Jūliuss Dērings un Bauska

2020. gada 9. aprīlis 00:00

112

19. gadsimtā Jelgavā dzīvojošā vācu mākslinieka un aprakstnieka Jūliusa Dēringa atstātais mantojums mūsu pilsētai.

Rīgā, Latvijas Universitātes bibliotēkā, 2019. gada septembrī notika Valdas Kvaskovas tulkotās un veidotās grāmatas «Iepazīstot Latviju: mākslinieka Jūliusa Dēringa ceļojumu piezīmes – 19. gs. otrā puse» atvēršanas pasākums, kurā šī raksta autoram bija gods uzstāties ar ziņojumu «Jūliuss Dērings un Bauska». Šeit publicēta nedaudz saīsināta šī ziņojuma versija.

Gleznotājs un kultūrvēstures pētnieks
Drēzdenē dzimušais un kopš 1845. gada Jelgavā dzīvojošais gleznotājs Jūliuss Dērings (1818–1898) iegājis Latvijas vēsturē ne tikai kā ražīgs portretists, kas uzgleznojis vairāk nekā 1000 portretu, daudzu baznīcu iekārtu pārveidotājs un 23 altārgleznu autors, bet arī kā pedantisks apkārt notiekošā dokumentētājs un kaislīgs kultūrvēstures pētnieks. Mākslinieka dienasgrāmatas, no kurām atlasīts materiāls ievadā minētajai grāmatai, tāpat kā viņa atmiņu krājums (izdots 2016. gadā), sniedz bagātīgu informāciju par viņa apmeklētajām vietām un pieminekļiem, tā laika notikumiem un sastaptajiem cilvēkiem.

Bausku Dērings savās dienasgrāmatās pirmoreiz pieminējis 1845. gadā, apcerot to kā vietu, kur, saplūstot divām upēm, veidojas «ne pārāk skaistā Lielupe». Gadu vēlāk viņš pilsētas vārdu minējis sakarā ar viesošanos netālajā Lielsvitenes un Mežotnes muižā, bet 1852. un 1855. gadā –, salīdzinot holeras un tīfa upuru skaitu Kurzemes pilsētās. No Dēringa pierakstiem zināms, ka starp audzēknēm, kuras pie viņa apguva glezniecības iemaņas, bija arī baušķeniece Friderika fon der Ropa.

Biežāk apmeklētās vietas
Paša acīm Dērings Bausku pirmoreiz skatīja tikai 1857. gada 9. jūlijā (te un turpmāk datumi pēc vecā stila), un arī tad tikai caurbraucot, kopā ar draugiem atgriežoties no ceļojuma pa Vidzemi. Mēmeli ceļinieki šķērsoja ar prāmi vēlāk ierīkotā plosta tilta (tagadējā trošu tilta) vietā, bet nakti pārlaida tā sauktajā klubā jeb «Hotel Witkowski» Kalna ielā, kur dāmām gultas uzklāja «teātra zālē». Vakarā paspējis pirmoreiz apskatīt Bauskas pilsdrupas, Dērings jau nākamajā rītā devās tālāk uz Jelgavu, šoreiz ratiem šķērsojot Mūsu sēklī nedaudz zem tagadējā tilta vietas, bet braucējiem – pa laipām «dažus simtus soļu tālāk upes augštecē».

Vēlāk Dērings Bauskā pabijis vēl vismaz deviņas reizes. Divreiz viņš pilsētu apmeklēja 1860. gada augustā, kad slēdza līgumu par Svētā Gara baznīcas altāra pārbūvi un jaunas altārgleznas radīšanu, tad 1861. gadā, kad altāra pārbūve bija pabeigta un tajā uzstādīja viņa gleznu, bet vēl vismaz sešas reizes, viesojoties poļu muižnieku Karpu namā (Salātu ielā 10), kur gleznoja ģimenes locekļu portretus un aprūpēja agrāk radītas gleznas. Bauskas plānā mākslinieks atzīmējis ēkas un vietas, kur iegriezies visbiežāk, – tajā skaitā pasta staciju Pasta ielā, kur īrēja pajūgu saviem braucieniem, un Karpu namu, kas pamazām kļuva par viņa pastāvīgu apmešanās vietu.

Satraukums par pilsdrupu straujo noārdīšanos
Izbraukumos Dērings agrās rīta stundas un novakares parasti veltīja apkārtnes iepazīšanai, un arī Bauska šajā ziņā nebija izņēmums. Visbiežāk viņa ceļš veda uz pilsdrupām, kuras Dērings ne vien aprakstīja, pārstāstot to vēsturi, apjūsmojot ainaviskās kvalitātes un šķetinot jautājumu, kad īsti celta pils jaunākā daļa, bet arī uzmērīja, un viņa 1860. gada septembrī zīmētais plāns tolaik bija pats detalizētākais Bauskas pilsdrupu uzmērījums. Dērings jau tad cēla trauksmi par strauji irstošajiem Mēmeles dolomīta krastiem, brīdinot, ka drupu rietumu gals «drīz varētu nogāzties».

Apcerot iepriekšējā rudenī pie pilskalna stādītās alejas, Dērings 1870. gadā atzina, ka «reiz te būs jaukas, ēnainas pastaigu takas», tomēr vienlaikus norādīja, ka «senatnes mīļotājiem tas nav īsti pieņemams», jo izmainīts zemes reljefs un stādījumi traucē pilsdrupu uztveri. Tajā pašā reizē mākslinieks konstatējis, ka drupu tālākajā galā nobrukusi daļa ailas un virs tās izmūrētais krusts, izsakot sa-traukumu par straujo drupu noārdīšanos, bet 1872. gadā pieminējis netālu no pilsdrupām izbūvētu «mazu, glītu paviljonu».

1882. gada vasarā Dērings kritizēja pilsdrupu «restaurācijas darbus», kuri, viņaprāt, veikti «lielākoties bez jebkādas sapratnes», un īpaši asi izteicās par toreizējā pilsdrupu īpašnieka firsta Paula Līvena ieceri iepriecināt sievu ar pils jaunākajā daļā izbūvētu «tējas istabu». Vairākas reizes Dērings mēģināja pētīt arī pazemes telpu zem pils torņa, nonākot pie secinājuma, ka tā savulaik izmantota kā cietums.

Suģestē Svētā Gara baznīca
Ne mazāk Dēringa uzmanību Bauskā saistīja Svētā Gara baznīca, un, lai arī daļa tās apmeklējumu bija saistīta ar viņa darba pienākumiem, mākslinieku burtiski suģestēja senā celtne un tajā skatāmie pieminekļi – īpaši daudzās kapu plāksnes, kuras tolaik vēl atradās savās sākotnējās vietās dievnama grīdā. Dērings apkopoja arī ziņas par baznīcas vēsturi, un viņa 1886. gada decembrī Kurzemes literatūras un mākslas biedrības sēdē nolasītais referāts joprojām ir viens no plašākajiem dievnama vēstures pētījumiem.

Tiesa, Dēringa laikā – pirms pusotra gadsimta – daudzi tagad šķietami tāli notikumi bija vēl nesena, pašu piedzīvota pagātne. Piemēram, dievnama torņa smailes degšanu 1799. gadā toreizējā mācītāja Buša tēvs bija skatījis pats savām acīm, mācoties līdzās esošajā apriņķa skolā (tolaik koka celtne tagadējās ēkas Rīgas ielā 8 vietā).

Par labāko no dievnamā esošajām gleznām Dērings atzina tur apbedītā ģenerāļa Nikolausa Frīdriha fon Korfa (1710–1766) portretu, bet kā kuriozu atzīmēja faktu, ka baznīcas sienu rotā savulaik uz nāvi notiesātā latviešu dievnama dedzinātāja – skroderzeļļa Heinša – vadmalas platmale. Dērings Bauskā, protams, apmeklēja arī šī piromāna 1733. gadā nodedzinātās Svētās Trīsvienības baznīcas vietu (tagadējā Saules dārza teritorijā), kur konstatēja, ka ēkas pamati ir atrakti un celtni paredzēts atjaunot.

Vērtīga informācija pilsētas vēstures pētniekiem
Mākslinieks izteicies arī par seno 1615. gadā celto Bauskas rātsnamu. 1857. gadā viņš tolaik vēl nepārbūvēto ēku atzina par «diezgan sabrukušu, tomēr visai gleznainu celtni», bet 1872. gadā konstatēja, ka «vecā rātsnama vietā tirgus laukuma vidū uzcelta glīta mūra tirgotava». Kādā no pastaigām Dērings iegriezās arī Bauskas kapsētā (Vecajos kapos), kuru novērtēja kā «ļoti glītu», piebilstot, ka to rotā gan «daudz koku», gan «skaisti pieminekļi». Vērtīgu informāciju pilsētas vēstures pētniekiem sniedz Dēringa 1872. gada jūlijā minētais fakts, ka tolaik Salātu ielā parādījušās «vairākas jaunas mājas», no kurām dažas «vēl tiek būvētas». Viena no tām bija māja Salātu un Rijas ielas krustojumā, kuru tolaik dievkalpojumiem īrēja Bauskas pareizticīgo draudze.

Vēlāk, 1882. gada jūlijā, Dērings Bauskā, agrākā Krauklingu dārza teritorijā (starp tagadējo peldbaseinu un Rīgas ielu) meklēja jaunības dienu paziņas, Drēz-denes Vēstures muzeja direktora Kārļa Konstantīna Krauklinga (1792–1873) kapu, un, atradis «ar kokiem apstādītu četrstūrainu laukumiņu ar puķu dobēm», konstatēja, ka patiesībā te apbedīts viņa tēvs – 1805. gadā mirušais Bauskas birģermeistars Kaspars Valentīns Krauklings. Neraugoties uz misēkli, Dērings pieminekli aprakstīja, shematiski iezīmējot arī tā atrašanās vietu, kas šodien, kad piemineklis pārvests uz citurieni un no tā saglabājusies vien postamenta daļa, ir vērtīga, tā atjaunošanai noderīga informācija.

1876. gada 24. maijā Dērings kopā ar latviešu draudzes mācītāju Karlu Georgu Zeileru, diviem viņa dēliem un vācu draudzes mācītāju Valentīnu Bušu veica «izrakumus» Bauskas pievārtē esošajā Čunkānu-Dreņģeru kapulaukā – vietā, kur iepriekšējā gadā, rokot bedri ugunskuram, plostnieki bija uzgājuši divus bronzas kaklariņķus, krustadatu un sudraba saktu. Stāsti par nelaimēm, kas drīz uzbrukušas šiem plostniekiem, inteliģento kompāniju nebūt neatturēja no rakšanas, un tā tika pārtraukta vien tad, kad lāpsta atdūrās pret kādu lielāku akmeni.

Pilsētas gaišās, kā arī tumšās puses
Vērtējot Bausku kopumā, Dērings saskatīja tajā kā gaišās, tā arī tumšās puses, gan sajūsminoties par skaisto skatu uz to no pilskalna ziemeļu puses, kas māksliniekā raisīja nostalģiju pēc dzimtās Saksijas kalnu pilsētiņām, gan skarbi izsakoties par tās apbūvi: «..ieejot pilsētā, burvība zūd; noskranduši, netīri žīdi pilda šaurās ielas, kas pa daļai vēl nebruģētas un apbūvētas ar nožēlojamām koka mājelēm; redzamas tikai dažas pieklājīga izskata mājas». Priecājoties par dārziem pilsētas dienvidu nogāzē, kurus mākslinieks kā «īpaši burvīgus» skatījis ābeļziedu laikā 1861. gada maijā, viņš atzīmējis arī Bauskā valdošo «sabrukumu, pagrimumu un netīrību», šajā ziņā pielīdzinot to mazajām Polijas pilsētiņām.

Lai arī Dēringa tekstos vairākkārt lasāms, ka Bauska ir «jauka un gleznieciska», bet tās «apkārtne – galvenokārt augstie upes krasti – apburoša», viņš bija spiests konstatēt, ka vēl 18. gadsimtā plaukstošā pilsēta, tolaik trešā lielākā hercogistē, nonākusi nožēlojamā stāvoklī un tajā ir vairs tikai «nieka 2000 iedzīvotāju».

Tagad atliek vien nopūsties, lasot, ka 1872. gada jūnija novakarē, staigājot pa Bornsmindes ceļu (tagad Ziedoņu iela), mākslinieks atzīmējis: «šeit visur paveras skaisti skati uz pilsdrupām un gleznainām takām, kas ved uz upi», vai lasot viņa jūsmīgās rindas par «skaisto skatu uz Mēmeles kreiso krastu, kur pacēlās pas-torāts» (latviešu draudzes mācītājmuižas ēkas). Mūsu dienās apmeklējot ēku Rīgas ielā 64, kur starp brikšņiem un drazām slejas uz Otrā pasaules kara laikā nopostītās mācītāja mājas pamatiem celtās konservu fabrikas «Zemgale» kopmītnes grausts, diemžēl grūti iztēloties, ka skatu «no pārceltuves uz daļēji kokos ieslēpto latviešu pastorātu» Dērings savulaik atzina par skaistāko visā Bauskā.

Karpu nama apraksts
Karpu namā Dērings pirmoreiz viesojies 1870. gada 19. janvārī. Mājastēvs Francišeks Karps (1814–1872) ar vecākajiem dēliem gan tolaik uzturējās Rīgā, un mākslinieku uzņēma viņa sieva Sholastika. Dērings bija ieradies, lai gleznotu Karpu jaunākās meitas Paulīnes portretu, taču viņam pietika laika arī rūpīgai nama izpētei, un mākslinieks to raksturojis kā lielu divstāvu mūra māju, kuras pirmais stāvs tolaik vēl bijis neapmēbelēts un neapdzīvots.

Pavadot četras dienas «trūcīgi mēbelētā» istabā ēkas pirmajā stāvā (starp zāli un ēdamistabu), mākslinieks paspēja apkopt arī piecas paša jau 1868. gadā gleznotas ģīmetnes (starp tām arī visu trīs Karpa dēlu – Benedikta, Morica un Jozefa – portretus) un «briesmīgā sniegputenī vaļējās pasta kamanās» atgriezās Jelgavā.

Nākamo reizi Dērings Karpu namā pabija jau tā paša gada aprīlī un tika izmitināts ēkas otrajā stāvā, bet trešo reizi – 1872. gada vasarā – vien dažus mēnešus pēc Francišeka Karpa nāves, kad kopā ar gleznotāju te ieradās arī viņa sieva Luīze un dēls Manfrīds. No Dēringa pierakstiem uzzinām, ka pēc mājas saimnieka nāves ēkas augšstāvs bija pilnībā pārkārtots un tā apdzīvošana atsākta vien dienu pirms viesu ierašanās. Vēlreiz Dērings kopā ar ģimeni Karpu namā pabija 1876. gada maijā, kad mākslinieks saiņoja sūtīšanai uz Varšavu paša gleznoto Francišeka portretu. Ģīmetnei bija jākalpo par paraugu, pēc kura poļu tēlnieks Boļeslavs Sirevičs (1835–1899) izgatavotu nelaiķa marmora krūšutēlu.

Īsu brīdi Dērings Karpu namā viesojās arī 1877. gada vasarā, kad kopā ar Karpiem atgriezās no izbraukuma pa viņu Lietuvas muižām, savukārt 1879. gada jūnijā viņš šeit uzturējās, izstrādājot skices Bauskas katoļu baznīcas interjera krāsojumam, kanceles pārbūvei un altāra retablam, kuram Karpa kundze pasūtīja arī jaunu altārgleznu «Kristus pie krusta ar Mariju un Jāni». Vēl reizi Dērings Bauskā ieradās 1882. gada vasarā, kad pārlakoja jau minēto 1880. gadā gleznoto katoļu baznīcas altārgleznu un pielaboja vairākus Karpu ģimenes locekļu portretus. Divas no tām – Francišeka un Felicjana Karpu ģīmetnes – Dērings bija gleznojis gadu iepriekš kā Sholastikas dāvanu viņas padēla Benedikta (saukta Benno, 1857–1926) kāzu dienā 1881. gada 22. jūlijā, tam apprecot savu māsīcu – Felicjana Karpa meitu Mariju.

Bez kārtu aizspriedumiem
Dēringa zīmētajā ēkas plānā redzams, ka Karpu nama apakšstāvā atradās zāle, ēdamzāle un bufetes istaba, bet vēl kāda ar gleznām rotāta «deju zāle» bija ēkas otrajā stāvā – «virs palmu mājas» (ziemas dārza). Gan Dēringa paša gleznoto portretu uzskaitījums, gan mākslinieka minētais fakts, ka kādā pēcpusdienā viņš notīrījis 11 gleznas, liecina, ka namā bija daudz mākslas vērtību, turklāt – ne tikai gleznas, ko apstiprina Dēringa izteikums, ka vienā viesošanās reizē mājasmāte viņam izrādījusi «dažādus dārgumus – monētas un retus priekšmetus».

Dērings atzinīgi novērtējis arī plašo Karpu nama dārzu, kurā vēlās novakarēs gremdējās pārdomās vai kavēja laiku sarunā ar kādu no Karpu ģimenes locekļiem. Dēringa pierakstos minēti arī vairāki Karpu ģimenei kalpojušo cilvēku vārdi – mājas ārsts doktors Ernsts Jons, dārznieks Heine, kučieris Ignacs, guvernante Marija Filipsa u. c.

Lai arī attiecības ar Karpiem Dērings nekad nav komentējis, nav šaubu, ka gadu gaitā – kopīgās pastaigās un ēdienreizēs, apmeklējot draugu jubilejas un vietējos «bazārus», ciemojoties pie Karpu radiem Lietuvā u. tml., – starp mākslinieku un poļu aristokrātu ģimeni bija izveidojusies cieša, uz savstarpēju cieņu balstīta saikne, pierādot, ka izglītotība un laba audzināšana jau tolaik spēja pārvarēt kārtu aizspriedumus.

Dēringa pierakstos minēti arī dažādi tā laika Bauskas pilsoņi, kurus viņš sastapa, gan kārtojot lietišķus darījumus, gan meklējot sarunu un pastaigu biedrus. Tādi bija Bauskas pilskungs Ādams fon Kleists, aptiekārs Reinholds Ādolfs Gerke, mūrniekmeistars un rātskungs Vilhelms Kohs, ārsts Ernsts Vormss, apriņķa skolas skolotājs Kēlers, veterinārārsts Tīlings, pasta stacijas priekšnieks Jansons, galdnieks Krauze, katoļu priesteris Močulskis un abi jau pieminētie luterāņu draudžu mācītāji.

Laulības gadskārtas sagaidītas Bauskā
Lai arī Dēringu nereti raksturo kā «pasausu», sīkmanīgu pedantu, savās piezīmēs viņš atklājas arī kā gana emocionāls un jūtīgs cilvēks, kurš ne vien skrupulozi pētīja vēstures liecības, bet arī spēlējās ar pasūtītāju bērniem un klīda stundām garās pastaigās «ar tālskati». Arī būdams Bauskā, viņš par atzīmēšanas vērtu atzinis gan kādu «skaistu vakara blāzmu», gan pirmo tajā vasarā redzēto nopļautas labības lauku. Viesojoties Karpu namā 1872. gada 30. jūnijā, Dērings nosvinēja laulības 25. gadskārtu, kurā dāvināja sievai malahīta piespraudi sudraba ietvarā, divus pārus cimdu un sudraba kabatas pulksteni. Dīvainas sakritības pēc arī kāzu 35. gadskārtu Dērings sagaidīja Bauskā – pilsētā, ar kuru viņam tolaik jau bija izveidojušās ilgas un sirsnīgas attiecības.

Rezumējot Dēringa kā mākslinieka Bauskā paveikto, jāatzīst, ka no viņa gleznotajiem Karpu portretiem atrašanās vieta pašlaik zināma vien dažiem. Tiesa, baušķeniekus joprojām priecē pēc viņa projekta pārbūvētais Svētā Gara baznīcas altāris (pašlaik restaurācijā) un tajā iekļautā altārglezna «Kristus pie krusta» (1861. g.) – viens no mākslinieka veiksmīgākajiem šī žanra darbiem. Mazāk paveicies otrai Dēringa altārgleznai – trīs figūru kompozīcijai Bauskas katoļu baznīcā (1880. g.), kura pašlaik skatāma barbariski pārveidotā izskatā. Atliek tikai cerēt, ka prasmīga restauratora rokās arī šis Dēringa darbs vēl spēs atgūt savas sākotnējās kvalitātes.

+ 2

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Jūliuss Dērings un Bauska

Kategorijas