Sajust meža un vēstures elpu

2020. gada 27. marts 00:00

487

Dosimies dabā! Pa ceļam uz Bārbeles sēravotu.

Laikā, kad pēkšņi visā pasaulē sastindzis tūrisma bizness un piedzīvojumu kāro ceļotāju pūļi atgriezušies mājās, ir kāds rīcības plāns tiem, kuri ir ar mieru ļauties rimtai un veselīgai atpūtai dabā. Varbūt šis liktenīgais pavērsiens ir Visuma sūtīta zīme, lai apturētu trako skrējienu pa svešām zemēm un ļautu apjaust, cik daudz izzināma ir tepat līdzās.

«Bauskas Dzīve», Bauskas tūrisma informācijas centra vadītājas Ineses Turkupoles-Zilpures iedvesmota, sāk jaunu publikāciju ciklu «Dosimies dabā!». Tajā stāstīsim par mazāk zināmiem maršrutiem un apskates vietām, ko, baudot veselīgu pastaigu vienatnē, iespējams apmeklēt mūspuses novados.

Vecais Rīgas lielceļš
Vecumnieku novada Bārbeles pagasta vārdu daudzi pamatoti saista ar sēravotu. Tam ir sena vēsture, ko gadu garumā izzinājusi novadpētniecības entuziaste, vietējās bibliotēkas vadītāja Brigita Krauze. Tāpēc likumsakarīgi, ka «Bauskas Dzīve» viņu aicina piebiedroties ceļā uz nostāstiem apvīto dziednieciskā ūdens avotu, kas no ciema centra, kur tālāk braukušie var atstāt automašīnu, atrodas vien pāris kilometru.

Iešana pa Avotu ielu nav garlaicīga – abās pusēs sveicina vienkāršas un sakoptas privātmājas. Tās rindojas līdz pat pagriezienam uz Krasta ielu, kur beidzas arī asfalta segums. Dzirdēts, ka kreisajā pusē plānots ierīkot voljēru suņu pastaigām. Tālāk ved līkumains un mežiņa ieskauts grantsceļš, kas, izrādās, ir vecais Rīgas–Skaistkalnes lielceļš. Pa to senos laikos ļaudis ar velosipēdiem un zirgu pajūgos braukuši uz galvaspilsētu.

Pēc neilga brīža jau iztālēm labajā pusē pamanāma dekoratīva ceļa zīme ar divām norādēm. Ejot taisni, var tikt līdz veselības avotam, bet pa labi ir pirms vairāk nekā diviem gadsimtiem iekoptie «Kauķi». Daudzi vietējie zina, ka šajās mājās dzimis un bērnību pavadījis Juris Ziemelis – latviešu nacionālās pretošanās kustības dalībnieks un disidents. Pēc izsūtījuma Sibīrijā un spaidu darbiem lēģeros viņam senču mājās atgriezties nebija lemts. Kādreiz tur darbojusies arī veterinārā klīnika, kur strādājis izslavētais dakteris Dzenis. Kopš 2000. gada īpašumā saimnieko Jura Ziemeļa māsasmeita Monika Ozoliņa. Ar «Kauķiem» saistīts vēl kas ievērības cienīgs – pagalmā augstu debesīs slejas varena dižliepa, ko Ziemeļu dzimta lolojusi un saudzējusi vairākās paaudzēs. Par cīnītāju un sargājamo dabas pieminekli, ko rotā ozollapas zīme, var lasīt vides aizsardzības aktīvista Gunta Eniņa grāmatā «Koki mājas nepamet».

Ceļš uz sēravotu šķiet svarīgāks, ja zina, ka netālu no tā kreisajā pusē apbedīts kāds leģionārs. Viņa atdusas vietu kopj «Dzērvēnu» saimniece Anna Zentele. Pa labi ir norāde uz «Ausekļu dzirnavu» muzeju; arī šo atzaru var iekļaut pastaigas maršrutā. Un vēl – šajā apvidū pirms vairākiem gadu desmitiem regulāri notikušas sacīkstes motokrosā, lai gan, ejot caur klusi elpojošo mežu, grūti iztēloties, ka te reiz rūkuši un plosījušies motorizēti braucamie.

Senākā kūrvieta
Kad koku audzi nomaina klajāka ainava, līdz avotam vairs nav tālu. Turoties pa labi, redzamas mājas, un, paejot vēl uz priekšu, skatiens sastopas ar nelielu informācijas dēli. Uzreiz arī uzvēdī īpatnējs aromāts, ko par smaržu vis negribas dēvēt, bet salīdzinājums ar puvušu olu smaku šķiet pārspīlēts.

Teikās apdziedātais Bārbeles sēravots atrodas nelielā gravā Iecavas upes tuvumā. Tas izplūst no seklas karsta kritenes. Tiek uzskatīts, ka te bijusi senākā kūrvieta Latvijā. Brigita Krauze izpētījusi, ka jau Kurzemes hercoga Jēkaba Ketlera valdīšanas laikā 17. gadsimta 40. – 80. gados avota tuvumā darbojusies neliela ūdensdziednīca, taču Bārbeles kūrorts dibināts 1739. gadā. Klīst leģenda, ka šajā vietā ar vērtīgo ūdeni izdziedināti smagi slimi karavīri, ko no Rīgas garnizona atvedis pirmais zinātniskās medicīnas pārstāvis – fiziķis un ārsts Teofils Benjamins Grofs. Viņš veicis ūdens ķīmisko analīzi un par rezultātiem ziņojis toreizējam Kurzemes hercogam Ernstam Johanam Bīronam, kurš devis rīkojumu nopirkt pie avota zemesgabalu un uzbūvēt peldiestādi.

Kādā no 1929. gadā izdotajiem Latvijas skatu albumiem avota gleznainā apkārtne nosaukta par Valteršveici. No senās godības saglabājušies vien biezi apsūnojuši ēkas pamati, un var tikai iztēloties, kā te bija toreiz, kad ļaudis, liegi vannojoties, dziedinājuši kaites, staigājuši pa iekopto parku un pulcējušies deju laukumā. Mainījies arī avota tecējums; agrāk ūdens šļācies ar varenu strūklu cilvēka augumā un lielā ātrumā traucies uz Iecavas upi; tagad vērojama vien viegla virmošana.

Pirmā bibliotēka
Ja pastaiga vēl nav nogurdinājusi, var turpināt doties pa veco liel-ceļu uz priekšu. Kreisajā pusē ir sena ēka – Avotkrogs, kas ap 1800. gadu bija viena no 12 ceļotāju atpūtas un izpriecu vietām
7 km rādiusā ap Bārbeles baznīcu. Tur darbojusies labdarības biedrība un citas, bet 1882. gadā atvērta Bārbelē pirmā bibliotēka.

Atceļam var izvēlēties jau mēroto maršrutu, taču, ja pārņem ilgas pēc civilizācijas, iesāktais gājiens jāturpina vēl pāris kilometru līdz viensētai «Zābaki». Sasniedzot T veida krustojumu, kļūst saprotams, ka jāietur kreisais virziens, lai nokļūtu līdz Skaistkalnes šosejai. No autobusu pieturvietas «Ūzas», ejot pa taisnu ceļu, Bārbeles aprises iezīmējas jau pavisam drīz.

UZZIŅAI

Interesantus faktus par Bārbeles sēravotu atklāj Brigita Krauze:
– 1769. gadā Jelgavas ārsts Kārlis Ferdinands Humiuss atzina, ka avotam piemīt neparasts dziedniecisks spēks un tas esot vislieliskākais Kurzemē. 18. gadsimta 40. – 70. gados Bārbeles avots bija visspēcīgākais no toreiz pazīstamiem minerālavotiem Latvijā, tā ūdeni lietoja gan ārīgi – peldēm, gan iekšķīgi.

Ūdens bijis skaidrs, ziemā tas nesasalis, no avota plūdis kūpēdams. Bārbeles kūrortu apmeklējuši arī slimnieki no Lietuvas un Krievijas. Bijis arī laiks, kad vannu māju nomājusi un apsaimniekojusi Sieviešu palīdzības korpusa Bārbeles nodaļa. Kūrortam piederēja procedūru ēka ar trim skārda un trim koka vannām un ēka, kur uzturējās pacienti; sirdzēju izmitināšanai īrētas arī gultasvietas apkārtējās mājās. Piemēram, 1926. gada vasarā 60 slimnieku saņēmuši 803 sērūdens peldes. Vecākās paaudzes ļaudis vēl atminas gan peldu māju, gan vannas, jo skolas laikā Bārbeles bērni šurp nākuši pārgājienā.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Sajust meža un vēstures elpu

Kategorijas