Zemgalē iesakņojusies bez grūtībām

2020. gada 9. aprīlis 00:00

620

45. dzimšanas dienu atzīmējusi brunaviete Ārija Šepetovska.

Ar jubilāri «Bauskas Dzīve» tikās ģimenes mājās «Druveniekos», kur sarunu uzraudzīja viņas plēsonīgā mīlule kaķene Simba.

«Traks vai no Rogovkas»
Ārija vīra dzimtas mājās un Zemgalē ir ienācēja, pusi mūža dzīvojusi Rogovkā Rēzeknes novada Nautrēnu pagastā. Smaidot Ārija savu izcelšanos citē ar rogovkiešu populāru teicienu «Troks voi nu Rogovkas».

Uzaugusi ģimenē, kur mamma viena lolojusi četras meitas. Jubilāre ir jaunākā māsa Iritai, Anitai un Ingai. Ārija pieder pie pēdējās skolēnu paaudzes, kas sēja sarkano pionieru kaklautu. «Par komjaunieti būt nepaspēju, kad beidzu pamatskolu, nauda bija jau «repšiki» un viss mainījās,» atceras Ārija.

Skolas laikā profesijas izvēle vēl nebija sevi pieteikusi, bet dzinulis bijis – tikt tālāk no ierastās vietas. Iestājusies profesionālajā vidusskolā, kur skolojusies šuvējas arodā. «Nevienu kleitu gan neesmu uzšuvusi, bet dokuments par izglītību ir,» sacīja jubilāre. Pēc skolas beigšanas vairākus gadus bijusi auklīte bērnudārzā.

Pēc gada svinējuši kāzas
Jau 21 gadu Ārija dzīvo Brunavas pagastā. Šurp viņu atvedis liktenīgs iepazīšanās sludinājums avīzē, kam atsaukusies, un tā satikusi savu nākamo vīru Raivi. Iespējams, ievērot Zemgales puiša sludinājumu mudināja tas pats «gribējās tālāk no mājām». Ceļojušas vēstules starp Rogovku un Brunavu, vēlāk satikušies un pēc gada svinējuši kāzas, atklāja jubilāre.

Tagad ģimene bagāta ar trim meitām; vecākās – Viktorija un Lāsma – jau izspurgušas no vecāku ligzdas, bet Emīlija vēl ir skolniece. Iesakņoties Zemgalē nebijis grūti. «Es nepieķeros vietai, un dzimtās mājas man nav sentiments. Dabā īpašas atšķirības starp Zemgali un Latgali neizjūtu,» sacīja jubilāre. Arī cilvēki tagad ir mainījušies, un vairs nav tik būtiskas atšķirības starp Latgali un Zemgali. Ārija atceras, kā reiz ļaudis gāja ķekatās no mājas uz māju. Tagad šīs tradīcijas gan Latgalē, gan Zemgalā iznīkst; apkārt daudz negatīvā – cilvēki mazāk uzticas un vairāk uzmanās no citiem, secina jubilāre. Attālums un ikdienas dzīves ritms neļauj bieži viesoties Latgalē. «Visiem kopā aizbraukt ir gandrīz neiespējami; mamma biežāk atbrauc pie mums,» pauda Ārija.

Lieldienās bez zaķa olām neiztikt
Ārija atklāja, ka bērnības laiku bieži atmiņā nepārcilājot, tāpēc piedzīvotais izbāl, neatceras arī īpašu Lieldienu svinēšanu Latgalē. Kad atnākusi vīra mājās, šeit ierasti bijuši radu saieti ar olu ripināšanām un šūpošanos; tagad katra ģimene vairāk turoties savā lokā. Pūpolsvētdienā neiztrūkstošs bijis vecmāmiņas pēriens ar pūpolzariem. Viņa atcerējās pagalmu rotaļas, ko spēlējuši kopā ar bērniem, – «gurķus» un «mīnusus» pie basketbola groza.

Kopš ģimenē ienākušas meitas, zaķis «Druveniekiem» garām neiet. «Lai gan desmitgadīgajai Emīlijai jau viss ir skaidrs par zaķa olām, viņa paziņoja, ka vēl ir maza un gaida olu lasīšanu,» smej mamma. Reiz bērnus dārzā «sagaidījis» pat trusis ar bagātīgu olu birumu būrī, pēcāk gan pats pamanījies no būra izlauzties. Mājās bijis šunelis, kam arī Lieldienas izvērtušās par svētkiem, – nereti viņš pirmais pamanījies uzlasīt daļu no «zaķa atstātām» olām, jo īpaši tam patikušas tās – no šokolādes.

Jo vairāk baidās, jo vairāk riska
Jau vairākus gadus jubilāres darbavieta ir «Rimi» veikals Bauskā, kur pārdevējas-kasieres amatā strādā maiņu režīmā. «Zaļās ir darbdienas, bet baltās – brīvdienas,» Ārija rādīja iekrāsojumus kalendārā pie sienas. 25 kilometrus garo ceļu uz darbu ar savu auto parasti mēro kopā ar meitu, kura mācās skolā Bauskā.

Tagad, kad ārkārtas situācija slēgusi skolas, skolniece ir mājās un «pielipusi» datoram, stāsta mamma. Darba laikā Ārija allaž ir pircēju ceļā, jo viņas pienākumos ir rūpēties par preču piepildījumu plauktos vairākās veikala nodaļās. Darot darbu, konkrētus cilvēkus sev apkārt ne pamana, ne ievēro: «Nav laika apkārt skatīties, pat savu vīru varētu nepamanīt.» Ja arī pircējs pievērš uzmanību ar savu jautājumu, tad redzot viņu tikai tajā mirklī, kamēr viņam palīdzot. Pašlaik veikala kasierus pret iespējamo inficēšanos ar «Covid-19» sargā aizsargstikli, savukārt tirdzniecības zālē strādājošie atkarīgi vien no pircēju disciplinētības, kā tiek ievērota distance arī ar darbinieku. «Strādāju un par vīrusu nedomāju. Manuprāt, jo vairāk baidās, jo vairāk riska saslimt. Ja mežā iesi ar bailēm no ērces, tad to arī dabūsi!» pārliecināta pārdevēja. Viņa novērojusi, ka pēdējā nedēļā vairāk cilvēku veikalā ievēro drošības noteikumus.

«Man viss ir!»
Kā kontrasts burzmas un trokšņu piepildītajai darbdienai Ārijai ir viņas mājas dzīve. «Dzīvoju meža malā; atbraukusi mājās, baudu klusumu, pat negribas ieslēgt televizoru,» atklāj jubilāre. Viņai patīk dārza darbi; ir siltumnīca, puķes un sakņu dārzs, kurš gan, gadiem ejot, sarucis. «Arī tagad audzējam visu, kas laukiem pienākas, – ko uz galda likt uzreiz un ko glabāt pagrabā ziemai,» stāstīja saimniece. Ļoti patīk lilijas, bet ap māju ir daudz dažādu puķu, no visām pa drusciņai, vairāk stādot tādas, kuras plešas un mazāk jāravē. Viņai gribētos vairāk laika veltīt dārzam.

Agrāk turējuši arī mājlopus, tagad vien vasarā izaudzē kādu broileru cāli. Mājās aprūpējamas divas suņu meitenes, kurām apsardzes pienākumi, un divi kaķi. Ārija mūsu sarunā uzdeva retorisku jautājumu: «Kā agrāk cilvēki varēja paspēt daudzos lopus un lielos dārzus apkopt?!»

«Druveniekos» zem viena jumta dzīvo trīs paaudzes – turpat vīra vecāki Andris un Dzintra. Kopā ar vīramāti Ārija dodas uz dārzu mīļotāju pasākumiem – «stādu parādēm» un puķu draugu saietiem. Pašlaik nepiepildīta vēlēšanās ir apgūt angļu valodu, bet pagaidām tam pietrūcis gribasspēka un laika. Bērnībā spriedusi – kam viņai tā angļu valoda?! Bet par savu dzīvi jubilārei ir atziņa: «Man viss ir!»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Zemgalē iesakņojusies bez grūtībām

Kategorijas