Darbs un kustība ir galvenais

2020. gada 24. aprīlis 00:00

310

70. dzimšanas dienu vakar atzīmēja īslīciete Ilga Biguze.

Jau daudz gadu Ilga Biguze dzīvo Īslīces pagasta Rītausmu ciemā, bet darba mūžs ritējis Bauskā. Joprojām ik dienu ceļu uz pilsētu viņa mēro ar velosipēdu. Ja laika apstākļi to neļauj, tad vismaz vienu reizi dienā ceļa posmu starp darbu un mājām veic kājām. «Darbs un kustība ir galvenais, kas vajadzīgs cilvēkam, lai labi dzīvotu,» pārliecināta jubilāre.

Saimniecei jāpieskata mājas
Ilgas dzimtā vieta ir Stelpes pagasts Vecumnieku novadā, tur arī mācījusies Stelpes astoņgadīgajā skolā. Ģimenē augusi kopā ar dvīņumāsu Ausmu, citu sabiedroto bērnībā nav bijis. Viena otrai bijušas gan draudzenes, gan konkurentes. Kad mamma devusies ārpus mājas, parasti ņēmusi līdzi tikai vienu no māsām, jo uz velosipēda nebija vairāk vietas. Visbiežāk mājās palicēja bijusi Ilga. Mamma tad sacījusi: «Tu jau būsi tā saimniece, tāpēc tev jāpaliek mājās.» Par ko mazā saimniece nodomājusi: «Cik slikti klājas tām saimniecēm, kurām savas mājas; viņas nekur nevar tikt.»

Mamma bijusi laba šuvēja un savas dvīnes īpaši pucējusi. Parasti apģērbu abām māsām darinājusi kā vienu komplektu. Lai meitenes drēbes tomēr nesajauktu, centusies šūdināt arī atšķirīgas tērpa detaļas. Tad nereti dvīņu starpā raisījušās diskusijas – kurai tiks oranžais, kurai – dzeltenais. Tomēr abas ar māsu bijušas nešķiramas, viena bez otras nevarējušas iztikt. Tuvās attiecības saglabājušās joprojām, arī 70. dzīves jubileju bija plānojušas svinēt kopā ar abu ģimenēm.

Skolas laikā paticis mācīties, ļoti aizrāvusi grāmatu lasīšana. «Bibliotēka bija mana mīļākā vieta,» atceras jubilāre. Dažkārt bijis arī tā – izpildot mājas uzdevumus, zem mācību grāmatas paslēpusi lasāmo grāmatu. «Kad mamma no istabas izgāja, varēja palasīt iemīļoto lasāmvielu,» atklāja Ilga.

«Ja izturēsi, tad paliksi»
Pēc skolas beigšanas māsa devusies mācīties uz Rīgu par medmāsu, bet Ilgai bijis jāsāk darba gaitas. Sākumā strādājusi kolhozā, bet jau septiņpadsmit gadu vecumā spērusi pirmos soļus pārdevējas darbā. Sākumā pieņemta par mācekli toreizējās Patērētāju biedrības zivju veikalā Bauskā. Tur sākumā mācekles pienākumos bijis no liela ruļļa griezt ietinamā papīra loksnes. Plastmasas saiņojamos materiālus nelietoja vispār, papīrā tolaik tina arī siļķi, kas izņemta no šķidra sālījuma, vajadzēja daudz papīra. «Tas tomēr bija daudz ekoloģiskāk,» secina pārdevēja.

Biedrības piekšsēdis sacījis: «Ja tu tur izturēsi, tad paliksi tirdzniecībā.» Izrādās, ka zivju veikalā tas biedējošais bijusi smaka... «Kad braucu mājās autobusā, manas drēbes dvakoja veikalā uzsūkto aromātu. To sajutuši, cilvēki mēdza par mani sačukstēties. Bet man tur ļoti patika strādāt,» atzina Ilga. Taču organizācijā bija noteikta pārdevēju rotēšanas kārtība, tāpēc no zivju veikala vajadzējis šķirties un izmēģināt roku dažādu preču tirgošanā. Savulaik pārcelta darbā par inventarizatori, bet kontroles darbs negājis pie sirds, atgriezusies veikalā. Divpadsmit gadus pircējus apkalpojusi arī tirgotavā «Saulīte». Pamēģināts arī pavisam citā nozarē – dažus gadus darba vieta bijusi putnu fabrikas inkubācijas cehā. Tomēr tirdzniecība «vilkusi» atpakaļ, un kopš 1985. gada Ilga strādā ar sporta precēm.

Pārdevējas misija dažādos laikos
Veikals ir kļuvis par mūža darbavietu. «Šovasar apritēs 53 gadi, kopš strādāju tirdzniecībā; man patīk pārdevējas darbs, jo varu būt ar cilvēkiem,» pauda jubilāre. Viņas pieredzē ir gan preču deficīta apstākļi, gan talonu sistēma padomju perioda norietā, gan sērgas laiks tagad, kad arī pārdevēji ir «frontes» līnijā.

Ilga atzina, ka mūsdienās pārdevējas darbs ir tīkamāks, nekā tas bija preču deficīta apstākļos. Toreiz cilvēki iepērkoties uzvedās it kā dzīvotu nepārejošā ārkārtas stāvoklī – pastāvīgi pirka veikalā visu, ko varēja nopirkt, nevis to, ko tobrīd vajag. To nevar salīdzināt ar šī brīža īslaicīgu paniku, kas liek cilvēkiem veidot kādu konkrētu preču uzkrājumus. «Padomju laikā likām preces «zem letes», lai sagādātu vajadzīgo «spicajiem» jeb valdošo aprindu cilvēkiem,» tagad ar smaidu atceras pieredzes bagātā pārdevēja. «Savukārt laikā, kad ziepes varēja iegādāties tikai pret taloniem, cilvēkiem to nevis trūka, bet bija pilna māja ar ziepēm,» stāstīja Ilga.

Nācies strādāt arī pirmajā pašapkalpošanās veikalā Bauskā, Uzvaras ielā. Viņa atceras, ka pirmsākumos veikalā bijuši lieli iztrūkumi, cilvēki zaga. Turklāt zaguši ne tikai tie, kas zina, ka ir zagļi... Ilga stāstīja, ka daļā sabiedrības tolaik valdījis uzskats – ja esmu bijis pašapkalpošanās veikalā un izgājis, neko nenozadzis, tad tur neesmu bijis. Pārdevējas centušās pircējus uzmanīt. «Pazīstamiem cilvēkiem skatīties uz pirkstiem arī nebija ērti,» atceras jubilāre.

Tagad pārdevēji – «frontes» līnijā
Ilga joprojām pircējus sagaida un pavada sporta un saimniecības preču tirgotavā vecpilsētā. Viņa atzīst, ka veikals ir pircēju iecienīts. Pārdevēja atklāja, ka, strādājot veikalā, pašlaik nejūt stresu saistībā ar «Covid-19» saslimšanas risku. «Ienākot satrauktiem pircējiem, trauksme dažkārt tomēr «pielīp»; ja cilvēki mierīgi, es par to aizmirstu,» atklāj Ilga.

Viņai ir savi vērojumi un atziņas par cilvēku uzvedību, kas radušies šīs krīzes laikā. Novērojusi, ka novilktās līnijas uz veikala grīdas visefektīvāk disciplinē cilvēkus ieturēt distanci starp pircējiem. Vēl pirms dažām nedēļām cilvēki visvairāk pirka dezinfekcijas līdzekļus, savukārt tagad pirkumu grozā dominē dažādi mazgāšanas un tīrīšanas līdzekļi. Pieprasījums pieaug arī pēc sporta precēm, tostarp pērk hanteles un lecamauklas. «Pircēji preci vairāk apskata un izvēlas ar acīm, nevis aptaustot,» novērojusi pārdevēja. Ilga cer, ka šis laiks dos kādu mācību sabiedrības uzvedībai arī nākotnē. «Distancēšanās noderētu arī jebkurā gripas epidēmijas laikā, kas atkārtojas ik gadu. Cilvēkiem ar saaukstēšanās simptomiem nekad nevajadzētu staigāt pa veikaliem. Jācer, ka arī turpmāk nākšana uz darbu slimiem vairs netiks vērtēta kā pašaizliedzība, bet gan citu cilvēku apdraudēšana,» pauda jubilāre.

Mazbērni saukuši vārdā
Mācoties vidusskolas klasēs vakarskolā, Ilga satikusi savu nākamo vīru Gunāru. Tagad jubilāre bagāta ar atvasēm trijās paaudzēs, par ko patiesi lepojas. «Man ir divas labas meitas – Gunta un Solvita, mīļi mazbērni – Krista, Kārlis, Sindija un Elīna, kā arī divas mazmazmeitas – Alise un Viktorija. Visi ir Latvijā, un neviens nav domājis izbraukt dzīvot citur,» gandarīta Ilga.

Jubilāre agri kļuvusi vecmāmiņa, vēl nebijusi ne 50 gadu vecumā. Pirmie mazbērni viņu saukuši vārdā, nevis dēvējuši par omi, kas Ilgai ļoti paticis, reizēm mīļvārdā – Ildziņa – sauc arī tagad. Lielie un mazie ģimenes saieti parasti tiek rīkoti pie meitas Guntas, kurai sava māja netālu no Bauskas. «Tur pietiek visiem vietas, un vasarās ir ļoti jauki,» stāsta jubilāre. Viņa priecājas, ka ir labas satikšanās ar meitām un mazbērniem. Mazbērni bieži piezvana un mīļi apjautājas: «Omīt, kā tu jūties, kā tev šodien iet; un svētdienās – kas tev šodien labs būs pusdienās?» Savukārt omīte ar lielu patiku gatavo mazbērnu iecienītus ēdienus, viņus ciemos gaidot. Īpaši iecienītas ir Ilgas gatavotās biezpiena pankūkas.

Pašas skābēti kāposti
Ilgas sirdslieta ir dārzs. «Jau gada simtajā dienā iesēju zirņus, dīgst arī kāposti stādiņiem. Mums visiem garšo skābēti kāposti – pati tos rudenī skābēju,» stāstīja jubilāre. Dārzā sarūpēti dažādi augļu koki un krūmi – ābeles, plūmes, saldie ķirši, labi ieaugušas arī pērn iestādītās avenes. Vasarā dārzā krāšņi zied peonijas un asteres.

Brīvos brīžos Ilga labprāt lasa žurnālus, daudz uzzina interneta dzīlēs. Vasarās apmeklēti koncerti Bauskas pilskalna parkā. Kā ikdienas dzīves pārmaiņu jubilāre atzīst pagastā organizētās ekskursijas senioriem. «Tās ir ļoti jaukas un patīkamas, laba atpūta no darba kopā ar gadiem ilgi pazīstamiem cilvēkiem,» atzīst Ilga Biguze.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Darbs un kustība ir galvenais

Kategorijas