Mūžībā devusies bijusī Bauskas pilsētas domes vadītāja Ārija Gaile

www.bauskasdzive.lv

2020. gada 31. marts 12:00

4361

26. martā mūžībā devusies bijusī Bauskas pilsētas domes vadītāja Ārija Gaile, viņas apbedīšana notiek šodien, 31. martā. Bauskas pilsētas domes priekšsēdētājas amatā viņa nostrādāja no 2001. līdz 2009.gadam, četrus gadus bija Bauskas novada domes deputāte, kā arī priekšsēdētāja vietniece.

«Viņas darba stilu raksturoja augsts prasīgums pret sevi un darbiniekiem. Pildot tiešos darba pienākumus, Ārija Gaile daudz darba ieguldīja pilsētas pašvaldības pakļautībā esošo iestāžu attīstībā un aktivitātēs, sadarbojās ar nevalstiskajām organizācijām un komunicēja ar sabiedrību, iesaistot tās pārstāvjus pašvaldībai aktuālu jautājumu risināšanā. Viņas vadībā Bauskas pilsētas pašvaldība guvusi vairākus nozīmīgus apbalvojumus,» informēja Bauskas novada domē.

Ārija Gaile dzimusi 1941. gada 28. oktobrī Bauskā. Visa viņas dzīve un darba mūžs ir saistīts ar Bausku un Bauskas novadu. Rīgas Celtniecības tehnikumā, Maskavas Augstākās arodbiedrību darbinieku skolas Ekonomikas fakultātē iegūtās zināšanas Ārija Gaile prasmīgi un godprātīgi izmantojusi gan tiešo darba pienākumu veikšanā, gan sabiedriskās dzīves attīstības procesu veicināšanā. 20 gadus būdama Lauksaimniecības darbinieku arodbiedrības Bauskas rajona komitejas priekšsēdētaja, ar savu patieso ieinteresētību katra cilvēka problēmas risināšanā, viņa bija ieguvusi daudzu ne tikai Bauskas pilsētas, bet arī toreizējā Bauskas rajona iedzīvotāju cieņu.

Ārija Gaile bija viena no atmodas laika aktīvistēm, un 1989. gada izpildkomiteju vēlēšanās tika ievelēta par Bauskas rajona Tautas deputātu padomes deputāti. Ievēlēšanas laikā no 1974. līdz 1989. gadam Ārija Gaile iesaistījās sociālo jautājumu risināšanā un bija Bauskas rajona Tautas deputātu padomes Prezidija locekle.

Ārija Gaile ir saņēmusi vairākus augstus apbalvojumus. 2009. gada 19. martā – Latvijas Valsts prezidenta Pateicības rakstu par personīgo ieguldījumu un ilggadēju darbu Latvijas novada un tās iedzīvotāju labā. 2010. gada 3. maija Valsts apbalvojumu pasniegšanas ceremonijā par godu Neatkarības deklarācijas pasludināšanas 20. gadadienai Ārija Gaile iecelta par Atzinības krusta virsnieci par ilggadēju uzticīgu kalpošanu pašvaldības darbā un ieguldījumu Bauskas pilsētas izaugsmē, vides sakārtotībā, izglītības un sociālo jautājumu pilnveidē.

2016 .gada martā Ārija Gaile sniedza interviju «Bauskas Dzīvei». Šāda bija žurnālista Viļņa Auzāna pēdējā saruna ar cienījamo baušķenieci.
Vēlme tikties ar Āriju Gaili ir vairāku faktoru rosināta. Ilgus gadus viņa aktīvi strādāja vietējā pašvaldībā, daudziem zināma kā aktīva arodbiedrības līdere. Taču nu pāris gadu viņa nav manīta publiskos pasākumos, pat ne tirgū vai veikalos. Ārija nekautrējas atklāt savas «pazušanas» iemeslus – pirms pāris gadiem piedzīvots insults. Tagad slimības kritiskā fāze pārvarēta, lai arī nedaudz nedroši, viņa staigā pa māju, pagalmā aiziet līdz pastkastītei. «Ir meitas sagādāts spieķis, bet es labāk paņemu šito zaļo slotu un atstutējos ar to,» nosmej Ārija.

Viņa runā palēnināti, dažreiz valodas ritējums aizķeras pie kāda vārda, taču domas ir skaidras, stāstītāja pārliecinoši pauž savu attieksmi. Vairāk kā stundu runājam par senākiem un ne tik seniem laikiem, par šodienu. «Lēkājot» pa tēmām, Ārija neslēpj savu viedokli, atceras dažādus atgadījumus. Ir garāki atmiņu monologi, ir īsas atbildes uz jautājumiem, izskan arī pa kādam iebildumam: «Šito avīzē neraksti, nevajag visiem to zināt!» Sarunu biedres vēlmes respektēju, jo tās galvenokārt skar privāto dzīvi.

Septiņu bērnu pulkā
Šoruden Ārijai Gailei paliks septiņdesmit pieci. Viņai ir meita Inga, mazmeita Marta. «Mazmeita – tas ir mans prieks, kam es dzīvoju,» neslēpj Ārija. Pati ir baušķeniece, nākusi no septiņu bērnu ģimenes. No kara laikā pavadītās bērnības daudz spilgtu atmiņu nav. Ārija atceras, kā, frontei tuvojoties, ģimene izbraukusi bēgļu gaitās uz netālo Īslīci. «Pēckara gados dzīve nebija viegla. Varu tikai apbrīnot, kā mamma un tētis spēja mūs visus uzturēt. Badā nedzīvojām, tomēr atteikties nācās no daudz kā,» atceras Ārija. Ilgus gadus dzīvojusi Padomju ielā, tagadējā Kalna ielā, tagad ir pašai sava privātmājiņa.
Uzzinot par kuplo brāļu un māsu pulku, nevaru nepavaicāt, kādēļ pašai ir tikai viena meita. Pēc neilga apmulsuma Ārija atzīstas: «Tas laikam ir vienīgais, ko es dzīvē nožēloju, ka nesagādāju sev dēliņu. Taču meita man ir lieliska, prieks par viņu. Tagad viņa ir mans lielākais atspaids un palīgs. Viņa gan mani rāj, ka es ne visā viņu klausot, bet tā jau nemaz nav. Klausu meitu, klausu arī mūsu prezidentu. Šorīt pat viņš televīzijā aicināja, lai cilvēki klausītu ārstus. Ņemu šo prezidenta vēlējumu vērā.»

Pierādīt sev un citiem
Bērnībā, kā arī jaunībā no daudz kā nācies atteikties. Tas Ārijā modinājis spītu pierādīt sev un citiem, ka viņa, no trūcīgas daudzbērnu ģimenes nākusi, spēj dzīvē daudz ko sasniegt. Maza būdama, Ārija gribējusi kļūt par arhitekti, taču šī vēlme nav īstenota. Bauskas strādnieku vakara vidusskolā ieguvusi vidējo izglītību, mācījusies arodbiedrības augstākajā skolā Maskavā.
Viņa strādājusi kādreizējā Ceļu daļā, pēc tam ilgus gadus vadījusi lauksaimnieku arodbiedrību agrākajā Bauskas rajonā. «Tas bija tāds sociālais darbs – rūpēties par strādniekiem. Bija jāvēro, vai pareizi aprēķinātas piemaksas, vai likumīga bijusi atbrīvošana no darba. Ja kas nebija, kā pienākas, cilvēki palīdzību nāca meklēt arodbiedrībā. Tolaik bija problēmas ar dzīvokļiem. Daudzi nāca pie manis, un mēs kopā kaut ko centāmies panākt. Mājas toreiz cēla kolhozos, bet visiem dzīvokļu nepietika. Arodbiedrība varēja sadali nedaudz ietekmēt. Uz deputātiem es aizgāju tikai tāpēc, lai varētu vairāk izdarīt priekš citiem. Tas laikam bijis mans mūža aicinājums – palīdzēt cilvēkiem,» stāsta Ā. Gaile.

Rīts pie auto stūres
Bauskas pilsētas atslēgas viņa 2001. gadā pārņēma no toreizējā pašvaldības vadītāja Jāņa Teikmaņa. Šajā laikā Ārija turpināja īstenot savu misiju – risināt galvenokārt sociālās problēmas. Tieši šajā jomā Ā. Gailes veikumu baušķenieki atceras visvairāk. Par folkloru kļuvuši domes priekšsēdētājas ikrīta izbraucieni ar automašīnu pa pilsētu. Konstatētās nekārtības un neizdarības bijuši viņas pirmie dienas uzdevumi padotajiem. Vēl daudziem atmiņā palikusi priekšsēdētājas pieejamība. Viņa rīkoja pieņemšanas atsevišķām iedzīvotāju grupām. Tajās neformālā gaisotnē varēja izrunāties par sasāpējušiem jautājumiem, dzirdēt priekšsēdētājas solījumu palīdzēt.
Tērējot enerģiju sociālo problēmu risināšanai, ekonomikas veicināšana pilsētā atpalika. Ā. Gaile to neslēpj: «Jā, ledus halli un baseinu uzbūvēt neizdevās. Priecājos, ka tagad ar baseina būvi kaut kas sācis virzīties uz priekšu. Žēl, bet mums nekādi neveicās ko uzsākt industriālajā loģistikas parkā. Joprojām tajās pļavās nekas nenotiek.»

Nebalsoja par Jāni Rumbu
Atgriežoties pie politikas, Ārija atzīst, ka savā mūžā darbojusies divās partijās: bijusi komunistiskās partijas un partijas «Saimnieks» biedre. Pilsētas un pašvaldības vēlēšanās viņa startējusi no nacionāļu un tēvzemiešu sarakstiem, taču partijas biedre nav bijusi. «Savulaik ticēju Robertam Zīlem, tādēļ arī pieslējos nacionāļiem. Bet partijās neesmu stājusies, jo man nepatīk biedriem noteiktie ierobežojumi,» atzīstas bezpartijiskā Ā. Gaile.
Atmiņā pirmās Bauskas novada domes vēlēšanas, kurās daudzus pārsteidza Ārijas Gailes balsojums pret Jāņa Rumbas kandidatūru novada vadītāja amatā. Kuluāros runāja, ka Gaile «uzmetusi» sabiedrotos, jo pašai ticis apsolīts amats. To viņa arī dabūja, uz kādu laiku kļūstot par vienu no diviem priekšsēdētāja vietniekiem.
«Es nevienam neprasīju nekādu amatu. Pirms balsošanas mums bija tikšanās, kuras laikā es Rumbam uzdevu dažus jautājumus. Viņa atbildes noteica manu izvēli balsojumā. Nedomāju, ka Valdis Veips novadu slikti vadīja. Ar darbiem, kur daudzas bija pilnīgi jaunas lietas, viņš tika galā. Viņam bija arī laba izpilddirektore Dagnija Ludrika. Jā, viņa bija stingra, daudzi uzskatīja, pat pārāk. Bet viņa nodrošināja kārtību, darbi ritēja. Turklāt «Ludrikas laikā» novada domē bija mazāk darbinieku. Tagad to skaits arvien palielinās. Neko sliktu nevaru teikt arī par Raiti Ābelnieku. Ja būtu jāvērtē, piecu ballu sistēmā es viņam liktu četrinieku,» tā politiskos procesus vērtē bijusī deputāte.
Cukurs un Mona Liza
Politikas diskusijās aizrunājamies līdz prezidentam Raimondam Vējonim, Eiropas Savienības problēmām, angļu plāniem un bēgļu plūsmu.
Politiskās virtuves analīzi ik palaikam pārtrauc kāda klusa ķērkšana no blakus istabas. Ārija arī to sadzirdējusi un steidz skaidrot: «Tā ir Grieta, mans kanārijputniņš. Bija vēl Ansis. Kad mammīte simt divu gadu vecumā nomira, Ansis drīz vien viņai sekoja. Mamma man bija sprauna, vēl simt gados viņa dārziņā kartupeļus stādīja. Nezinu, vai es tik lielu gadu skaitli piedzīvošu. Lai gan žēloties man nav par ko. Meita mani pieskata, pa dienu mani «sarunu biedri» ir Lācis, arī tie divi spalvainie kaķi, kas tagad uz mums noskatās no trepēm: Mona Liza un Cukurs. Tagad, kad svešs cilvēks mājās, viņi tādi atturīgi. Citkārt manā istabā sanāk visi.»
Patīk Monika
Runājot par dienas režīmu, Ārija atklāj, ka rītos ceļas agri. Kā ierasts, ielūkojas avīzēs, klausās radio. Dienas vidū kādu laiku velta atpūtai. Televīzijā noskatās ziņu pārraides, ja nav pārāk nogurdinošas, ieklausās politiskajās diskusijās. Populāro «UgunsGrēku» viņa neskatās, bet seko līdzi seriālam «Sirdsmīļā Monika». «Man patīk skatīties, kā spēlē manas vienaudzes Dreģe, Martinsone, arī Krivāns. Šo aktieru enerģiskums arī mani sapurina dzīvot un darboties,» atklāj Ārija Gaile.Sarunas noslēgumā vaicāju, vai viņa būtu ar mieru publikācijai pievienot nevis bildi no redakcijas arhīva, bet jaunu fotogrāfiju. «Ivars bildēs? Tad viss kārtībā! Viņš noteikti uztaisīs tādu bildi, ko cilvēkiem vēl var rādīt,» saruna izskan humorīgā noskaņā. Ārija Gaile, spītējot slimībai, pasaulē raugās ar gaišu skatienu un tic labajam cilvēkos.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Mūžībā devusies bijusī Bauskas pilsētas domes vadītāja Ārija Gaile

Kategorijas