīriešiem bija sestais rezultatīvākais spēlētājs ar 29 gūtiem vārtiem un 18 piespēlēm un reizē savas komandas rezultatīvākais spēlētājs.

Rolands Kovaļevskis no 2017. gada spēlē vienā no Latvijas spēcīgākajām komandām «Latvijas Hipotēka/Oxdog Ulbroka». Pirmajā sezonā izcīnīts Latvijas čempionāta zelts, otrajā sezonā – sudrabs, bet šogad Latvijas Florbola federācija paziņoja, ka saistībā ar ārkārtas stāvokli čempionātu pārtrauc un uzvarētājus nenoteiks arī pēc regulārās sezonas rezultātiem. Regulārās sezonas turnīra tabulā vienība tobrīd ieņēma otro vietu. «Bauskas Dzīve» aicināja sportistu paust savas domas un izjūtas par piedzīvoto.

Pieļauju, ka šīs sezonas noslēgumā nav tās labākās izjūtas. Komanda noteikti tēmēja uz zelta medaļām, bet te beigās pilnīgi nekas – vienkārši sezonas noslēgums.
– Protams, ka nav! Bijām gatavi izcīnīt zeltu, ko komanda pierādīja jau pirmajā kārtā, ar 4:0 uzvarot Liepājas vienību. Viņi, mainot savu taktiku, šķiet, nedaudz kļūdījās un paļāvās pārāk daudz uz veiksmi, bet uzvara tomēr ir jānopelna.

Šosezon esi komandas rezultatīvākais spēlētājs. Kas ir panākumu pamatā?
– Tas ir noticis visas sezonas, kad spēlēju «Ulbrokā», bet tam visam pamatā, protams, izcila vienība, komandas gars un balanss starp pieredzi un jaunību.

Kāds pašlaik ir tavs lielākais panākums florbolā?

– Par lielāko panākumu uzskatu piekto vietu 2018. gada pasaules čempionātā un Latvijas čempionu titulu 2018./19. gada sezonā.

Kāda ir lielākā vilšanās?
– Es teiktu, ka ir tādas divas spēles palikušas atmiņā, varbūt pat trīs. Pirmā noteikti bija 2018. gada grupas spēle pret Vāciju, kur izlaidām uzvaru un, iespējams, iespēju spēlēt pret Norvēģiju jau ceturtdaļfinālā. Otrā noteikti 2018/19. gada sezonas fināls, kurā zaudējām Lielvārdei. Vairāk vilšanās nevis par zaudējumu, bet par to, ka komandas emocijas bija nulle un spēli zaudējām jau ģērbtuvē bez cīņas. Trešā būtu 2016. gada pasaules čempionāta spēle astotdaļfinālā pret Dāniju, kur soda metienos zaudējām. Man bija iespēja «ievilkt» Latviju ceturtdaļfinālā, kas man neizdevās.

Ir kāds florbola mačs, kurš īpaši palicis atmiņā?

– Vislabāk atmiņā parasti paliek spēles, kur bijis visgrūtāk un ne ar tām patīkamākajām emocijām, piemēram, no pēdējā čempionāta, kur zaudējām Zviedrijai 1:14, taču palika atmiņā, jo ap 54. minūti knapi varēju no laukuma nokāpt. Kājas bija tik «pilnas» no slodzes, ka bija grūti kustēties. Ar pozitīvām emocijām noteikti palika atmiņā cīņa par 5. – 8. vietu ar Norvēģiju, kur no samērā bezcerīgas situācijas spējām «izlīst» un uzvarēt soda metienos. Mūsu maiņas sniegums trešajā periodā bija izcils!

Kā veicas ar spēlēšanu izlasē? Vai mūsējiem ir cerības rādīt līdzīgu sniegumu ar pašreizējiem florbola grandiem?

– Izlasē veicas ļoti labi. Esmu jau apradis ar domu, ka spēlēju izlasē un ar trenera profesionalitāti. Mūsu fokuss ir tikai uz spēles sistēmu un attīstīšanos kopā kā komandai, lai varētu uzvarēt arī «Top 4» valstis.

Runājot par «Top 4» valstīm, nedomāju, ka mēs nevaram. Lai uzveiktu Šveici, būtu jāstāv klāt diezgan lielai veiksmei un Šveicei pretēji – neveiksmei. Taču Somija, Zviedrija šķiet pagaidām neaizsniedzamas. Noteikti uzskatu, un to arī pierādījām, ka varam spēlēt ar Čehiju. Čempionātā izdevās uzvarēt, un kvalifikācijā tikai 3:5 zaudējums. Var teikt, ka nebija spēlētāju Čehijai, tur spēlēja puse no U19 pasaules čempioniem, kas pašlaik ir labākie jaunieši pasaulē, un tas līmenis pat ne tuvu nav zemāks kā pieaugušo izlases čehiem. Tāpēc uzskatu, ka mēs esam ļoti tuvu un varam spēlēt kā līdzīgs ar līdzīgu ar Čehijas izlasi.

Kā atšķiras komandas darbs Bauskā un Rīgā? Finansējums, atbalsts, komandas vadība?

– Grūti man salīdzināt. Bauskā spēlēju, kad biju jauniešu vecumā, un mans redzējums kopš tā laika ir kļuvis plašāks un zinošāks. Rīgā «Ulbrokas» komandā to lietu uztver ļoti nopietni un treneru korpuss ir profesionāls. Tas arī mums dod rezultātu, taču vienmēr panākuma atslēga slēpjas saliedētā komandā ne tikai uz laukuma, bet arī ārpus tā.

Par finansējumu nekomentēšu. Mums visu iedod, tikai jānāk uz treniņiem un jāspēlē. Atbalsts no skatītājiem pēdējo divu trīs gadu laikā arī ir krietni audzis visai «FS Masters» sistēmai, un tas ir tikai pašu spēlētāju un kluba vadības nopelns vairāku, es teiktu – piecu līdz desmit, gadu garumā, kad komanda no pēdējām vietām spēja savu līmeni pacelt līdz trīs fināliem pēdējos trijos gados, kur divi no tiem uzvarēti. Vienības vadība ir augstākajā līmenī neapšaubāmi, komunikācija starp spēlētājiem un komandas vadību ir izcila.

Cik cerīgi tev izskatās, ka nākotnē arī florbols varētu kļūt par profesionāļu sporta veidu?

– Man tas neizskatās pārāk cerīgi. Bet pašam tik un tā ir maza cerība, kas mudina dzīties uz priekšu un turpināt spēlēt augstākajā līmenī. Dažviet tas jau notiek, bet ne visiem ir tādas privilēģijas.

Ar ko pašlaik nodarbojies?
– Mācos Latvijas Universitātē trešajā kursā, apgūstot bakalaura programmu vides zinātnēs.

Kādu saredzi savu nākotni florbolā? Vai ir doma, ka varētu mēģināt uzspēlēt ārzemēs? Vai vispār ir kāda florbola līga, kas ir ieinteresēta ārzemju spēlētāju piesaistē?
– Nākotne florbolā ir miglā tīta, bet savas vīzijas jau ir, kuras jācenšas piepildīt.

Protams, ir doma spēlēt ārzemēs. Taču izglītība ir prioritāte mūsu amatieru sportā un tikai tad florbols.

Ir saņemti piedāvājumi no NLB, kas ir Šveices otrā stiprākā līga un «Diivari», kas ir Somijas otrā stiprākā līga. Čehijas un Norvēģijas klubi arī ir interesējušies, taču no lielo valstu augstākajām līgām piedāvājumus neesmu saņēmis. Pagaidām arī necenšos sevi popularizēt vai piedāvāt kādiem klubiem. Ja paši ieraudzīs, tad ieraudzīs. Kad nāks laiks un gribēšu braukt uz ārzemēm, tad arī runāsim ar klubiem, kas ir mūsu interesēs.

Kopumā daudzas līgas ir ieinteresētas ārzemju spēlētāju piesaistē. Tāpat arī sievietēm ir daudz piedāvājumu spēlēt ārzemēs un noteikti ne mazāk vīriešiem. Latvijas līmenis ir samērā labs, un, ja ir liela vēlme braukt, tad noteikti var atrast, kur doties spēlēt.