Bezgalīgais stipras dzimtas mīlestības ceļš

2020. gada 3. aprīlis 00:00

1432

Bezgalīgais stipras dzimtas mīlestības ceļš

85 gadu jubileja Valērijai Jakubonei Īslīces pagastā.

Šonedēļ 85 gadu jubileja Valērijai Jakubonei. Jubileja ar «tikai savējiem», t. i., ap 60 viesiem, bijusi iecerēta kafejnīcā, nu tā aizvadīta klusi, lielā svinēšana pārcelta uz 21. jūniju. «Bauskas Dzīve» jau pirms ilgāka laika viesojās pie jubilāres viņas mājās Bauskas novada Īslīces pagasta Ādžūnos.

Saknes Lietuvā
Valērijas kundzes saknes ir Lietuvā – dzimusi Pakrojas rajonā, četru bērnu ģimenē bijusi vecākā, vēl bija māsa un divi brāļi. Beigusi četras klases vietējā skolā, toreizējai izglītībai gan bija citāds segums – jubilāre arī pašlaik pati aprēķina maksājumus, viņai ir skaists rokraksts un lieliska atmiņa. Mīļākā mācību stunda bijusi sports. «Rakstīt māk, čaļiem uz armiju vēstules varēs uzrak-stīt. Pietiek mācīties!» nolēmuši vecāki.

Pēc četru klašu pabeigšanas 12 gadu vecumā bija jāiet govis ganīt un slaukt kopsaimniecības fermā. Tomēr, neskatoties uz darba rūdījumu, Valērijas kundze teic: «Man bija laba bērnība.» Neesot bijusi īpaši rātna, citreiz labāk gribējies pa sādžu skriet, nevis strādāt, tas tomēr kā vecākajai meitai neesot bijis pieļaujams. «Bišķi arī ar kaimiņpuiku pakāvos, citreiz uzdzinu kokā,» atzīstas jubilāre.

Lietuvā pie kuļmašīnām satikts izskatīgais brigadieris Vincents – puisis ar izcilāko «Ērenpreisa» velosipēdu sādžā. Ballēties uz Žeimi 12 kilometrus braukuši ar riteņiem, arī paskatīties uz «latv-jukiem» jeb latviešiem. Pakrojā salaulājušies baznīcā, tā dēļ nācies zaudēt amatu. «Neiešu strādāt ar dakšu, labāk došos uz Latviju!» sacījis Vincents.

Darbs – svarīgākā mācība
Uz Latviju pārcēlušies 1958. gadā, meitai Viktorijai toreiz bijuši tikai trīs mēneši. Bauskas puses laikraksts kopš tā laika katru gadu pasūtināts, mainījušies tikai nosaukumi. Arī Latvijā strādāts pie gotiņām. Slaucējas darbā aizvadīti 42 gadi. Govis esot mīļākie lopi. «Kad dzirdu govis maujam, kļūst tik labi ap sirdi,» ar nostalģiju teic jubilāre. Līdz 75 gadu vecumam mājās turēta piena devēja.

Arī Valērijas un Vincenta četri bērni – Viktorija, Linuta, Edmunds, Gvido – radināti pie darba. Mājās pie sienas bijis pienākumu saraksts, meitām savi darbi, to skaitā trauku mazgāšana, dēliem – savi, piemēram, malku nest. Lai tiktu uz Dziesmu svētkiem, vispirms bija jāizkaplē dārzs. Audzēti gurķi. Tos pārdodot, visiem nopirkti velosipēdi. Bērniem nekā neesot trūcis. Tā darba tikums kļuvis dabisks, radusies sapratne, ka nekas nerodas bez darba, arī mazbērni pašlaik nebaidās no darba, jo tas viņiem nodots no paaudzes paaudzē.

Sarunā ar «Bauskas Dzīvi» aktīvi piedalās Edmunds Jakubonis, Viktorija Jumiķe un Linuta Ģerģe. Joprojām nebēdnības dzirkstelīte māsu un brāļa starpā nav nodzisusi. «Paši kopā turamies, tāpēc arī mūsu bērni turas kopā,» teic jubilāres atvases. Ne vienmēr māsas «dzēlušas», arī «kļošenes» brālītim uzšuvušas, bet citu reizi, uz skolu viņam braucot, brāļa somā krūšturi ielikušas. Nešpetni joki bijuši.

Joprojām gaida pusdienās
Linuta atceras mammas uzsvērto, ka «jāmācās, jāmācās, jāmācās». Sūdzēšanās par skolu netika pieņemta. «Pabeigsi skolu, aiziesi strādāt par skolotāju, tad varēsi sūdzēties!» teikusi mamma. Viktorija atceras tēta liecību ar teicamām atzīmēm. Savukārt Edmunds bijis ļoti zibenīgs skrējējs.

Jubilāre lepojas: «Bērni tālu tikuši.» Valērijas kundze ir katoliete, par visiem savējiem daudz lūdzot Dievu. Patīk gatavot ēst, arī pašlaik, kad ar pārvietošanos nemaz nav tik viegli. Gādīgā mamma saviem bērniem, kam jau ap 60 gadu, joprojām izvāra ēst un gaida viņus pusdienās. Viņas mājā valda sirsnīga viesmīlība, ko ieaudzinājusi arī saviem bērniem. Arī «Bauskas Dzīve» tiek sagaidīta ar pašas saimnieces gatavotiem gardiem lietuviešu «sirņikiem».

Saikne ar Lietuvu nav zudusi, notiek dzimtas sanākšanas, regulāra saredzēšanās kapu svētkos
1. novembrī. Jubilāres bērni māk lietuviešu valodu, turpretī mazbērniem un mazmazbērniem tā tomēr nav zināma. Ādžūnos daudz lietuviešu, sanākot parunāt dzimtajā mēlē. 70 gadu vecumā Valērijas kundze nokārtojusi pilsonības eksāmenu. Stāvēts arī «Baltijas ceļā». Jubilārei patīk arī adīt – Ziemassvētkos mīļie no babītes, kā ģimenē visi mīļi pēc lietuviešu vārda sauc omīti, saņem adītas cepures, zeķes un cimdus.

Babītes atmiņa
«Mamma grib taisnīgumu. Allaž mācījusi – nevienam nedari sliktu, ne par vienu nedrīkst smieties, pašam tas viss atsauksies,» stāsta Viktorija. Linuta bērnībā visus izrīkojusi, Viktorijai un Edmundam nācies piekāpties. Vecāki domājuši, ka no viņas izaugs kolhoza priekšniece, bet «izaugusi» ģimnāzijas direktore. Savukārt Viktorija bērnībā «operējusi» dēles, nu ir medicīnas māsa, profesija ir ļoti noderīga, viņa regulāri mammītes veselību uzpasē. Ģimenes «WhatsApp» grupā pat ziņo savējiem, ko mamma drīkst vai nedrīkst ēst. Gvido gādā par saimniecisko pusi mājā, savukārt Edmunds ir «koordinators», tomēr arī viņam nereti mamma piezvanot un pārjautājot, vai apsveicis kādu tuvinieku.

Valērijas kundze ir bagāta ar 14 mazbērniem – Mārtiņu, Ediju, Lindu, Jāni, Uģi, Lauri, Kristīni, Elīnu, Kasparu, Kristapu, Aneti, Ievu, Tīnu un Robertu. Jubilārei ir fenomenāla atmiņa, viņa spēj dzimšanas secībā nosaukt visus 17 mazmazbērnus: Daniels, Leina, Kerija, Grieta, Haralds, Alise, Kristīna, Letīcija, Olafs, Loreta, Vincents, Ronalds, Anna, Alberts, Helma, Karolīna un Leonards. Daži gadi bijuši īpaši bagāti, tā, piemēram, 1981., 1989., 1995. gadā katrā piedzimuši trīs mazbērni. Savukārt 2014. gadā pasaulē nākuši seši mazmazbērni. Pērnais, 2019., gads devis trīs mazmazbērnus.

Babīte atceras visus, bet neprotot glabāt noslēpumus. «Lai arī piekodina, lai nevienam nesaka, zinām, ka izstāstīs,» smej Linuta. Ko gribētu saņemt dzimšanas dienā? «Labākā dāvana ir redzēt bērnus,» uzsver jubilāre. Bērni dzimuši, un teju visi tikuši vecmāmiņas gādīgajā aprūpē. Tamdēļ arī tagad lielākoties vispirms braucot nevis pie vecākiem, bet babītes. «Vecumdienās mamma kļuvusi mierīgāka, bet tā bija stingra un prasīga,» stāsta meitas. Tētis bijis mierīgākas, maigākas dabas, centies visu nolīdzināt. «Vienmēr visu centāmies pakārtot bērniem,» atklāj mamma. Tiek pieminētas arī pilnās somas ar ēdieniem, kas dotas līdzi, braucot uz skolu.

Siltākā vieta uz pasaules

Mazmeitas Ievas Ģerģes rakstītais domrakstā «Manas dzimtas lepnums» 2011./2012. gadā:
«Manas dzimtas lielākais lepnums ir mana mīļā vecmāmiņa. Viņa ir sirsnīgākais cilvēks, ko pazīstu. Nezinu nevienu, kas spēj rūpēties par pazīstamiem, nepazīstamiem, draugiem vai draugu draugiem kā viņa. Tas nenozīmē tikai to, ka, aizbraucot ciemos, visi tiks pabaroti, visi tiks uzklausīti un izguldīti, bet tas nozīmē arī to, ka ikviens tiks sasildīts ar viņas lielo mīlestību, sirsnību un maigumu.
Māja, kurā dzīvo vecmāmiņa, ir siltākā vieta uz pasaules. Tā ir mūsu dzimtas māja, kurā ikviens ir gaidīts ar atplestām rokām un siltiem pīrāgiem. Apkārtnē ir jūtams pilnīgs miers, tāpēc bieži dodos pie viņas ciemos, lai sakārtotu savas domas, brīvdienas nodzīvotu pilnīgā harmonijā. Lai arī bieži sakām vecmāmiņai, ka nav jāstrādā līdz spēku izsīkumam, neviens viņu neapturēs. Darbs ir viņas sirdslieta.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Bezgalīgais stipras dzimtas mīlestības ceļš

Kategorijas