Saknes Lietuvā un lapotne Latvijā

2020. gada 24. marts 00:00

Jubileja baušķeniecei Annai Druseikai.

Ar Annu Druseiku «Bauskas Dzīve» tikās viņas mājās, kur par jubilejas skaitli vēstīja 75 rožu sarkanbalts pušķis uz galda.

Katrai savs «mīļbrālītis»
Anna atklāja, ka patiesībā esot par desmit dienām vecāka, nekā rakstīts dokumentos. Mamma stāstījusi, ka meitene dzimusi 1945. gada 10. martā, taču vecāki kara beigu grūtību dēļ nav ieradušies noteiktajā termiņā bērnu reģistrēt. Tā nu pateikts, ka uz patieso datumu dzimšanas faktu reģistrēt vairs nevar. Abi vecāki bija lietuvieši, kas pārcēlušies uz dzīvi Latvijā, Brunavas ciemā, kur dzimusi Anna. Ģimenē bija kupls bērnu pulks, kas laikā pēc kara nozīmēja sūri strādāt gan vecākiem, gan bērniem gūt darba rūdījumu.

Jubilāre ar īpašu sirsnību atceras attiecības bērnībā ar divām vecākajām māsām Staņislavu un Laimu, kā arī trim jaunākajiem brāļiem – dvīņiem Arvīdu un Emīlu, kā arī Andri. Atbalstošas un tuvas attiecības ar māsām un brāļiem saglabātas visu mūžu. Bērnu gados visas trīs māsas jaunākos brāļus ļoti mīlējušas un uzpasējušas, turklāt katrai bijis savs «mīļbrālītis». Kad vecākajām māsām jau bija savējie, Anna lūgusies stārķim, lai atnes arī viņai mazo brālīti; «stārķis sadzirdējis» meitenes ilgas. Viņa atceras rotaļas kopā ar brāļiem, kurās mazākie bijuši māsu lutināti, – nereti uzņēmusies zirga lomu, nēsājot mazo brāli uz muguras. Tēvs izgatavojis rotaļām ratus – tādu kā zirga ori, kurā bērni cits citu vizinājuši. Anna atklāja, ka tagad sarunās ar māsu bieži kavējas atmiņās par bērnību un jo īpaši ar apbrīnu un mīlestību atceras mammu. «Esmu ļoti laimīga, ka uzaugu tik lielā ģimenē,» pauda jubilāre.

No Klaipēdas bēg uz mājām
Pirmo gadu skolā Anna sūtīta uz Smiļģiem Lietuvā, kur uzreiz uzņemta 2. klasē, jo izrādījies, ka pirmo klasi bija pamanījusies apgūt, mācoties līdzās māsai mājās. Tajā laikā mammai bijusi jau diezgan vārga veselība, un viņa baidījusies par bērnu likteni, ja pašai no dzīves būs pāragri jāaiziet. Tā pēc otrās klases beigšanas vecāki nodevuši Annu audzināšanā turīgajai krustmātei uz Klaipēdu.

Tur pavadīto neilgo laiku – tikai dažas nedēļas – jubilāre vēl tagad atceras kā pārpilnu sāpošām ilgām pēc mājām un izraudātām asarām. Nolēmusi bēgt atpakaļ uz mājām – devusies līdzi kādai šuvējai uz Biržiem. Pēc tam tētis 30 kilometrus garo ceļu ar divriteni vedis meitēnu mājās. Anna spilgti atceras laimes izjūtu, atgriežoties mājās: «Paņēmu mazo brāli uz rokām un staigāju vairākkārt apkārt mājai.»

Puse no lielā kukuļa
Pēc tam Anna gājusi Mežgaļu skolā, kur uzņemta par vienu klasi zemāk tamdēļ, ka iepriekš mācījusies Lietuvā. Skola atradās septiņus kilometrus no mājām, tāpēc pa nedēļu viņa, māsa un brāļi dzīvojuši skolas internātā. Mācības skolā bija arī sestdienās, tāpēc ceļu uz mājām kājām mēroja sestdienas pēcpusdienā, lai svētdien jau dotos garo ceļu atpakaļ. Viņa atceras, ka mamma cepusi lielus kukuļus maizes. Katram bērnam līdzi uz skolu mammas sarūpētā «pārtikas pakā» brokastu un launaga tiesai bija puse no lielā kukuļa, cepta gaļa, krējums vai sviests. Dažkārt iedeva arī kādu kapeiku, lai var kaut ko nopirkt veikalā.

Vēlāk vecāki iegādājušies māju Paņemūnē; tur viss bija tuvu – ferma, kur mamma strādāja, un skola. Abām ar māsu no rīta pirms iešanas uz skolu bijis jāpadzirda mammas aprūpējamie teļi fermā. Ūdeni vilkušas no akas ar ķēdē iekārtu spaini. «Es varēju uzvilkt to līdz akas augšai, bet lielā māsa palīdzēja izcelt,» atceras jubilāre. Paņemūnes skolā bija tikai sešas klases, tāpēc uz pēdējo – septīto – pamatskolas klasi vajadzēja atgriezties Mežgaļu skolā. Anna bieži kavējas jaukās atmiņās par skolu un ir pateicīga saviem skolotājiem.

«Šīs meičas vajadzētu nobučot!»
Tagad Anna lepojas ar savu ģimeni – meitām Inesi un Ilzi, paveicies ar labiem znotiem Sergeju un Ivaru, ir bezgala priecīga par mazbērniem Reini, Robertu, Anniju un Regnāru. Bet ģimenes sākums meklējams, kad Anna vien 18 gadu vecumā sacīja jāvārdu Julianam.

Jubilāre smej, ka viņa savam vīram izraudzīta jau bērnībā. Bijis reiz tā, ka kopā ar māsām un brāļiem no upes ar zirgu veduši ūdeni lopiem uz ganībām. Kad zirdziņam neveicies ūdens mucu viegli izvilkt no upes, bērni visiem spēkiem mēģinājuši tam palīdzēt, nevis skubināt viņu ar pātagu. To novērojis nākamais vīratēvs un novērtējis Annas ģimenes tikumus. Viņš teicis: «Cik bērni strādīgi un saudzīgi pret dzīvniekiem! To meiteni gan gribētu par vedeklu.»

Bet jaunieši satika viens otru, likteņa savesti. Reiz kopā ar māsām atgriezušās no Lieldienu dievkalpojuma Smiļģos, ceļā satikušas bariņu jaunekļu. Tur bijis arī Julians, kurš uzmanību mēģinājis pievērst, sacīdams: «Šīs meičas gan vajadzētu nobučot!» Bet meičas metušās skriet uz mājām. Pēc kāda laika jaunietis, braucot ar motociklu, bija krītot salauzis plecu. Annas tēvs viņu no ceļa bija atgādājis savā mājā, lai sagaidītu ātro medicīnisko palīdzību, tā iepazinušies. Laulība izturējusi pilnu laika pārbaudi – jubilāre kopā ar vīru nosvinējusi zelta kāzas, pirms viņš devies aizsaulē.

«Mana vecmāmiņa ir īpaša»
Jubilāres dzīves lielās atslēgas – mīlestība uz ģimeni un darba rūdījums. Lielākā mūža daļa aizvadīta Paņemūnē. Pēc pamatskolas beigšanas strādājusi kopsaimniecības dārzniecībā, pēc tam kādu laiku ciema izpildkomitejā par kasieri. Lielāko darba mūža daļu padomju laikos bijis darbs lauku brigādē; vienmēr aprūpēta arī personīgā saimniecība – lopi un dārzs. Bet ne tikai darbs vien bijis, Anna atceras lustīgās zaļumballes vasarās un vērienīgās kombainieru balles. Vēlāk abi ar vīru bijuši pensionāru ballīšu apmeklētāji – nevienu nav izlaiduši.

Jubilāre mazbērniem nemitīgi atgādina, cik svarīgi ir mācīties visiem spēkiem, lai sev dzīvi veidotu vieglāku. Reiz mazdēls sacījis: «Ko tu vienmēr ar to mācīšanos, vai tu kāda skolotāja esi bijusi?» Vecmāmiņa atbildējusi: «Nē, man ļoti smaga dzīve bijusi!» Anna priecājas par saviem mazbērniem, jo visi labi mācās, darbojas amatierkolektīvos. Izrādot mazbērnu pašu gatavotos apsveikumus, viņa ar aizkustinājumu sacīja: «Viņi ir ļoti mīļi.» Mazdēls Roberts uzrakstījis eseju par omītes dzīvi, kura beidzas ar vārdiem «es lepojos, ka mana vecmāmiņa ir īpaša».

Dievs dod vēl padzīvot
Jubilāre ir priecīga, ka pirms septiņiem gadiem iegādājušies māju Bauskā, kur dzīvo kopā ar meitas Ilzes ģimeni. Tagad pilsētā var vadīt vieglākas dienas. Bet savu rosīgo dabu nav pametusi. Jubilāre stāsta: «Gatavoju ģimenei ēdienu, uzkopju māju, pabaroju suņus, kamēr bērni darbos un skolā; vasarā allaž ir darāmais mazdārziņā pie mājas, kur aug gan puķes, gan dažādi dārzeņi pašu galdam.»

Īpaši tagad viņai ir ģimenes «lielās» mammas loma, lai palīdzētu rūpēties par mazbērniem, kad meita Ilze aizbraukusi peļņā uz Vāciju. Jubilāri sāpina, ka tik daudziem Latvijas cilvēkiem jādodas uz ārzemēm, lai nopelnītu algu, ar kuru uzturēt kaut cik pārtikušu dzīvi savām ģimenēm.

Tagad Annai ir daudz laika domāt par savu dzīvi. «Esmu ļoti laimīga – neesmu pieredzējusi ne karu un badu, ne briesmīgas slimības; vienmēr bijuši labi kaimiņi un mīloši tuvinieki. Dievs dod vēl padzīvot,» sacīja jubilāre.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Saknes Lietuvā un lapotne Latvijā

Kategorijas