Pagātne dara bagātu un stipru

2020. gada 24. aprīlis 00:00

70. dzimšanas dienu šodien svin Dzintra Mailo Bārbelē.

Dienā, kad Vecumnieku novada Bārbelē tiekos ar «Krastu» saimnieci Dzintru Mailo, viņa ir labā noskaņojumā – daudz runā un smaida. Grūti noticēt atklāsmei, ka būtībā viņa ir pesimiste un reizēm visu redz tumšākās krāsās, nekā ir, kreņķējas par pēdējo nieku un «uz līdzenas vietas» varot apraudāties. Pašai grūti esot ar to sadzīvot, tāpat kā samierināties ar vientulību, kas mājās ienāca pirms gada, kad aizsaulē aizgāja dzīvesbiedrs Česlavs. Lai gan skumjas cenšas kliedēt Pipars, kā nu takšveidīgais šunelis to prot, aizmirsties ļauj vien atmiņas un kopš jaunības dienām nerimstošā interese par teātri un citiem mākslas veidiem.

Daudz kas palika nepajautāts
Dzintra un abi viņas jaunākie brāļi Jānis un Laimonis dzimuši «Arājos», kur dzīvojušas vairākas ģimenes, pēc tam Ropāji pārcēlušies uz «Ķeriem», vēlāk – uz «Mārtiņiem». Kad kolhozs uzbūvējis daudzdzīvokļu mājas, nonākuši Bārbeles centrā. «Jānīša vairs nav, viņš nomira 36 gadu vecumā, bet tiekos ar viņa sievu Lilianu, dēlu Lauri, kuram divi puisīši. Viņi un brāļa Laimoņa ģimene – tie mani vienīgie radi,» atklāj Dzintra.

Abi ar vīru Česlavu – vienu no retajiem Bārbeles poļiem – izaudzinājuši un izskolojuši divas meitas. Gan Elīna, gan Evija savu dzīvi saistījušas ar medicīnu, un abas strādā zobārstniecības klīnikā Rīgā. Evija pašlaik auklē sešus mēnešus veco Ernestu, un Dzintra bēdājas, ka vīrs tā arī nesagaidīja mazbērniņa nākšanu pasaulē.

Dzintras tēvs Andrejs Ropājs bija vietējais, nācis no «Tupiķiem», bet mamma Elza par bārbelieti kļuvusi kara laikā, kad no Vecpiebalgas atbraukusi pie savas mammas māsas vīra, kurš vietējā pienotavā bijis sviesta meistars. Arī viņa tur sākusi darba gaitas, sastapusi Andreju; viņš tolaik strādājis galdniecībā, un izveidojusies ģimene.

Dzintra atminas, ka vecāki allaž bijuši pārslogoti darbā, jo īpaši laikā, kad mamma kolhoza fermā kopusi lopiņus, tāpēc nožēlo, ka tik daudz kas palicis neizzināts no viņu piedzīvotā. «Mamma mācījusies vienā klasē ar rakstnieci Veltu Spāri. Tā gribētos par tiem gadiem ko pavaicāt! Arī par tēta dzīvi maz ko zinu; viņš bija leģionārs, bet ģimenē par to neviens nerunāja,» teic Dzintra. Viņas mamma nomira 52 gadu vecumā, bet tētis aizgāja, kad viņam bija 62.

Labāk jūtas starp skatītājiem
Dzintra agri sākusi strādāt – jau pēc 8. klases skolas virtuvē, bet 1967. gadā par pārdevēju Bārbeles patērētāju biedrībā. Trīs gadus pavadījusi pie konveijera, kā pati teic, «Popovā» (Rīgas radiorūpnīca – aut.). Dzīvojot galvaspilsētā, gribējusi izmācīties par tramvaja vadītāju, taču šo sapni tā arī nav piepildījusi. Toties Rīga pavēra citas iespējas – varējusi iepazīt sev tik tuvo mākslas pasauli.

«Jau kopš bērnības man mājās visas sienas bija «vienos aktieros»,» smejas Dzintra. Interesi par skatuves mākslu veicinājis vietējā amatierteātra režisors Artūrs Liepa, kurš dzīvojis kaimiņos. Viņš bija skolojies pie aktrises un režisores Margas Teteres-Valdmanes, ļoti inteliģents, zinošs. «Tik daudz runājām, viņā varēju klausīties un klausīties, jo stāstītais mani ļoti aizrāva,» atklāj bārbeliete. Kādu laiku arī pati spēlējusi teātri uz Bārbeles tautas nama skatuves, taču atzīst – labāk tomēr jūtoties zālē starp skatītājiem.

Motokross un zaļumballes
Kad runājam par kultūras dzīvi, Dzintra gluži vai iekarst, aizgūtnēm stāstot, cik daudzveidīgas iespējas un bagātīgs piedāvājums Bārbelē bijis viņas jaunības laikā. Katru sestdienu notika kāds koncerts vai rādīts teātris – braukuši Liepājas, Valmieras, Jelgavas, Dailes, Operetes un Jaunatnes teātra mākslinieki; Raimonds Pauls sniedzis pat divus koncertus dienā. «Te bija tāda kultūras dzīve! Kas tās bija par izrādēm ar leģendāru aktieru piedalīšanos! Tagad dzīvoju gandrīz tikai atmiņās, jo tās ir tik skaistas. Nenoliegšu, tas bija jaukākais laiks manā dzīvē,» viņa teic.

Vienmēr gaidīts bijis augusts, kad rīkots motokross, pēc tam draudzības koncerts un balle; zāle bijusi stāvgrūdām pilna. Vasarās pūtēji vilinājuši uz zaļumballēm. Kad modē nākuši interešu klubi, vietējās ģimenes apvienojušās klubā «Stella», un katra tikšanās reize bija aizraujoša un saturiski piepildīta.

«Manas meitas nezina, kas ir skaista balle, viņas nav piedzīvojušas satraukumu, kad uz deju nāk lūgt spodros kreklos un solīdos uzvalkos saposušies puiši,» pauž Dzintra.

Veikalā iepērkas leģendāri aktieri
Cieši iesakņojušās kultūras tradīcijas bārbeliešiem bieži ļāvušas vaigā skatīt sabiedrībā zināmus māksliniekus, sveicināt iemīļotus mūziķus un aktierus. Arī Dzintrai, strādājot gan pārtikas, gan saimniecības preču veikalā, nācies apkalpot vairākas leģendāras personības – Artūru (lietuviešu aktieris Jozs Kiseļus – aut.) no televīzijas seriāla «Ilgais ceļš kāpās», Egonu Maisaku, kurš sievai iegādājies importa kurpītes, Aiju Kukuli, kā arī teātru skatuves darbiniekus – dekorāciju meistarus un citus, kuri reizēm nākuši, tikai lai «amzierētos».

Dzintrai spilgti atmiņā palikusi kāda epizode no 70. gadiem, kad nākamajā dienā pēc Dailes teātra uzveduma veikalā gribējuši iekļūt mākslinieki, bet tas jau bijis slēgts. «Sestdienā «dailieši» izrādīja Paula Putniņa lugu «Kā dalīt Zelta dievieti?» un, kā tas tolaik bija ierasts, īrēja internāta telpas, lai uzreiz pēc uzstāšanās nav jādodas atpakaļ uz Rīgu. Nākamo dienu pavadījuši, apbraukājot tuvāko apkaimi. Svētdienas vakarā, kad tikko bijām aiztaisījušas veikalu, aktieri atgriezās no Skaistkalnes. Abas ar Klāriņu (kolēģe Klāra Lācīte – aut.) redzam, ka mākslinieki staigā ap ēku un skatās pa logiem. Pamanījuši mūs, met ar roku, lai ielaižam. Atslēdzām durvis, un viņi bija tik pateicīgi! Arī mēs laimīgas un pacilātas, jo – tāds notikums! Uldis Pūcītis nopirka mākslīgā medus burciņu un pamanīja uz letes reņģes garšvielās; konservbundžai bija uzpūties «vēders» un tā bija paredzēta norakstīšanai. Iedomājieties, Eduards Pāvuls taču viņu pierunāja to nopirkt, sakot «šito var droši ņemt, reņģes būs mīkstākas un garšīgākas». Vēl šodien prātā palikusi izteiksmīgā valoda, kādā aktieri savā starpā sarunājās, un dzirkstošais humors,» piedzīvojumā dalās Dzintra.

Viņa atklāj, ka tieši iespēja diendienā būt kopā ar cilvēkiem ļāvusi pārdevējas profesiju no sirds iemīlēt. 90. gados darbinieku skaits samazināts un Dzintrai veselības dēļ no darba bija jāaiziet. 13 gadu nostrādājusi DET Bārbeles elektrisko tīklu rajonā, bet pirms priekšlaicīgās pensionēšanās pāris gadu posusi ciema centru – sējusi un stādījusi puķes, veikusi citus dārznieces pienākumus.

Izmanto katru iespēju
Pašlaik «Krastu» saimniece piepildījumu rod, skatoties kultūras raidījumus un lugu iestudējumus televīzijā. Viņa izmanto katru iespēju apmeklēt koncertus un teātra izrādes, noskatīties labu filmu. Ar šādu dāvanu Dzintru jubilejās mēdz iepriecināt meitas. Viņa ir pateicīga Mudītei Dievaitei, kura daudzus gadus organizējusi draudzes ekskursijas, citādi «Latviju nebūtu redzējusi un iepazinusi», un savai klasesbiedrenei, bibliotēkas vadītājai Brigitai Krauzei par iespēju kopā baudīt kultūru un saturīgajiem sarīkojumiem Bārbelē; uz tiem aicināti dzīvesgudri ļaudis. «Cik ļoti tas bagātina un uzlādē! Ar redzēto, dzirdēto un pārdzīvoto pietiek ilgam laikam,» neslēpj bārbeliete.

Sarunas laikā Dzintra vairākkārt uzsver, ka dzīvo no atmiņām. Kad uzzinu – viņas mīļākā doma ir «cilvēks nevar dzīvot ar pagātni, bet pagātne vienmēr dzīvo viņā», tas kļūst pašsaprotami, jo šo atziņu turpina vēl kāda tai pakārtota patiesība, proti, – «laimīgs tas, kuru pagātne dara bagātu un stipru».

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Pagātne dara bagātu un stipru

Kategorijas