Ar darbu un cilvēcību sasniegti mērķi

2020. gada 24. aprīlis 00:00

1379

Intervija par dzīves vērtībām ar Ainaru Stankevicu, līdzšinējo Valsts policijas Bauskas iecirkņa priekšnieku.

Kad notiek nopietnas pārmaiņas, tad nereti analizējam dzīves gājumu un apstājamies pirms jaunu durvju atvēršanas. Šoreiz saruna ar Ainaru Stankevicu, kurš nule ģimenes lokā nosvinējis 50 gadu jubileju, saņēmis no dēla Austra īpašu dāvanu – pašsacerētu dziesmu repa stilā – un aizvēris Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes Bauskas iecirkņa durvis, lai dotos izdienas pensijā.

Bērnība Kurzemes pusē
A. Stankevica saknes ir Talsu pusē, Valpenē, kur akmens krāvuma piramīdā esot arī A. Stankevica dzimto māju «Liediņu» vārds. No trīs gadu vecuma audzis pie vecāsmātes. No viņas arī gūta lielākā dzīves gudrība un pamats tālākam ceļam. Svarīgākā mācība bijusi darbs. Mazotnē gan lauku darbi nav šķituši sevišķi mīļi, tomēr tie rūdījuši raksturu un devuši mīlestību pret laukiem un dabu. Ainaram ir baltvāciešu saknes, daudzi radi bijuši turīgi lielsaimnieki, tālab vairāki no viņiem izsūtīti.

Kurzemes katla puse – tie ir ieroči, patronas. Tālab mazotnes «varoņdarbi» saistīti ar partizānu bunkuriem, dažādiem «izrakumiem» un atradumiem mežā. Purvu akačos līduši un biedējuši meitenes, ar traktoru mēģinājuši braukt pa purvu. Nedarbu nav trūcis. Savukārt skolā mīļākie mācību priekšmeti Ainaram bijuši vēsture un matemātika. Bērnības sapņi par nākamo profesiju bijuši līdzīgi kā padomju laikos daudziem puikām – vēlējies kļūt vai nu par kosmonautu, vai milici. Paaugoties gan vairs negribējies ne vienu, ne otru, tad traktorista darbs licies saistošāks. Vēlāk izglītojies par agronomu-agrotehniķi, iegūstot arī vadītāja apliecību un traktorista tiesības.

Sapnis par lauku māju
Kad 1993. gadā Ozolainē nopirkta veca guļbūve, vajadzējis daudz zināšanu. Prasījis padomus celtniekiem, bet darījis pats. «Bija mērķis – sava lauku māja. Tā 25 gados pats ar savām rokām visu padarīju, atjaunoju, izremontēju,» stāsta A. Stankevics. Aptuveni līdz 2005. gadam turēta arī govs, vistas. Mazdārziņš ir joprojām, un agronoma zināšanas lieti noder. «Ja metas kosa, ir skāba augsne. Ja zālienā sūnas, tad zeme ir sablietēta, vajadzīga aerācija,» dažas atziņas atklāj saimnieks.

Izvērtējot ilgos darba gadus policijā, A. Stankevics stāsta, ka agrāk nav bijis dienesta transporta, paju sabiedrības «Ozolaine» un «Vecsaule» palīdzējušas ar auto un degvielu. Īpašs paldies toreizējam Vecsaules pagasta priekšsēdētājam Jurim Cielavam. Kādreiz pats arī remontējis mašīnu – pa dienu inspektors braucis, bet naktī, ja vajadzējis, ķēries pie auto remonta.

Vispirms tapusi māja, tikai pēc tam, uzturot kārtību ballēs, satikta skaista meitene ar vasarraibumiem sejā – Zaiga. Viņa piesaistījusi ar savu vienkāršību, strādīgumu. 1993. gadā iepazinušies, nākamajā gadā bijušas kāzas. Pērn nosvinētas sudrabkāzas. Ainars augstu vērtē sievietes prātu, gudrību, intuīciju, prasmi piedot, māku ieteikt tā, lai izskatās, ka pats to esi izdomājis. (Smaida.) Reizēm sieva aizrādījusi: «Neesi mājās priekšnieks!» Tomēr parasti ievērojot līdztiesības principu. «Kurš pirmais no darba pārrodas, tas arī taisa ēst. Protu gatavot meža gaļu, Jāņos 20 litru katlā uz ugunskura vāru zivju zupu. Ēst gatavot māku kopš bērnības. Citreiz kādu maltīti uztaisu arī sestdienās un svētdienās,» atklāj A. Stankevics.

Ģimene ir pirmajā vietā
Stankevicu ģimenē ir trīs bērni – Kristīne (25 g.), kas jau savā dzīvē un strādā par zobārsta asistenti, Austris (19 g.), kas Latvijas Universitātē studē politoloģiju, un Evelīna (9 g.).

«Ģimene man ir pirmajā vietā, tā vienmēr jāatbalsta. Arī bērniem tas mācīts. Svarīga ir mīlestība pret darbu. Lielā meita palīdz mammai, kad atbrauc, arī Austris dara vīru darbus. Evelīna cep pankūkas un karbonādes,» atklāj ģimenes galva. Pastarītei ļoti garšojot tēta ceptās tītās vafelītes, Austris vairāk gaļēdājs. Visai ģimenei garšo zivis, bieži tiek vārītas zupas, cieņā ir mājās gatavots ēdiens.

«Vīrišķība ir nevis tad, kad esi «sakačājies», bet tad, kad spēj uzņemties rūpes par savu ģimeni, kad jebkurā grūtā brīdī uz tevi var paļauties,» uzskata Ainars. Izskatās, ka Austris to iemācījies, ar prieku secina tēvs.

Sieva Zaiga ir bibliotekāre, un visi ģimenē lasot grāmatas. Mamma bērnus iemācījusi lasīt jau trīs četru gadu vecumā.

Dejas – jauns vaļasprieks
Policijā darbs ir ar cilvēkiem. Kāda ir mūsdienu sabiedrība? «Datorizētajā pasaulē tā ir noslēgtāka, diemžēl arī ļaunāka. Var izpausties, neidentificējot sevi. Anonimitāte ļoti grauj. Pirms 20 – 30 gadiem, sniedzot palīdzību, neviens neprasīja: «Kas man par to būs?» Bērni zināja savus pienākumus, nevis tikai tiesības… Par tiesībām sanāca arī saruna ar dēlu. Sacīju: «Iedomājies – tu satiecies ar otru cilvēku uz laipas. Abiem ir tiesības, bet gudrākais piekāpjas.»»

Dzīvē nav bijis tikai darbs. Ir arī vaļasprieki. Kopš 1991. gada Ainars ir mednieks. Tas ir ne tik daudz «šaušanai», bet laiks dabā. Kad ziemās ir sniegs, ar ģimeni slēpots. Pašlaik visi labprāt sēžoties uz velosipēda un izmetot loku. Pie mājas tiekot spēlēts arī volejbols, atveldzei der pirts. Ir arī kāds jauns vaļasprieks – kopš pērnā gada Ainars dejo Arvila Novika vadītajā tautas deju kolektīvā. «Apsolīju Īslīces kultūras nama vadītājai Aigai, nācās solījumu turēt,» teic A. Stankevics, «nebiju dejojis līdz 49 gadu vecumam. Slodzes ziņā tautiskās dejas nelīdzinās nekam citam – strādā visas muskuļu grupas. Tas ir adrenalīns. Pašlaik ārkārtas situācijas dēļ ir piespiedu pārtraukums, bet abi ar sievu uz terases reizēm mācāmies dejas.»

AINARS STANKEVICS

Izglītošanās sākums bijis Talsos, tad Tukumā, vēlāk Saulaines tehnikumā iegūta agronoma-agrotehniķa specialitāte, trīs mēneši aizvadīti arī šajā arodā.

Sekojis dienests padomju armijā, pēc tā 1991. gadā kāds iecirkņa inspektors pierunājis nākt uz miliciju, neilgi pēc tam tā jau pārdēvēta par policiju. 1992. gadā nosūtīts uz kursiem Kauguros, strādājis par Vecsaules pagasta jaunāko iecirkņa inspektoru.

1997. gadā A. Stankevics iestājies Latvijas Policijas akadēmijā, to beidzis 2001. gadā. Sekojis iecirkņa inspektora darbs Bauskā līdz 2005. gadam, kad sāka darbu Galvenajā kriminālpolicijas pārvaldē.

Studijas turpinātas Latvijas Universitātē, ko A. Stankevics beidzis 2011. gadā, iegūstot bakalaura grādu publiskajās tiesībās un jurista specialitāti. 2012. gada 9. janvārī sācis vadīt Bauskas policijas iecirkni.

VIEDOKĻI

Dzīvesbiedre Zaiga Stankevica vīru raksturo šādi: «Vispusīgs, harismātisks, zinošs, ar lielu gribasspēku. Ainara darbi liecina par viņa uzņēmību. Ļoti garšīgi prot gatavot ēst, īpaši visiem garšo viņa štovētie kāposti, uz ugunskura vārītā zivju zupa. Viesmīlīgs. Un es vienmēr esmu lutināta ar skaistiem ziediem.»

Dēls Austris Stankevics, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pirmā kursa students, stāsta: «Sākot ar 7. klasi, katru rītu, kad ar tēti devāmies kopā uz skolu, viņš – uz darbu, pārrunājām vēsturi, politikā aktuālo, to, kas notiek valstī. Šīs sarunas arī bija atspēriena punkts studijām. No tēta mācījos būt nosvērts, mierīgs, uzdot citādākus jautājumus, nekā ierasts, – godīgākus un atvērtākus. Tētis ir zinošs daudzās jomās, viņš ir cilvēks, kam var prasīt padomu.»

Egīls Gailis, Kārtības policijas nodaļas priekšnieks, uzsver, ka A. Stankevics mācējis gan vadīt, gan saliedēt kolektīvu: «Mācēja no reģiona panākt labumu Bauskai. Cīnītājs. Prata pastāvēt par savu iecirkni. Bija arī kāds skarbāks vārds, bet priekšnieka amatā bez tā neiztikt. Pietrūks viņa. Par Ainaru var teikt tikai tos labākos vārdus.»

Aivis Leitāns, Valsts policijas Bauskas iecirkņa priekšnieka pienākumu izpildītājs, raksturo A. Stankevicu: «Kā uz kolēģi vienmēr varēja paļauties, turēja doto vārdu, aizstāvēja padotos un rūpējās par viņiem.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ar darbu un cilvēcību sasniegti mērķi

Kategorijas