Kas likās svarīgs nesen, tagad ir nebūtisks

Anna Vasiļevska, Pilsrundāles vidusskolas matemātikas skolotāja

2020. gada 21. aprīlis 00:00

497

Kas likās svarīgs nesen, tagad ir nebūtisks

Mans laiks. Šīs nedēļas ir kā vienādojums ar ļoti daudziem nezināmajiem, atrisinājumu skaits arī ir bezgalīgs.

Rundāles novadā Pilsrundāles vidusskolas 7. – 12. klašu skolēniem mācu matemātiku. Par to, ka valstī izsludināta ārkārtas situācija un mācības notiks attālināti, uzzināju, braucot autobusā. Man zvanīja vecākais dēls un lasīja ziņas. Tajā brīdī domāju, ka viņš, ar skolu nesaistīts cilvēks, kaut ko jauc. Tomēr izrādījās, ka ne. Atbilstoši direktores apstiprinātai kārtībai, kādā tiek nodrošinātas attālinātās mācības, man jau vairāk nekā mēnesi ik dienu no plkst. 8.40 līdz 16 jābūt pieejamai skolēniem, kuriem stundu sarakstā tajā dienā ir matemātika. Jau pirms darbdienas sākuma jābūt nosūtītiem uzdevumiem.

Zvani beidzas ar pozitīvu vienošanos
Ceļos plkst. 6.50, pēc tam 20 minūtes vingroju, tad «sapucējos» un brokastoju.

Mana darbavieta ir virtuvē, uz pusdienu galda lielā haosā atrodas dators, dažādu krāsu rakstāmpiederumi, grāmatu kaudze un aprakstītas piezīmju lapiņas, jo darbistabu ir aizņēmis dzīvesbiedrs. Klusumu vajag mums abiem.

Pirmais darbs līdz plkst. 8 ir ielogoties «e-klasē» un nosūtīt skolēniem dienas tēmu ar uzdevumiem, norādījumiem un paraugiem, ja tādi ir.

Gaidīšanas laiks līdz aptuveni plkst. 9 jāizmanto lietderīgi. Plānoju nākamo dienu, veidoju pārbaudes darbus, gatavoju uzdevumu risinājumu paraugus.

Sākas komunikācija ar skolēniem – «WhatsApp» grupā sasveicinos ar audzināmo klasi, atbildu uz skolēnu vēstulēm e-pastā, izlasu katru vēstuli, norādu uz kļūdām, lūdzu kaut ko pārstrādāt, pateicos par labiem darbiem. Ja ar saraksti nepietiek, veru vaļā skolēna personas lietu un zvanu. Skatos audzēkņa darbā, skaidroju, kā vajag, klausos, ko skolēns stāsta. Zvanu nav daudz, tikai kādi 30 pa dienu! Un jāatzīst – gandrīz visi beidzas ar kādu pozitīvu vienošanos. Ir ļoti patīkami dzirdēt: «Ā, sapratu, paldies!» Daži skolēni nekomunicē, uzraksta kādu muļķību, lai attaisnotu savu nevēlēšanos strādāt. Atbildu arī uz skolēnu zvaniem. Audzināmajai klasei pirmajās dienās «WhatsApp» grupā bija ļoti daudz jautājumu, tagad viņi jau paaugušies un uzkrājuši pieredzi. Jau ilgāk par mēnesi neesmu viņus satikusi. Arī pati šī mēneša laikā esmu saviem gadiem pieskaitījusi vēl vienu klāt. Ja nepieciešams, zvanu skolēnu vecākiem. Arī viņiem šis laiks nav viegls. Bieži mainu telefona zvana signālu, joprojām meklēju vismaigāko.

Brīvdienās – pastaigas un «Teātris.zip»
Pusdienu laiks pienāk nemanot. Pusdienoju, lasu e-pasta vēstules, atbildu uz jautājumiem, ja vajag, runāju pa telefonu. Šajā laikā pienāk visvairāk darbu. Redzu, ka lielākā problēma skolēniem ir laikus sākt darbu. Paldies vecākiem, kuri to saprot un modina jauniešus! Otra tikpat liela problēma ir patstāvīgi izlasīt vielas skaidrojumu no mācību grāmatas, izpētīt grāmatā doto vai manis sūtīto uzdevuma risinājuma paraugu. Daļa skolēnu pagurst, jo nemitīgi jāstrādā. Mums ir operatīvi un labi pārkārtots stundu saraksts, lai dienas gaitā skolēniem būtu jākomunicē ar iespējami mazāku skolotāju skaitu.

Stundās esmu gājusi vieglāko ceļu, pārāk daudz esmu darījusi skolēnu vietā. Patlaban diezgan aktīvi izmantoju portālu «Uzdevumi.lv», ko līdz šim uzskatīju par atvieglinātu matemātikas piedāvājumu. 7. – 12. klasei portālā nav daudz papildu variantu. Ir tikai jārisina, cik nu kurš spēj. 12. klasei iesaku izmantot televīzijas stundas, arī pati tās skatos. Tad man kļūst vieglāk, jo secinu, ka būtu darījusi tāpat, tikai lēnāk, jo klasē ir vairāk laika.

Pēdējie darbi parasti pienāk ap pulksten 16 vai nedaudz vēlāk. Tā kā skolēni mācās tikai mājās, īpašus mājasdarbus neuzdodu, prasu atgriezenisko saiti tajā pašā dienā, jo rīt būs jauna diena, citi darbi, citi mācību priekšmeti, man pašai arī būs citi skolēni. Mans oficiālais darba laiks tā kā būtu beidzies, bet ne darbdiena, jo no rīta vēl neesmu paguvusi visu sagatavot nākamajai dienai, vēl jānoklausās kāds vebinārs par aktualitātēm izglītības jomā, jāpārbauda, kā audzināmajai klasei veicies, jāpiezvana kādam kolēģim.

Vakars sākas pēc plkst. 18, kad zvanu mammai, kaut ko pagatavoju nākamās dienas pusdienām, sporta nolūkos izmazgāju grīdu, noskatos ziņu raidījumus. Mans prieka brīdis ir videozvans no mazbērniem. Un diena ir galā, pēc nelielas atelpas var sākties nākamā.

Brīvdienās atpūšos no rēķināšanas, sakopju dzīvokli, iegādājos pārtiku, ko var darīt arī internetā. Man patīk pavasaris, dabas zaļā krāsa. Ja laikapstākļi ļauj, ievērojot visus noteikumus, ejam pastaigā. Man patīk aiziet uz dārzu, tur jau zied un smaržo pavasara sīpolpuķes. Pilsrundāle kļūst aizvien sakoptāka, gājēju celiņš vienmēr ir tīrs. Šopavasar mans baltais ritenis noteikti daudz vairāk tiks likts lietā. Svētdienās internetā noskatos kādu teātra izrādi, tā ir lieliska iespēja, ko piedāvā projekts «Teātris.zip».

Pateicība par vecāku iecietību un skolēnu pacietību
Mana pieredze, kas radās darot. Pēc tam, kad pirmajā attālināto mācību nedēļā mana darbdiena ilga pat 14 stundas, kā saka mana kolēģe Žanna, parunājos ar sevi un nolēmu, ka vajag kaut ko mainīt. Sapratu – jāsamazina apgūstamā materiāla daudzums. Strādāsim pa dienu, nevis naktīs! Tā mana darbdiena kļuva nedaudz organizētāka.

Vai mācīšanos klātienē var aizstāt ar attālināto mācīšanos? Noteikti ne, tā ir tikai izeja pašreizējā situācijā.

Kāds man ir šis laiks? Nenoliegšu – pilns stresa, satraukuma un neziņas. Tas ir kā vienādojums ar ļoti daudziem nezināmajiem, atrisinājumu skaits arī ir bezgalīgs.

Ko man iemācījis šis laiks? Mēs visi – pedagogi, skolēni, vecāki un pat valdība – piedzīvojam ko baisu, darām neierastas lietas, daudz ko darām pirmo reizi, mainām prioritātes. Tas, kas likās svarīgs pavisam nesen, tagad ir nebūtisks.

Ko rāda šis laiks? To, kāds tu esi īstenībā – godīgs vai ne visai, prasīgs tikai pret citiem vai arī pret sevi, cik pacietīgs un atbildīgs esi, kas ir tavas vērtības.

Uz ko es nepretendēju? Uz to, ka man ir absolūta taisnība.

Kas man nepatīk? Nepatīk lasīt un dzirdēt, ka vecāki pašlaik pelna skolotājiem algu. Tā nav, skolotāji strādā ļoti daudz. Priecājos, ka neviens vecāks to skaļi nav man teicis. Nepatīk, ka dažādi valsts pasākumi tiek pārcelti, nevis atcelti. Kā ar visu tiks galā, kad nāks klāt arī citi?

Ko es visvairāk gribētu darīt, ja vīruss mūs neskartu? Vēlos aiziet pie frizieres Lailas, kopā ar vīru, plānojot nākotni, brīvi staigāt pa veikaliem, izvēlēties to, kas mums ļoti nepieciešams. Nedēļu nogalēs gribētu braukt pie mazbērniem, vārīt viņiem zupu, mācīt saskaitīt un atņemt, ar mazdēlu spēlēt futbolu. Vēlos pirkt puķes, stādīt tās dārzā. Gribu katru dienu ar prieku iet uz darbu un ne par ko nesūdzēties.

Par ko es baidos? Par savu un tuvinieku veselību, par valsts ekonomiskā stāvokļa pasliktināšanos, par to, ka ilgstoši būs jāsadzīvo ar vīrusu, par to, ka pieļaušu kļūdu, ko nāksies nožēlot.

Par ko es pateicos? Par vecāku iecietību un skolēnu pacietību, par visiem, kas atvērti sadarbībai. Pateicos mediķiem, kuri nenogurstoši cīnās un apdraud savu dzīvību.

Par ko man ir neērti? Par to, ka tik ilgi spriež, kuriem mediķiem un cik daudz piemaksāt par grūto darbu. Viņi ir pelnījuši šīs piemaksas un bagāti no tās nekļūs, nevajag katru dienu par to stāstīt.
Kam es ticu? Es ticu, ka epidemiologi un valdība pieņems atbildīgus un pareizus lēmumus, arī par šī gada 9. un 12. klašu eksāmeniem. Nekas nenotiktu, ja tos atceltu.

Ko es vēlētos visvairāk? Lai jau rīt pamostoties mēs dzirdētu, ka vīruss mūs vairs neapdraud. Ja ne akurāt rītdien, tad kādu citu dienu.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Kas likās svarīgs nesen, tagad ir nebūtisks

Kategorijas