Gaļēdājs, pat plēsējs

2020. gada 15. aprīlis 00:00

Iecavas putni. Viens no lielākajiem Latvijas putniem – baltais stārķis – jau staigā pa novadu laukiem.

Fotogrāfs Rolands Linejs Iecavas novadā iemūžinājis vienu no lielākajiem putniem – ceļotājiem. Baltais stārķis ir tipisks ceļotājs, un pirmie stārķi ierodas Latvijā marta beigās vai aprīļa sākumā, dodas prom augusta beigās vai septembra sākumā.

Stārķi lido līdz pat Āfrikas pašiem dienvidiem. Aizceļošana notiek lielos baros – desmiti un simti putnu. Redzēti dažkārt pat pāris tūkstošu putnu lieli sakopojumi, kā tas novērots Tukuma novadā. Par balto stārķi informāciju var atrast Latvijas Ornitologu biedrības mājaslapā.

Daudzveidība ēdienkartē
Baltais stārķis ir liels putns ar garām sarkanām kājām un knābi, balts ar melniem spārnu galiem. Spārnu izpletums 155 – 165 centimetri, sver apmēram 3,5 kilogramus. Tēviņi līdzīgi mātītēm, tikai nedaudz lielāki. Jaunajiem stārķiem knābis un kājas tumšas, sarkano krāsu tie iegūst pirmā dzīves gada laikā. Dzīves ilgums – maksimāli 30 gadi, dzimumgatavību parasti sasniedz 3 – 6 gadu vecumā.
Baltie stārķi pieder pie stārķveidīgo dzimtas, kura ietver sešas ģintis ar 17 sugām. Bez mums zināmajiem baltajiem un melnajiem stārķiem var minēt arī, piemēram, jabiru un marabu stārķus.

Baltais stārķis ir gaļēdājs, savā ziņā to varētu saukt arī par plēsēju. Pamatbarība nebūt nav vardes, kā to uzskata daudzi, it sevišķi mūsdienās, kad varžu ir mazāk. Stārķu ēdienkarte ir ļoti daudzveidīga – ēd visus dzīvniekus, ko vien spēj norīt, – kukaiņus, to kūniņas un kāpurus, peļveidīgos, kurmjus, čūskas, ķirzakas, vardes, zivtiņas, uz zemes ligzdojošo putnu mazuļus, arī maitu. Samērā jauns, bet bagāts cilvēku radīts barības avots ir automašīnu notriektie dzīvnieki – ne velti gar šosejām brienoši stārķi ir bieža parādība.

Jau no 19. gadsimta līdz mums nonākušas rakstītas liecības par to, ka tur, kur daudz balto stārķu, pazūd griezes, ķīvītes, pļavu tilbītes un citi putni. Mūsdienās ir diskusijas par to, vai balto stārķu nav par daudz. Tomēr – to ir tieši tik, cik spēj uzturēt vide. Ilgtermiņā stabilā biotopā plēsēji nekad pilnībā neiznīcina savus upurus – ja vienu kļūst mazāk, tie pārslēdzas uz citiem.
Ziemošanas laikā ļoti nozīmīgs barības avots ir masveidā savairojušies siseņi, kas mēdz būt ļoti neveselīga un bīstama pārtika, – Āfrikā vēl mūsdienās šos kukaiņus apkaro ar ļoti indīgām vielām, kas, uzkrājušās to ēdāju organismā, izraisa neauglību.

Ne visu redzam
Baltie stārķi cenšas atgriezties tajā ligzdā, kur iepriekš jau perējuši. Parasti pirmais ligzdā ierodas tēviņš. Nereti uz vienu un to pašu ligzdu pretendē vairāki stārķi, tad izceļas karsti ķīviņi un bojā var aiziet jau iedētās olas. Izdēj parasti 3 – 5 baltas olas, tās perē un mazuļus aprūpē abi vecāki.

Uzskata, ka stārķu pāris ir uzticīgs viens otram. Izrādās, ka ne izteikti. Izņemot perēšanas un mazuļu audzēšanas laiku, stārķi uzturas baros, nevis pa pāriem. Pareizāk būtu teikt, ka cenšas būt uzticīgi vienai ligzdošanas vietai.

Kā dabā ierasts, izaug veselākie un stiprākie mazuļi. Latvijā tie ir vidēji divi trīs katrā sekmīgā ligzdā. No tiem, kas ir vārgi un «nepareizi», vecāki atbrīvojas, izmetot no ligzdas vai pat izbarojot pārējiem mazuļiem. Tas nav nekas neparasts arī citiem dzīvniekiem, tikai mēs to neredzam, uzsver ornitologi.

Nopietnu dabisko ienaidnieku baltajam stārķim nav daudz, lai gan dažkārt ligzdas iztukšo kāds nekaunīgāks krauklis, arī daži jūras ērgļi Kurzemē specializējušies stārķu mazuļu zagšanā no ligzdām, kas neatrodas gluži blakus cilvēku mājām.

Cilvēki un baltie svēteļi

Domājams, ka kopš agrīnajiem viduslaikiem gan putni, gan paradums tos saudzēt un palīdzēt, izvietojot ligzdu pamatnes, izplatījies Eiropā. To «svētums» bijis tik nozīmīgs, ka par svēteļa nogalināšanu draudējis pat nāvessods. Latvijā baltie stārķi ienāca salīdzinoši vēlu – līdz ar intensīvu līdumu līšanu, jo tie ir tipiski atklātu ainavu putni, bet Latvija bija tipiska mežu zeme. Izplatīšanos veicināja vācieši. Par to, ka Latvijā baltie stārķi ligzdo samērā nesen, liecina, ka tie praktiski nav minēti ne tautasdziesmās un teikās, ne vietvārdos.

Stārķi mūsdienās mēdz ligzdot uz elektrības stabiem – tādu Latvijā ir vismaz septiņi tūkstoši. Ligzdas svars sasniedz pat tonnu. Elektroapgādes koncerna darbinieki cenšas rast kompromisu – potenciāli bīstamās ligzdas ierobežotā daudzumā noņem ārpus ligzdošanas laika, daļai stabu uz paaugstinājuma piestiprina mākslīgu ligzdas platformu. Populācijai tas draudus nerada. Stārķiem nav problēmu nedēļas laikā uzbūvēt jaunu ligzdu, it sevišķi, ja iedzīvotāji parūpētos par mākslīgas pamatnes uzlikšanu gan pašiem, gan stārķiem piemērotā vietā. Galvenais – neizvēlēties vietu dzīvojamās mājas tiešā tuvumā, un ligzda jāpiestiprina ļoti stipri un stabili.

Katru gadu ornitologi saņem ziņas par atsevišķiem stārķiem, kas neatlaidīgi uzbrūk ēku logiem vai automašīnām. Domājams, ka atspulgā redzamo attēlu tie uztver kā svešu iebrucēju un attiecīgi rīkojas. Vienīgais padoms – aizsegt attiecīgos objektus ar neatstarojošu materiālu – audumu vai ko citu. Dzirdēti šausmu stāsti par dzīvām čūskām, kas krīt no stārķa ligzdas un pēc tam ložņā pa sētsvidu. Varbūt tā gadījies, bet maz ticams, ka tā būtu parasta lieta. Stārķi, čūsku vai jebko citu noķēruši, mēdz to nosist. Otrkārt, kad ēdamais ligzdā nogādāts, tam maz izredžu izvairīties no ēdelīgajiem mazuļiem.

Cilvēki kļūst bēdīgi, ja izmet stārķa bērnu. Ja jau mazulis izmests, visdrīzāk, ar to kaut kas nav kārtībā, un viņa izdzīvošana, lai tālāk nodotu savus ne pārāk labos gēnus, nav vēlama. Nav ieteicama no sugas labklājības viedokļa kopumā, baltā stārķa gadījumā nevajadzīga arī tāpēc, ka šīs sugas pastāvēšana nav apdraudēta. Tomēr cilvēciskais aspekts liek mums būt līdzcietīgiem pret jebkuru nelaimē nokļuvušu radību. Var mēģināt mazuli ņemt savā pilnā aprūpē, bet jāiegaumē, ka Latvijas likumdošana nepieļauj savvaļas dzīvnieku turēšanu gūstā bez saskaņošanas ar Dabas aizsardzības pārvaldi. Jāapzinās, ka stārķa ēdienkartē ir tikai dzīvnieku izcelsmes barība, ar putru un maizi tas neizaugs. Mazulis jābaro vairākas reizes dienā, neaizmirstot arī padzirdīt. Nav izslēgts, ka šāds cilvēku izaudzēts putns negribēs vai nevarēs rudenī aizlidot, tātad jārēķinās ar to, ka par to būs jārūpējas arī visu ziemu.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Gaļēdājs, pat plēsējs

Kategorijas