Mēs piederam laikam un mūžībai
Par mēnešiem, kad pasaules kārtība izjaukta: izraksti no 1942. gadā tapušas dienasgrāmatas.
Kādai «Bauskas Dzīves» lasītājai ir saglabājusies ģimenes relikvija, jaunas sievietes dienasgrāmata, rakstīta 1942. gadā Skaistkalnes pagastā. Kladītē atklāti notikumi, pārdzīvotais, emocijas, viss fiksēts glītā un rūpīgā rokrakstā augu gadu, gandrīz katru dienu. Šoreiz atlasīti vairāki to skarbo laiku raksturojoši fragmenti.
Pēc teju astoņiem gadu desmitiem dienasgrāmatas autores mazmeitai, kura izveidojusi ģimeni Londonā, ir divkāršs nemiers. Par sevi, vīru un abiem dēliem, vēl – par mīļajiem tuviniekiem Latvijā. Pasaules kārtība izjaukta, un latviešu sievietes ģimenes ikdiena sašaurināta daudzdzīvokļu mājā, kur plašā terase īpaši noder puikām. Produkti jātaupa, jo manāms to trūkums. Atrasts mazs veikaliņš, kur iegādājas nepieciešamo. Tas nav ierastais ritums, tās ir dienas kuras caurvij izmisums par agresīvā koronavīrusa neierobežoto izplatīšanos. Dzīve nemēdz būt vienkārša, ko tieši atklāj paaudžu pārdzīvojumi, tikai katrai citādāki.
Tiešais redzējums un pārdomas
Pavasaris
10. aprīlis
«Mammiņa šorīt, ceļot mani augšā, sauc: «Celies steidzīgi, cūkai saskrējuši sivēni, un es viena nevaru tikt galā.» Es biju momentā no gultas laukā. Aizejot uz kūti, atradu, ka tiešām tur ir nelaime ar tiem sivēniem. Jāstāv klāt, vienus nevar atstāt, cūka ir špetna, kož saviem mazajiem. Kaut kā tomēr tiekam galā. Mammiņai visa diena aiziet pa kūti vien.»
22. aprīlis
«Šūšana pati par sevi man patīk, bet kā tagad, kad jaunas drēbes nevar dabūt, tad no vecām pārtaisīt ir tiešām pavisam nepatīkams darbs. Tikai lielā ārdīšana un galvas grozīšana. Šodien es pārtaisu pati sev kleitu – ak, šīs mokas! Pašai sev man no jauna gabala nepatīk šūt, kur nu vēl no veca pārtaisīt. Tas lielākais sliktums, ka nevar izgudrot modi. Es negribu modernu, bet lai būtu vienkārša un labi stāvētu. Pašai sev arī ir grūti pielaikot.»
29. aprīlis
«Jau agri no rīta var dzirdēt lidmašīnu rūkoņu. Neskaitāmi daudz lidmašīnu dodas uz fronti. Ak, karš! Ko gan nozīmē karš? Iznīcību. Tur karo un cīnās, lai tauta iznīcinātu tautu, cilvēks – cilvēku. Ja tā padomā – kas gan ir cilvēks, ko gan viņš spēj? Bet, apskatot visas kara bruņumašīnas, tad gan visplēsīgākajiem zvēriem tādu nevajag, lai tos nonāvētu. Pie visa tā cilvēks ne tik daudz pielieto spēku, kā prātu.»
27. maijs
«Darba ir daudz. Diena aizrit vienā steigā. No rīta man jābrauc uz pienotavu. Tas man diezgan labi patīk, jo dabū izkustēties. Tieši šorīt pienotavā visi tik lustīgi. Atbraucot mājās, palīdzēju mammiņai aitas nocirpt. Tad jau bija pusdiena klāt. Jutos drusku nogurusi, tāpēc gāju atgulties. Nemaz nespēju labi aizmigt, kad atnāca kaimiņu meita un aizveda mani sev līdzi. Viņa pacienāja mani ar zivīm un deva pārlabot kleitu. Atnākot mājās, atradu, ka divas dāmas sēd un gaida uz mani. Viņas bija atnesušas darbu. Man taču gandrīz nemaz nav laika, kad šūt, tomēr vienu kleitiņu apsolīju uz Jāņiem.»
28. maijs
«Pagājusī nakts manī atstājusi baigu iespaidu. Tik ļoti rūca lidmašīnas, un varēja dzirdēt bumbu grāvienus, no kuriem es atmodos un lielās bailēs ilgi mocījos bez miega. Vai tomēr nav šausmīgi, ka guļot nakts vidū jebkuru no mums var pārsteigt nāve?»
Vasara
1. jūnijs
«Šodien mūsu mājās pirmo reizi laižam govis laukā. Tādā reizē iet lustīgi. Es nemaz nevaru sagaidīt vakaru, kad varēs sākt laistīties ar ūdeni. Vakarā pēc govju sadzīšanas mājā es paņēmu ķipī ūdeni un lēju brāļiem virsū. Mazākais nobīdās un palika dusmīgs, jo viņš nezināja, ka jālaistās ar ūdeni.»
24. jūnijs
«Mēs ar lielo brāli vakar bijām līgot Paņemunē, šodien mums jāstāv mājās, jo citi mājinieki brauc ciemos. Pēc ilga aukstuma šodien ir apbrīnojami silta diena. Kā ārā, tā arī istabā ir ļoti silts. Man ļoti nāk miegs un jūtos nogurusi, bet nav mierīgas vietas, kur gulēt, jo visur tā kož mušas.»
1. jūlijs
«Visur ir redzami plīvojam sarkanbaltie karogi. Tie plīvo par godu atbrīvotai Latvijai un tās tautai, brīvai no boļševiku jūga. Cik aizgrābjoši skaista bija pagājušā gada pirmā jūlija diena, kad atkal pēc gada pārtraukuma varēja dzirdēt Latvijas patriotiskās dziesmas! Cilvēkiem bailes bija kā akmens slogs noveltas, tie jutās droši un brīvi. Tikai vienā otrā tukšā mājā, bailēs slēpdamies, gaudoja suns.
Bet šodien jāatceras tie varonīgie kritušie kareivji, kas mūs izglāba no šausmīgā likteņa, ko piedzīvoja mūsu līdzbrāļi. Ak, mīļā Latvija! Ja Tu tagad pārcietīsi, tad mūžīgi dzīvosi.»
8. jūlijs
«Jūtos pavisam slima. Mani tā žņaudz kā nevienu reizi. Darba ir daudz, bet šodien itin nekā neesmu padarījusi. Brītiņu pastrādāju, eju gulēt. Nekā citādi nevar, uznāk tāds nelabums, ka adatu pirkstos nevaru noturēt. Vakarā sutinu karstā ūdenī kājas, tad paliek drusku labāk.»
20. jūlijs
«Mēs esam divu pasauļu pilsoņi, mēs piederam laikam un mūžībai, zemei un debesīm. Tādēļ mums ir divi lieli pienākumi dabiskajā un pārdabiskajā dzīvē. Būtu nepareizi, ja mēs tikai vienai no tām kalpotu. Pēc Kristus gara abas viena ar otru jāsaista un attiecīgā samērā jāuztur. Kristīgais nekad nedrīkst nogrimt vienīgi pasaulīgajā virszemes dzīvē, jo ko līdzētu cilvēkam, ja viņš visu pasauli iegūtu, bet pie savas dvēseles zaudējumu ciestu?! Viņam uz augšu jālūkojas un jācenšas. Bet arī pilnīga nodošanās Dievam kristīgam netraucēs šās zemes labumus iegūt un izmantot.»
Rudens
7. septembris
«Man jābrauc uz Skaistkalni pēc ziepju kartītēm un jāiet arī pie zobārsta. Tomēr vislielākais prieks ir tas, ka varu braukt ar riteni. Tas man ļoti patīk, žēl, ka man pašai nav riteņa. Tad būtu, kā papus saka: «Nevienas vietas nebūtu, kurā tu nebūtu bijusi.» Tagad tālāk par Skaistkalni netieku, nav arī vajadzīgs.»
1. oktobris
«Ir brīnišķīgs rudens rīts. Eju slaukt govis. Stipri vēsā rasa atsvaidzina manas kājas. Saule vēl nav uzlēkusi. Es gaidu šo brīdi, jo man ļoti patīk skatīties, kā saule lec. Vispirms var redzēt sārtas debesis, tad parādās maza saules maliņa, tad arvien, arvien lielāka, kamēr visa saule kā liela apaļa ripa parādās pie debesīm, bagātīgi šķiezdama savus siltos starus. Saulei uzlecot, dabā viss kļūst it kā siltāks, mīlīgāks, skaistāks un čaklāks.
Atnākot no lauka, ātri paēdu brokasti un eju uz mežu ogās – brūklenēs. Šogad mežā ir visādu ogu ļoti daudz.»
12. oktobris
«Šorīt mūsu mājās ir tāda savāda svinīga sajūta, jo abiem mazajiem brāļiem sākas skolas gaitas. Vienam ir pirmā diena viņa mūžā, tāpēc mammiņai jāiet līdzi. Viņš ir stipri uztraucies un nemierīgs. Lielākais turpretī pavisam nemierīgo pastarīti visādi joko un izsmej.»
21. oktobris
«Zeltainiem graudiem pildās apcirkņi. Pēdējais darbs tiek darīts, lai saņemtu bagātu ražu, kas vasarā vaiga sviedros ir savākta. Tagad ir prieks skatīties pilnajos apcirkņos. Kara laiks visu tāpat par smieklīgu atlīdzību paņems prom. Labi padomājot, kāpēc gan tik ļoti vajag strādāt un plēsties pavisam bez atpūtas un, kā viens otrs, pat bez svētdienas miera? Pašreiz liekas, ka viss ir padots šausmīgai kara iznīcībai. Cilvēki ir aizmirsuši savu vērtību, savas dvēseles vērtību; viņi domā tikai par miesu un tās iznīcību. Tā dzīvo, it kā citas dzīves vairs nebūtu kā šīs zemes grūtā, sūrā, asaru pilnā dzīve.»
24. oktobris
«Kulšanas darbs izbeidzās agrā pēcpusdienā. Atliek laiks nomazgāt visus nedēļas putekļus un sajust sestdienas vakaru.»
Kategorijas
- Vietējās ziņas
- Sports
- Tautsaimniecība
- Izglītība
- Kultūra un izklaide
- Kriminālziņas
- Vēlēšanas
- Latvijā un pasaulē
- Lietotāju raksti
- Sēru vēstis
- Foto un video
- Blogi
- Laikraksta arhīvs
- Afiša
- Sports
- Kultūra un izklaide
- Dažādi
- Reklāmraksti
- Citas ziņas
- Projekts «Saimnieko gudri»
- Projekts «Kultūrvide novados»
- Projekts «Iesaukums politikā»
- Dzīvesstils
- Projekts «Mediju kritika»
- Projekts «Dzīves kvalitāte novados»
- Projekts «Dzīve pierobežā»
- Projekts «Vide un mēs»
- Projekts mediju profesionāļiem par trešo valstu pilsoņu sociālo iekļaušanos un migrāciju
- Projekts «Dzīve pierobežā – 2020»
- Projekts «Kultūrvide novados-2020»
- Projekts «Vide»-2021
- Projekts «Iesaukums politikā»-2021
- Podkāsts «ViedDoma»