Priecīgs par dzīvē pieredzēto

2020. gada 17. aprīlis 00:00

1005

Baušķenieks Guntis Liepa svētdien atzīmēs 80. dzīves jubileju.

Jubilāra Gunta Liepas dzimtas saknes vijušās no Skaistkalnes puses, kur vectēvam bijusi sava saimniecība. Bet tēvs savu dzīvi veidot devies uz Rīgu. Guntis un brālis Laimonis dzimuši Rīgā, kur ģimene dzīvoja līdz 1944. gadam; pēc kara pārcēlušies uz Bausku.

Kontrasts abpus frontes līnijai
«Kad kara beigās sabombardēja blakus esošo māju, vecāki nolēma Rīgu atstāt, fronti pārlaidām Ozolainē pie tēva radiem,» baisos notikumus aprakstīja Guntis. Vēl tagad viņš atceras četrgadīgā bērna pieredzi par piedzīvoto kontrastu starp karojošo pušu karavīriem. Vācu zaldāti, kas mitinājušies mājas otrā galā, centušies puiku notvert, lai palutinātu un dotu spēlēties ar neparastām mantām. Tad kādu rītu – vāciešu vairs nav, bet apkārt staigā krievu zaldāti un skandē ermoņikas. «Tās pašas dienas vakarā sāku apgūt krievu valodu. Karavīri, sitot ar pistoli pa galdu, mājas saimniecei pieprasīja: «Baba, dai samogon!» (‘Sieva, dod kandžu!’ – latviski),» stāstīja Guntis.

Ar lielgabala stobru pret tiltu
Nebēdnīgie puišeļu darbi un «varoņdarbi» paveikti Bauskas pagalmos, Pilskalna ielas rajonā un pilsdrupās. Bērnību pie Mūsas Guntis atceras ar ļoti gaišām atmiņām. «Tas bija foršs laiks, bērniem bija liela brīvība. Pēckara laikā vecāki, mūsdienu acīm lūkojoties, bija ļoti bezrūpīgi atvašu uzraudzīšanā; bērni rūdījās būt atbildīgi un sargāt sevi no briesmām paši,» secina jubilārs. Zēni savās rotaļās likuši lietā arī frontes atstātu lielgabalu. Reiz «karotāji», arīdzan sešgadīgais Guntis, pavērsuši lielgabala stobru pret Mūsas tiltu. Sagadījies, ka tobrīd to šķērsojusi armijas automašīna, kas pēkšņi apstājusies, zaldāti izlēkuši no mašīnas un sagūluši uz tilta, lai glābtos no «uzbrukuma». Puikas paguvuši aizlaisties, bet lielgabalu nācies zaudēt. «Pašam bija arī savs krievu automāts, ar kuru šaut gan nevarēja, bet «karošanai» derēja,» smejot atceras jubilārs.

Skolas laikā kā labākās izklaides Guntis atceras pavadīto laiku Pilskalna ielas apkaimes draugu kompānijā. Bieži tikušies pašorganizētos futbola mačos pilskalna parkā. Bet īpaši vīrišķību zēni apliecinājuši, rāpjoties pa pilsdrupu mūriem, – kurš augstāk. To stimulējis arī garāmgājēju novērtējums: «Paskat, kādi malači!» «Tolaik cilvēki vēl bija kara pieradināti pie briesmām, arī nāve nešķita nekas īpašs – tāds valdīja noskaņojums,» prāto Guntis.

«Neko savā mūžā nesasniegsit!»
Skolas gaitas ritējušas Bauskā. «Skolēns biju tāds vidējais, īpaši neveicās ar rakstīšanu,» atzīst Guntis. Viņam 7. klasē, kā arī sola biedram un draugam Reinim Ādmīdiņam skolotāja speciāli sarīkojusi glītrakstīšanas stundas. «Ar tādu rokrakstu jūs neko savā mūžā nesasniegsit!» zēnu nākotni prognozējusi skolotāja. «Viņas pravietojumi īsti nepiepildījās,» ar smaidu secina Guntis. Viņam patikusi matemātika un fizika, aizrāvusi darbošanās skolotāja Andreja Skujas fizikas pulciņā. Viņš bijis arī dzejnieces Lijas Brīdakas un Eduarda Smilškalna skolēns. Guntim 11. klasē astronomijas skolotājs bijis viņa brālis Laimonis. Pamanījis, ka brālis viņa zināšanas allaž novērtē par atzīmi zemāk, nekā pelnīts. Nereti mājās notikusi brāļu izskaidrošanās, kuras reizēm vajadzējis izšķirt mammai.

Gunta ģimenē patiesā Latvijas vēsture no bērniem netika slēpta. Tēvs tā arī nesamierinājās ar padomju varu. «Divsejainība kļuva par ikdienu, allaž bija jādomā – ne visu, ko var runāt mājās, var sacīt ārpus tām,» atceras jubilārs. Kad dēli pieauguši, tēvs mēģinājis viņus pārliecināt: «Tāda valsts, kur kungs ir muļķāks par kalpu, nevar ilgi pastāvēt.»

No tranzistoriem līdz lauksaimniecībai
Visi, kas mūspusē pazīst Gunti Liepu, viņu zina kā lauksaimniecības nozares darbinieku dažādos amatos, bet sākotnējās izvēles bijušas pavisam citā virzienā. Kopš bērnības Guntim interesēja tehnika un mehānismi. Tam sekoja arī studiju ceļa izvēle – viņš 1958. gadā bija pirmo studentu pulkā Mehānikas fakultātē jaundibinātajā Politehniskajā institūtā. «Tas laiks bija industrializācijas augšupejas periods, inženieri bija pieprasīti,» atceras jubilārs. Viņš ieguvis aparātbūves konstruktora diplomu, ko pēc divu gadu dienesta padomju armijā lika lietā universitātes pusvadītāju fizikas problēmu laboratorijā. Uzplaukstoša tolaik bijusi radio tranzistoru ražošana, kurā laboratorija iesaistījusies ar teorētisko darbu izstrādi. «Tranzistoru ražošanai uzcēla jauno rūpnīcu «Alfa», Latvija bija vadošā līmenī šajā nozarē visā PSRS,» pauda jubilārs.

Pēc bēdu pilniem notikumiem dzimtā – traģiski gāja bojā brālis, pēc gada nomira tēvs, un mamma palika viena, Guntis ar ģimeni 1978. gadā pārcēlās uz dzīvi Bauskā. Šeit atradis enerģētiķa darbu toreizējā Ļeņina kolhozā Īslīces ciemā. «Pašam bija sava brigāde, labs kolektīvs – veicām gazifikācijas darbu, veidojām siltumsaimniecības sistēmu, darījām praktiskas lietas,» pauda jubilārs. Bet Gunti allaž jau no skolas laikiem kāds pamanot un sākot «bīdīt» amatos, pašam to nevēloties. Tā bijis Rīgā, kad ražošanas labad pierunāts iestāties Komunistiskajā partijā. Tā arī šeit sākuši «vajāt» partijas ierēdņi, aicinot strādāt partijas komitejā. Kādu pusgadu spurojies un turējies pretim; beidzot izsaukts un nostādīts izvēles priekšā – darbs partijas komitejā vai lauksaimniecības pārvaldē par inženieri. Tā sākās Gunta karjera lauksaimniecības nozarē. Lauksaimniecības departamenta direktora amatā jubilārs bija līdz tā likvidācijai 2000. gadā. Pēc tam vēl desmit gadu Jelgavas reģionālajā pārvaldē, visbeidzot – divus gadus Bauskā strādājis par lauksaimniecības konsultantu.

Visiem – izglītība, darbs un iztikšana
Jubilāra lielā dzīves loma tomēr esot – tētis. Pirmajā laulībā dzimis Lauris, bet kopdzīvē ar Mirjamu pasaulē nākuši Indriķis, Katrīna, Jurģis un Krišjānis. Diemžēl mammu aizsaulē paņēma ļauna slimība, kad mazākajam dēlam bija vien seši gadiņi. Guntis viens ticis galā, bet par to vārdos ir skops: «Bija tikai jādara.» Bērni ātri kļuvuši patstāvīgi un mērķtiecīgi savu skološanos izvēlē, kam tēvs devis atbalstu. Tagad Guntis ir gandarīts: «Visiem pieciem ir augstākā izglītība, visi ir Latvijā, visiem – darbs un iztikšana.»

Jubilārs bagāts ar mazbērniem, viņu ir apaļš desmits – Dāvis, kurš jau beidzis augstskolu, Olīvija, Zelda, Matīss, Pēteris, Mirjama, Petra, Īva Izolde, bet mazākās Grēta un Evelīna ir vien pusgadiņa vecumā. Bērni ar ģimenēm dzīvo Rīgā un Jelgavā, bet tēva mājas Bauskā ir dzimtas sanākšanas vieta, kurā pulcējas visai regulāri un labprāt pavada laiku ne tikai īpašos svētkos. Šogad Guntis bērnus saaicinājis uz ābeļu «apcirpšanas» talku, visi bijuši klāt. «Nu jau pavisam kopā esam deviņpadsmit, nav tik liela galda, pie kura visiem sasēst,» par savu bagātību stāsta jubilārs.

Beidzot var dzīvot sev
Kad par desmit gadiem bija pārspējis savu pensijas vecuma iestāšanos, Guntis nu jau vairākus gadus bauda brīvību. «Visi bērni bija skolas pabeiguši; pārņēma tāda brīvības izjūta – gribējās uzlidot; beidzot varu dzīvot sev un savām kaprīzēm,» atklāja Guntis. Visu mūžu bijis kultūras dzīves baudītājs, šos paradumus nemainot arī tagad. Guntis 60 gadu garumā dziedājis visos Dziesmu svētkos, sākot ar 1960. gadu kopā ar «Gaudeamus» un beidzot ar Īslīces kori «Četri vēji» 2018. gadā. «Apmeklēju teātru izrādes un koncertus; Bauskā cenšos nepalaist garām nevienu kaut cik vērtīgu pasākumu. Joprojām daudz lasu, ļoti sekoju līdzi politikai – vairāk nekā vajadzētu,» pauda jubilārs. Viņu sarūgtina, ka pašvaldību līmenī deputāti vairāk tērē enerģiju cīņās starp pozīciju un opozīciju, nekā lemjot par lietu.

«Vērojot, kā laika gaitā partijas deformējas, nolēmu tajās neiesaistīties. Biju Zemnieku savienības atbalstītājs, bet tikai līdz brīdim, kad tur parādījās Lembergs; sapratu – esmu kļūdījies,» atzīst jubilārs.

Tagad Guntis Liepa jau vairākus gadus vada pašvaldības apbalvojumu piešķiršanas komisiju.

«Esmu apmierināts un priecīgs par dzīvē pieredzēto. Man ir autoritātes, bet nav tādas, kurām es pakļautos. Tagad jūtos pilnīgi brīvs, un man nav, no kā baidīties, – tā ir ļoti laba izjūta,» ar viedumu un pārliecību balsī pauda Guntis Liepa.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Priecīgs par dzīvē pieredzēto

Kategorijas