Pāridarījumus izsāp vienatnē

2020. gada 27. marts 00:00

Vecumnieku novadā bez pulcēšanās piemin 1949. gada 25. marta deportāciju.

Vecumnieku novadā Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā valstī izsludinātās ārkārtējās situācijas dēļ organizēta pulcēšanās 25. martā nenotika. Ļaudis skaudros pāridarījumus izsāpēja vienatnē.

Vecumniekos, kā ierasts, bija iecerēts satikties dzelzceļa stacijā pie akmens un noliekt galvas to ļaužu priekšā, kuri piedzīvojuši padomju okupācijas varas veikto otro Latvijas iedzīvotāju masu deportāciju 1949. gada 25. martā. Šoreiz neviens uz ziedu nolikšanu netika aicināts; cilvēki uz staciju devās individuāli.

«Nakts nav mūžīga»
«Bauskas Dzīve» 25. marta pusdienlaikā pie piemiņas akmens sastapa Ritu Kovalu, Vecumnieku pagasta novadpētniecības centra vadītāju, kopā ar meitu Enniju. Masveida izvešanu pirms 71 gada atcerējās arī Aloida Baķe, kura novadpētniecības centru jeb, kā iepriekš to dēvēja, muzeju vadījusi no 1999. līdz 2015. gadam.

Pirmo reizi atceres dienā dzelzceļa stacijā bija tik rimti, bez ierastā sanākušo pulciņa. Sakoptajā vietā dega sveces, spožā saule rotājās akmens gludajā vaigā, un cīruļi cēla savas svilpes pret debesīm. R. Kovala bija paņēmusi līdzi Agritas Ozolas grāmatu «Sibīrijā tapušas vēstules uz bērza tāss» un, brīžiem aizlūstot balsij, nolasīja politiski represētās Gaidas Eglītes dzejoli. «Sirds sažņaudzas kamolā, jo no šīs vietas 1949. gadā izvesti 106 Vecumnieku cilvēki – 46 ģimenes no 42 mājām; arī bērni. Kapu kalniņā svešumā palika 18 izsūtīto, pārsvarā sirmgalvji,» viņa sacīja. Arī Ritas tēva ģimene cietusi represijās, izsūtījumā dodoties no Valkas apriņķa Vijciema. «Ir sāpīgi un skumji... Labi, ka ir šī vieta, kur atnākt un pieminēt. Šoreiz gan bez valsts himnas, karoga un klātesošajiem,» viņa sacīja.

Tradīciju pulcēties pie akmens un pēc tam sanākt kopā muzejā 1998. gada 25. martā iedibinājusi muzeja pirmā vadītāja Velta Teseļska, pirms tam sarīkojumus organizējusi Latvijas Tautas frontes Vecumnieku nodaļa. Piemiņas zīme tapusi 1989. gadā, kad pagastā aktīvi rosījusies «Atmodas laika brigāde». Tai piederīgs bijis arī Ainars Ķienis, Latvijas Nacionālās neatkarības kustības Vecumnieku nodaļas vadītājs, kurš, kā izteicās A. Baķe, «vienmēr turējis klusu rūpi par vēsturisko liecību saglabāšanu, stiprinājis garīgumu un praktiski darbojies».

A. Baķe aicina ikvienu paturēt prātā flāmu priestera Fila Bosmana atziņā pausto, ka «neviena nakts nav tik melna, lai pēc tās nenāktu rīts».

Iemūžina piemiņas plāksnē
Padomju varasvīru īstenotajā deportācijas akcijā cietušos pieminēja arī Bārbelē, kur no 31 sētas 1949. gada 25. martā izvesti 83 cilvēki. Brigita Krauze, Bārbeles pagasta bibliotēkas vadītāja, saturā dziļus un emocionāli piesātinātus piemiņas sarīkojumus ik pavasari organizējusi kopš 1989. gada. Šoreiz ziedus nolikusi vienatnē, tāpat rīkojušies arī citi.

Kurmenē, Skaistkalnē un Vallē svinīga pulcēšanās nenotika, cilvēki notikumus Māras dienā pirms 71 gada pieminēja domās vai aizstaigājot pasērst pie granītā kaltās zīmes, kur jau sagaidīja kāda nolikti ziedi.

Valles iedzīvotāja, Vecumnieku novada domes deputāte Diāna Ruģele pauž nožēlu, ka neparedzēto apstākļu dēļ šoreiz nenotika plānotais sarīkojums. «24. martā baznīcā pie sienas piestiprinātas divas lielformāta piemiņas plāksnes 1949. gada 25. martā uz Sibīriju aizvestajiem mūspuses iedzīvotājiem. Saraksts ir iespaidīgs – no toreizējā Bauskas apriņķa Taurkalnes pagasta Valles deportēti 107 cilvēki, desmit dzimtenē vairs neatgriezās – viņi nomira svešā zemē. Arī daudzu viensētu vairs nav,» atklāj D. Ruģele. Plāksnes izgatavotas pēc Valles iedzīvotāju Imanta Ruģeļa un Viļņa Celmiņa iniciatīvas, ko atbalstījusi baznīcas draudze.

Svētīs nepiepildītos mūžus
«Bauskas Dzīve» 24. marta pēcpusdienā Valles dievnamā sastapa vietējo iedzīvotāju Gunti Ārentu. Saistībā ar tālajiem 25. marta notikumiem vallietis glabā gluži vai neticamu stāstu par to, kā viņa mammai gājusi secen deportācija. Viņš stāsta: «No Druķu mājām kopā ar citiem Celmiņiem būtu izvesta arī mana mamma Austra, taču viņas vārda šajā piemiņas plāksnē nav. Visi jau bija sadzīti vilciena vagonā Vecumnieku stacijā: Eduards – mans vecaistēvs, Milda – vecāmamma, Aina – mammas māsa; arī mana mamma, kurai bija 14 gadu. Mammai sasāpējās vēders, kā vēlāk izrādījās, bija iekaisusi aklā zarna, un dakteris viņai teica: «Ej prom no šejienes.» Tā viņa devās no Vecumniekiem atpakaļ uz Valli, uz mājām, bet nomaldījās un nonāca Bārbelē. Labi, ka tur dzīvoja radi, pie kā pārnakšņot. Tad viņa vēl nezināja, ka «Druķos» jau saimnieko komunisti. Brīnos, kā mammai izdevās izsprukt no Sibīrijas, jo no vagoniem nevienu ārā nelaida.»

Idejas īstenotāji ir gandarīti, ka lūgšanu namā rasta vieta no Valles aizvesto ļaužu piemiņas godāšanai un ka turpmāk nepiepildītos mūžus par Latviju svētīs dievnama gaišā aura un ticības spēks.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Pāridarījumus izsāp vienatnē

Kategorijas