Epidēmiju izraisītais posts sendienās

Raitis Ābelnieks, Bauskas muzeja vēstures nodaļas vecākais speciālists

2020. gada 15. aprīlis 00:00

Sērgas veicinājuši kari, pārtikas trūkums un personīgās higiēnas neievērošana.

Pašlaik liela daļa pasaules iedzīvotāju dzīvo «Covid-19» izplatības ēnā. Mūsdienu paaudzes cilvēku vairākums neko tādu savā mūžā nav piedzīvojuši. Lipīgas infekcijas slimības ir daudz senākas par cilvēci, bet par epidēmijām un pandēmijām sirmā senatnē ir visai maz informācijas.

Mēris viduslaikos
Viduslaikos šausmas raisīja mēra epidēmijas, ko dēvēja par melno nāvi. Mēra baktērijas izraisīja saslimšanu daudzām siltasiņu dzīvnieku sugām, arī grauzējiem, slimības tālākā izplatīšanā bija iesaistītas arī blusas.

Pirmās droši ticamās ziņas par mēri tagadējās Latvijas teritorijā ir no 14. gadsimta vidus. Toreizējā buboņu mēra epidēmija pirmo reizi tika dokumentēta Ķīnā ap 1333. gadu, Eiropā tā nonāca 1347. gadā. Var konstatēt, ka arī tolaik slimības izplatīšanā liela loma bija itāļiem. Tajā laikā viņi bija rosīgākie tirgotāji visā Eiropā, un ar itāļu starpniecību eiropieši tika pie Austrumu precēm, kas no Ķīnas un Indijas pa sauszemes ceļiem nonāca līdz Tuvajiem Austrumiem, bet tālāk pāri Vidusjūrai tās devās itāļu kuģos. Tā nu sanāca, ka kopā ar precēm un tirgotājiem Itālijā nonāca arī melnā nāve, kas turpmākajos gados «pārstaigāja» visu Eiropu. Infekcijas izplatīšanās ātrums salīdzinājumā ar mūsdienām bija niecīgs, jo cilvēki reti pārvietojās prom no savām dzīvesvietām un satiksmes līdzekļi bija gana lēni. Mēris no Itālijas līdz Latvijas teritorijai nonāca piecu gadu laikā.

Par slimības iemesliem un izplatīšanos tā laika cilvēkiem nebija ne mazākās sajēgas. Lielākoties šādu epidēmiju uzskatīja par Dieva sodu. Jo slimība plašāk izplatījās, jo vairāk ticīgie atcerējās par Dievu un meklēja pie viņa glābiņu. Ļautiņi devās uz baznīcu daudz cītīgāk nekā iepriekš, un pārpildītie dievnami krietni vien palielināja mēra upuru skaitu. Jāpiebilst, ka šīs pandēmijas postošie apmēri bija saistīti ar Rietumeiropas pārapdzīvotību, daudzajiem neražas gadiem un sekojošo badu, kā arī postošiem kariem. Visu šo apstākļu dēļ melnajai nāvei nebija grūti «nopļaut» novārdzinātos iedzīvotājus.

Par slimības klīniskajiem simptomiem avotos rodamas ziņas, piemēram, ja cilvēku sakoda inficēta blusa, infekcija izplatījās pa limfvadiem un limfmezgli pietūka, veidojot lielus un sāpīgus pietūkumus – buboņus, bet citviet uz ķermeņa radās zili melni plankumi. Slimnieks mocījās ar galvassāpēm, drudzi un caureju. Ja kāds ieelpoja mēra baktērijas, tad saslima ar plaušu formu un drīz vien atklepoja asinis. Abos gadījumos nāve parasti atpestīja slimnieku no mokām trīs līdz piecu dienu laikā. Protams, ne jau visi saslimušie nomira, bija arī tādi, kas atveseļojās. Eiropā kopumā ar buboņu mēri nomira aptuveni trešdaļa iedzīvotāju, visvairāk cieta blīvi apdzīvotās vietas. Daudzās pilsētās melnā nāve paņēma sev līdzi lielāko daļu iedzīvotāju. Tiek lēsts, ka kopumā šīs pandēmijas dēļ 14. gadsimtā pasaules iedzīvotāju skaits samazinājās aptuveni par 100 miljoniem.

Apturēta satiksme, aizliegta cilvēku pulcēšanās
Arī turpmākajos gadsimtos mēra epidēmijas Eiropā bija visai regulāras, lai gan tik plašu teritoriju vairs neaptvēra. Mūsu pusē šī sērga bija arī 17. un 18. gadsimtā, kad šeit bija neraža, karadarbība un bads. Laikā, kad Kurzemes un Zemgales hercogisti jau pāris gadu bija postījuši zviedru un poļu karapūļi, visā zemē izplatījās mēris, un 1660. gada 14. februārī Bauskas pilsētas rāte deva rīkojumu kapračiem savākt un aprakt pilsētas ielās gulošos līķus. Mēneša laikā tika apglabāti 227 slimības upuri.

Pusgadsimtu vēlāk te plosījās vēl postošāka epidēmija, kas tika nosaukta par lielo mēri. Atkal slimības izplatīšanos veicināja karš un pārtikas trūkums. Tas bija Lielā Ziemeļu kara laiks, kad te pāri bija gājuši sakšu, krievu un zviedru karaspēki, bet 1709. gadā bija neraža, kam uz pēdām sekoja bads. 1710. gada sākumā mēris, kas jau bija pārņēmis lielu daļu Austrumeiropas, nonāca arī Kurzemes un Zemgales teritorijā.

Lai mazinātu sērgas izplatīšanos, hercogs Frīdrihs Vilhelms aizliedza mirušos apglabāt baznīcās. Tika apturēta satiksme uz lielceļiem, aizliegta cilvēku pulcēšanās, tādēļ arī dievkalpojumus noturēja uz klaja lauka, nevis baznīcās, bet no sērgas mirušos apglabāja ārpus pilsētām kopējās bedrēs. Tādas vietas dēvēja par mēra kapiem. Neraugoties uz visiem piesardzības pasākumiem, upuru skaits bija milzīgs. Piemēram, tādos Kurzemes miestiņos kā Saldū, Skrundā, Alsungā un Ēdolē nebija palicis dzīvs neviens iemītnieks. Bauskā nomira aptuveni divas trešdaļas iedzīvotāju.

Holeras uzliesmojums
Raugoties uz nesenāku vēsturi, jāpiemin 19. gadsimta postošākā infekcijas slimība – holera. Holeras epidēmijas Bausku piemeklēja 1848. un 1853. gadā. Tās plašo izplatību sekmēja netīrība pilsētā un personīgās higiēnas neievērošana. Baušķenieki savām ikdienas vajadzībām smēla ūdeni no Mēmeles un turpat upē gāza savu naktspodu saturu un atkritumus.

Šo epidēmiju laikā Bauskā jau bija slimnīca, bet tā bija pārpildīta, un holeras slimnieki bija spiesti palikt dzīvesvietās, tādējādi aplipinot citus mājiniekus. Nomira vairāk nekā ceturtā daļa no visiem saslimušajiem. Visvairāk mirušo bija no trūcīgāko pilsētnieku slāņa, jo turīgākajiem bija higiēniskāki dzīves apstākļi un pilnvērtīgāks uzturs. Bet slimība nesaudzēja arī pietiekami labi situētus ļaudis, piemēram, 1853. gadā par holeras upuri kļuva arī Bauskas latviešu luterāņu draudzes mācītājs Bernhards Gotfrīds Bethers. Tā gada laikā no 28. jūnija līdz 12. septembrim pilsētā tika uzskaitīti 489 holeras slimnieki, no viņiem nomira 125.

Šādu epidēmiju laikā 19. gadsimta vidū tika veikti visai nopietni pārvietošanās ierobežošanas pasākumi, ko var dēvēt par karantīnu. Vārds «karantīna» cēlies no 17. gadsimtā Itālijā lietota jēdziena «quaranta giorni» – ‘četrdesmit dienas’. Tas apzīmēja laiku, kas ostā piestājušiem kuģiem bija jāpavada, nošķirti uz ūdens, pirms pasažieri un apkalpe drīkstēja izkāpt krastā. Vēlāk šo jēdzienu attiecināja uz daudz plašākiem pasākumiem, kas tika ieviesti, lai infekcijas skartos iedzīvotājus norobežotu no veselajiem.

Monētas dezinficētas hlorkaļķu šķīdumā
Arī Bauskā holeras epidēmijas uzliesmojuma laikā tika ierobežota pārvietošanās brīvība – baušķenieki nedrīkstēja doties prom no pilsētas, bet lauciniekiem nebija ļauts iekļūt pilsētā. Protams, pilsētnieku pārtikas krājumi nebija bezgalīgi, tāpēc tika noteikta īpaša kārtība, kā var iegādāties ēdamo un citas preces. Tirdzniecība notika ārpus pilsētas teritorijas, ievērojot īpašus piesardzības pasākumus. Ar speciālām barjerām pircēji tika nodalīti no pārdevējiem, pa vidu atradās tirdzniecības starpnieki, kas izvēlēto preci paņēma no pārdevēja un nodeva pircējam. Maksāšanai lietoja savdabīgu naudas dezinfekcijas metodi – maksu par pirkumu neveica no rokas rokā, monētas iebēra speciālā traukā ar hlorkaļķu šķīdumu, un tikai pēc tam tās nonāca pie pārdevēja.

Arī tolaik baušķeniekiem bija liegts rīkot dzīres un pulcēties cita veida publiskos pasākumos, ieskaitot bēres. Mājokļos tika ieteikta tam laikam raksturīga dezinfekcija – dažādu virsmu apslaucīšana ar etiķī samērcētu lupatiņu, kā arī ieteica valkāt etiķī novārītas zeķes, hlorkaļķu šķīdumā piesūcinātas vestes un daudz smēķēt tabaku.

Vēl pēc pusgadsimta holeras epidēmijas Bauskā bieži uzpeldēja atmiņās, ne velti tās pieminētas vairākos literāros darbos. Piemēram, Jāņa Sarmas romānā «Mīļā pilsēta», kur notikumi risinās ap 19. un 20. gadsimta miju, minēta šī sērga, ko vietējie dēvējuši par kulieri.

Spāņu gripas upuri
Smagākā 20. gadsimta pandēmija bija tā saucamā spāņu gripa, kas plosījās divus gadus kopš 1918. gada vasaras un nogalināja aptuveni 50 – 100 miljonus pasaules iedzīvotāju. Epidēmija izcēlās Pirmā pasaules kara beigās, tās upuru daudzums krietni pārsniedza karā bojā gājušo skaitu. Atšķirībā no tagadējās «Covid-19» pandēmijas spāņu gripa nogalināja galvenokārt 20 – 40 gadu vecus cilvēkus – tos, kuriem bija spēcīgāka imūnsistēma.

Latvijā šīs slimības kulminācija bija 1918. gada novembrī un decembrī, kad tika likti pamati mūsu valstij. Starp spāņu gripas upuriem bija daudzi ievērojami kultūras darbinieki, piemēram, dzejnieks Fricis Bārda un daudzsološais mākslinieks Jāzeps Grosvalds.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Epidēmiju izraisītais posts sendienās

Kategorijas