Skaudrie pagātnes notikumi martā

Raitis Ābelnieks, Bauskas muzeja vēstures nodaļas vecākais speciālists

2020. gada 24. marts 00:00

436

Okupācijas varu nodarījumi Latvijas iedzīvotājiem un cīņa pret okupantiem.

Marta otrā puse Latvijas vēsturē izceļas ar vairākiem spilgtiem notikumiem 20. gadsimta vidusdaļā, un tie visi saistās ar okupācijas varu veiktiem pasākumiem pret Latvijas iedzīvotājiem vai arī cīņu pret okupantiem.

Leģionāri un «Daugavas Vanagi»
Vispirms jau 16. marts – Latviešu leģionāru atceres diena, kas mūsdienās ir neoficiāla, bet 1998. gadā Saeima to iekļāva mūsu valsts atceres dienu sarakstā un pieņēma deklarāciju «Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā». Pēc Krievijas histēriskajiem apvainojumiem par «fašisma atdzimšanu» Latvijā un šīs lielvalsts realizētās masīvās propagandas kampaņas ārvalstīs ar mērķi starptautiski diskreditēt mūsu valsti Saeimas vairākums 2000. gadā neizturēja šo spiedienu un atceres dienu no kalendāra svītroja.

Ar ko tad bija ievērojams šis datums, ja par to mūsdienās tik daudz šķēpu tiek lauzts? Vispirms jau jāatceras par leģionāriem – latviešu puišiem un vīriem, kas tika ierauti Otrā pasaules kara dzirnās. Mazākums devās karot brīvprātīgi, jo bija tam savi iemesli, bet lielākā daļa tika iesaukta piespiedu kārtā. Viņi karoja pret uzbrūkošo Sarkano armiju, kas pirmā bija okupējusi Latviju un iznīcinājusi mūsu valsti, bet karot nācās otra okupanta, nacistiskās Vācijas, pakļautībā. Neapšaubāmi, ka latviešu leģionāri cīnījās varonīgi, it īpaši uz Latvijas zemes, bet viņu varonība un lielie upuri neatnesa mūsu valstij brīvību. Realitātē leģionāri bija divu agresīvu lielvalstu piekoptās politikas upuri, kuri turklāt bija karojuši ne jau uzvarētāju pusē, tāpēc padomju okupācijas režīmā piedzīvojuši daudzus ierobežojumus un pazemojumus.

1944. gada 16. martā pie Veļikajas upes Krievijā, netālu no Latvijas robežas, abu latviešu leģiona divīziju karavīri vienīgo reizi visa kara gaitā kopīgā pretuzbrukumā izcīnīja nelielu uzvaru un uz laiku stabilizēja stāvokli savā frontes iecirknī.

Pēc kara Rietumu sabiedroto gūstā nonākušie leģionāri izveidoja apvienību «Daugavas Vanagi», kas vēlāk kļuva par ietekmīgāko latviešu organizāciju trimdā. 1952. gadā tieši šī organizācija, kuru vadīja mūsu novadnieks – Codes pagastā dzimušais pulkvedis Vilis Janums, nolēma šo datumu turpmāk atzīmēt kā Latviešu leģiona karavīru piemiņas dienu. Turpmāk 16. martu atzīmēja latvieši visā plašajā pasaulē, ieskaitot tās valstis, kas bija karojušas pret Vāciju, bet izņemot komunistu kontrolē nonākušās zemes. Kopš 1989. gada latviešu leģionāru piemiņas pasākumi notiek arī daudzviet Latvijā.

Latvijas Centrālās padomes Memorands
Ar latviešu nacionālās pretošanās kustības izpausmēm saistāms 17. marts. Tajā pašā 1944. gadā šajā datumā tika sastādīts Latvijas Centrālās padomes (turpmāk – LCP) Memorands, kurā ievērojamākie latviešu politiķi un kultūras darbinieki deklarēja nepieciešamību nekavējoties atjaunot Latvijas Republikas valstiskumu un izveidot Latvijas valdību. Šis dokuments slepeni caur Zviedriju tika nosūtīts Rietumu sabiedroto valstu valdībām.

LCP izveidojās 1943. gada 13. augustā nacistiskās okupācijas laikā. To veidoja lielāko pirmskara Latvijas Republikas politisko partiju (Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, Zemnieku savienība, Demokrātiskā centra un Latgales kristīgo zemnieku partija) pārstāvji ar profesoru Konstantīnu Čaksti priekšgalā. Šo Memorandu parakstīja 189 Latvijas politiskie un sabiedriskie darbinieki, tostarp arī Iecavā dzimušais Latvijas armijas ģenerālis Verners Tepfers un Vecumnieku pagastā dzimušais pirmo triju Saeimu deputāts Ādolfs Klīve.

Memorandā bija aicinājums atjaunot Latvijas neatkarību un izveidot Latvijas armiju, lai aktīvi cīnītos pret draudošo otrreizējo padomju okupāciju. Dokumentā uzsvērts, ka Latvijas varmācīgā pievienošana Padomju Savienībai ir pretlikumīga, un tika nosodīta arī nacistiskās Vācijas okupācijas varas rīcība Latvijā. Par vienīgo iespējamo Latvijas iedzīvotāju interesēm atbilstīgo risinājumu LCP uzskatīja Latvijas valsts likumīgās varas atjaunošanu, kura uzņemtos bruņotu cīņu pret Sarkano armiju. Drīz vien vācu drošības iestādes uzzināja par LCP darbību un vadītāju Konstantīnu Čaksti pēc aresta nosūtīja uz koncentrācijas nometni, bet organizācija turpināja darboties V. Tepfera vadībā.

Ir dzirdēts viedoklis, ka, lūk, latviešu leģionāri nebūtu godināmi, jo cīnījās nacistiskās Vācijas pusē, bet vienīgie pareizie Latvijas patrioti tolaik bijuši tikai LCP rindās! Šāds apgalvojums neiztur kritiku, jo LCP aktīvi sadarbojās ar Latviešu leģiona virsniekiem, lai piemērotā brīdī vācu apbruņotās latviešu vienības kļūtu par pamatu atjaunotajai Latvijas armijai. Viena no LCP septiņām struktūrvienībām bija Militārā komisija, kuras darbā bija iesaistīts iepriekš minētais Latviešu leģiona 15. divīzijas 33. pulka komandieris V. Janums. Viņš regulāri Militāro komisiju un visu organizāciju informēja par stāvokli frontē.

Kauja Īles mežu masīvā
Vēl 17. martā notika kāda ievērojama kauja pie «mežabrāļu» bunkura. Tas notika 1949. gadā Jelgavas apriņķa Lielauces pagasta Īles mežu masīvā, kur 24 latviešu un lietuviešu nacionālie partizāni pamatīgi izbūvētā apakšzemes bunkurā aizstāvējās pret 760 vīru lielu PSRS okupācijas varas karaspēku. Nevienlīdzīgajā kaujā krita 15 partizāni, bet deviņi tika sagūstīti un kopā ar daudziem atbalstītājiem izsūtīti uz Sibīriju. Šis čekistu uzbrukums bija saistīts ar slepeni gatavoto 25. marta deportāciju akciju, jo tāda liela un labi organizēta «mežabrāļu» grupa varētu sagādāt nepatīkamus pārsteigumus izsūtīšanas īstenotājiem tuvējos pagastos.

Kārļa Kraujas (īstajā vārdā – Visvaldis Žanis Brizga) vienībā bija pavisam 27 «mežabrāļi», bet liktenīgajā naktī pats komandieris ar vēl diviem partizāniem neatradās bunkurā. Vēlāk viņi turpināja cīņu ar okupantiem daudzviet Zemgalē un Kurzemē, bija vietas, kur K. Krauja ar savu nelielo grupiņu ieradās un sodīja 25. marta deportāciju līdzdalībniekus, un tas notika arī mūsu pusē.

Partizānu grupa Lambārtē
1949. gada 27. augustā pēc sanāksmes Bauskas «čekā» mājup devās Misas pagasta iznīcinātāju bataljona («istrebiķeļu») vada komandieris Kārlis Bušs. Pie paša mājas, «Avotiņiem», viņu sagaidīja «mežabrāļi» un K. Bušu nošāva. Par šo notikumu detalizēta informācija atrodama Misas pagastā dzimušā nacionālā partizāna Jāņa Ērmaņa pratināšanas protokolos. J. Ērmanis par partizānu kļuva pēc 25. marta deportācijām, kad izveda viņa ģimeni, bet pašam izdevās no tām izsprukt. Tādā situācijā viņam nekas cits neatlika kā slēpties no okupācijas varas iestādēm un apbruņoties, lai varētu pretoties netaisnajai varai. J. Ērmanis iekļāvās nelielā «mežabrāļu» grupā, kuru vadīja lietuvietis Aneļūns ar segvārdu Jānis Ozoliņš. J. Ērmanim segvārds bija Zaķis, viņu grupā vēl bija Valdis Liepa no Codes pagasta (Bērziņš). Šī partizānu grupa uzturējās toreizējā Lambārtes ciema teritorijā, un tur augustā viņi tikās ar K. Kraujas grupu.

Tieši K. Krauja mudinājis uz aktīvāko okupācijas režīma atbalstītāju slepkavībām, viņš teicis, ka «mums ir jānogalina tie, kas vainīgi, ka daudzus latviešus sūta uz Sibīriju». J. Ērmanis zināja, kur dzīvo «istrebiķeļu» komandieris, un K. Kraujas grupu aizveda turp, kā arī apstiprināja, ka pajūgā brauc tieši K. Bušs. Pēc apšaudes, kurā K. Bušs tika nogalināts, viņa mājās partizāni rekvizēja šautenes, munīciju un pārtiku. Dokumentu somā atrastos Iznīcinātāju bataljona dalībnieku sarakstus un K. Buša autobiogrāfiju partizāni pēc J. Ozoliņa ieteikuma ievietojuši stikla pudelē un aprakuši «Zaķu» māju pagalmā, «lai vēlāk varētu parādīt, ar ko mēs nodarbojāmies».

Izrēķinās ar «kulakiem» un «nacionālistiem»
K. Krauja un vēl viens partizāns krita apšaudē ar čekistu pārspēku 1950. gada 24. februārī Saldus pilsētā, kur kādā atbalstītāju mājā centās pārlaist ziemu. Savukārt J. Ērmani čekisti atrada, slēpjoties Dobeles rajona Lanciņu ciema padomes teritorijā pie sava brālēna 1952. gada aprīlī. Viņam tiesa piesprieda 25 gadus spaidu darbos Sibīrijā.

Pēdējais marta sāpīgais notikums saistās ar 25. datumu. 1949. gada 25. martā no Latvijas izsūtīja uz Sibīriju 42 149 cilvēkus, no toreizējā Bauskas apriņķa – 522 ģimenes jeb 1539 cilvēkus, no viņiem izsūtījumā dzīvību zaudēja 210. Pēc apsūdzībām redzams, ka 442 ģimenes nosauktas par «kulakiem», bet 80 ģimenes – par «nacionālistiem». Par «kulakiem» dēvēja turīgākos zemniekus, bet pie «nacionālistiem» lielākoties pieskaitīja nacionālo partizānu ģimenes locekļus un citus atbalstītājus.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Skaudrie pagātnes notikumi martā

Kategorijas