Ar atbildību pret tēvu zemi

2020. gada 13. marts 00:00

716

65 gadu jubileju nosvinējis Andrejs Putnieks Kurmenē.

Vecumnieku novada Kurmenes pagasta «Nagliņās» vāzēs lepni galvas slej ziedi. Rozes un lilijas tuvinieki dāvājuši Andrejam Putniekam, kurš 1. martā nosvinējis 65. dzimšanas dienu, bet tulpes ir sveiciens jubilāra dzīvesbiedrei Rutai 8. martā.

Tomēr pavasara pirmais mēnesis šajās mājās nav tikai prieka piepildīts; tas ir laiks, kad atmiņas uzjunda dzimtas likteņa skarbie vēji, jo Andrejs pasaulē nācis Sibīrijā. Māte Alvīne un tēvs Mārtiņš izsūtīti 1949. gada 25. martā, izvesti arī tēva vecāki, kuri reiz jau bija represēti un pēc 1941. gada 14. jūnija izvešanas no Igorkas atgriezušies Latvijā.

Andrejs piedzima Omskas apgabala Pavlogradskas rajona Javļeno-Pokrovkā, kur izmitinātas daudzas kurmeniešu ģimenes. Tur pasaulē nākusi arī vecākā māsa Velta, bet jaunāko – Intu – bija lemts sagaidīt pēc Putnieku atgriešanās dzimtenē. Andrejam un Veltai bijis arī vecāks brālis, bet pirmdzimtais skaudrajos apstākļos nodzīvojis pavisam īsu mūžu, mazulis nomira, būdams vien dažas dienas vecs. Svešumā palikusi arī vecāmamma.

Andreja māsa Velta Podēna dzīvo Vecumniekos, bet jaunākā – Inta Pavilone – Jelgavā.

Velk atpakaļ uz laukiem
Svešumā pavadīto laiku Andrejs neatminas, jo ģimene Latvijā atgriezusies, kad viņam bija trīs gadi, bet spilgti to izgaismojis mammas, tēva un vectēva stāstītais.

Vectēva būvētajās «Nagliņās» Putniekus neviens negaidīja, tur bija ierīkots kolhoza kantoris, un viņi apmetušies pie mātes vecākiem «Duduros». Andrejs brīnās, kā tēvam izdevies 60. gados atgūt dzimtas mājas, varbūt tiešām no svara bijusi toreizējam ministru prezidentam Vilim Lācim rakstītā vēstule. Sākumā iekārtojušies ēkas vienā istabā, bet tad, kad kantoris ierīkots no sarkaniem ķieģeļiem būvētajā muižas kungu mājā, apdzīvojuši visas telpas.

Zēnam atmiņā palikušas ganu dienas, kad vajadzējis uzpasēt vairākus desmitus kolhoza teļu, viņu nav baidījuši arī citi lauku darbi. Pēc Kurmenes pamatskolas beigšanas Andrejs Jelgavā izmācījies par virpotāju, strādājis Ozolniekos, meliorācijas remontu rūpnīcā. Darbs paticis, taču vilcis atpakaļ uz laukiem. Viņš atgriezies tēva mājās, sācis strādāt kolhozā – sākumā par virpotāju, pēc tam par šoferi, bijis arī autoceltņa vadītājs, bet ziemā gājis meža darbos.

Kurmenē nodibinājis ģimeni, bet laulība bijusi īslaicīga. «Ko mocīt vienam otru, ja nepas?» retoriski vaicā Andrejs. Pēc laika saticis Rutu, kura toreiz strādājusi vietējā veikalā par pārdevēju, nu abi ir kopā jau 38 gadus.

Kad jāsēj, brauc palīgā
Kad kolhoza laiki beidzās un Latvija atguva neatkarību, kļuvuši par tā dēvētajiem Breša zemniekiem un sākuši saimniekot «Nagliņās». Iekopuši atgūto tēva zemi – 27 hektārus, attīstījuši lauksaimniecību un lopkopību. Gādājuši par 12 slaucamām govīm, audzējuši cūkas, jaunlopus.

Sagaidot pensijas gadus, Andrejs zemniekošanai nav atmetis ar roku, jo nevar sevi mierā sēžam iedomāties. Tā arī turpina rosīties, lai gan ar piensaimniecību vairs nenodarbojas. «Mums ir viena slaucama govs, jo pienu vajag pašiem un arī sivēniem, ko audzējam. Tā kā esam bioloģiskā saimniecība, pieprasījums ir liels. Turam arī jaunlopus, vistas,» stāsta saimnieks. Laukos tiek sēti graudi, iekopti zālāji. Pērn sagādāto lieko sienu – ap 200 ruļļu – pārdevuši zirgu fermai. Siltumnīcās Putnieki izvērš dārzkopību un audzē tomātu stādus, podu puķes, leduspuķes, begonijas. Paši brauc uz tuvākās apkaimes tirgiem andelēties. Daudz laika neesot placī ar preci sēdēt, jo mājās gaida darbi, taču izaudzētais jārealizē.

Kad sākas sēšana, palīgā brauc meita Ilze no Rīgas un mazmeita Annija, 2. klases skolniece. «Ilze strādā būvmateriālu tirdzniecības uzņēmumā «Krūza» par grāmatvedi, bet viņai ļoti patīk lauku darbi. Tā kā palīgi mums ir!» lepojas Andrejs. Viņš gaida, kad pāries šīs nedēļas nogalē solītais saltums, un tad sāksies siltumnīcu kurināšana. Ar stādu audzēšanu Putnieki nodarbojas jau 30 gadu, šo biznesu pārņēmuši no Rutas mammas.

Lieki vaicāt, vai bioloģiskā lauksaimniecība ietekmē arī Putnieku paradumus un ikdienu, jo likumsakarīgi, ka izvēle saimniekot dabiski kļuvusi par ģimenes dzīvesveidu. Viņi uzturā lieto pašu iegūtus un audzētus produktus. Veikalā pērkot tikai cukuru un sāli, smej Andrejs. Viņš atklāj, ka no Kurmenes braukt uz Biržiem ir izdevīgāk nekā uz lielveikaliem Bauskā vai Aizkrauklē – tuvu, turklāt daudzas preces Lietuvā ir lētākas, arī degviela.

Stārķi jau klāt
Vaicājot par vaļaspriekiem, klusībā pieļauju, ka Andrejs tūlīt sāks stāstīt par daudzu iecienīto nodarbi – makšķerēšanu. Dzīvojot Mēmelei tik tuvu, tas arī būtu pašsaprotami, taču šis brīvā laika kavēklis «Nagliņu» saimnieku neaizrauj. Kad bijis jaunāks, šad tad devies uz upi, taču nu tam nav vaļas. «Pavasarī, kad sākas vimbu laiks, visvairāk darba ir siltumnīcās,» viņš «aizbildinās». Tomēr kāda aizraušanās jubilāram ir – viņš ir kaislīgs sēņotājs.

«Kad atbrauc meita, abi dodamies uz sev zināmām vietām tuvākā apkaimē, jo arī viņai patīk sēņot. Ja pēc meža veltēm braucam kur tālāk, ceļā pošas visa ģimene. Sākam ar gailenēm. Tad nāk baravikas. Labajos gados – vai, cik daudz sēņu esam salasījuši! Īsā brīdī četri spaiņi pilni. Reiz māsa Velta žēlojās par baraviku trūkumu, un aizvedu viņai uz Vecumniekiem piecus grozus ar sēnēm. Domājusi, ka esmu tās tirgū pircis, jo neticēja, ka iespējams tik daudz beku pielauzt,» teic Andrejs. Viņš dzirdējis runājam, ka baraviku ražu ietekmē vasaras pērkoni – jo biežāk tie zemi ducinājuši un rībinājuši, jo prāvāks guvums. Arī nokrišņi no svara, jo sausa vasara sēņu augšanu neveicina.

Aizrunājamies arī par pavasari, kas šogad atnācis agrāk, un uzzinu, ka «Nagliņās» jau vakar, 12. martā, būros sametušies strazdi, atlidojušas ķīvītes un arī stārķi klāt. «Mēdz teikt, ka 19. martā, Jāzepa dienā, brauc pakaļ stārķim un pēc divām nedēļām to atved. Nu skatos, svēteļi jau pa lauku staigā,» pārsteigumu neslēpj kurmenietis. Viņš atminas, ka skolas laikā bijis ticējums – ja pirmo mana stārķi, kas staigā, pāries uz otru klasi, bet, ja tas sēž ligzdā, paliks uz otru gadu.

Darbs un ģimene
Andrejs neslēpj, ka bez darba viņam grūti savu ikdienu iedomāties un, lai gan muguras vainas liek sevi manīt, kustēšoties, kamēr vien spēs. Šī apņemšanās sasaucas ar «Nagliņu» saimnieka dzīves laikā gūto vissvarīgāko atziņu, kas, izteikta īsos vārdos, varētu skanēt šādi: «Ja esi uzņēmies atbildību par zemi, tad kop un mīli to, nevis ļauj tai aiziet nebūtībā.» Šajā atklāsmē iekļaujas pārliecība, ka svarīga ir ne jau tikai attieksme, rūpes un pienākums pret atgūtajām, mantotajām, piešķirtajām zemes platībām, ko cilvēki savulaik neapdomīgi «grāba, pārdeva un aizlaida», bet arī pret zemi – savu tēvzemi un vietu dzimtajā Latvijā, savā Kurmenē. Tur spējušas iesakņoties Andreja lielākās dzīves vērtības – darbs un ģimene.

«Kas te būs pēc gadiem? Negribētos, ka Kurmene paliek tukša. Vecie aiziet, jaunie pārceļas, jo skolas vairs nav, darba nav. Valdībai tas nerūp. Esmu sašutis par reformu – kam tā vajadzīga, ja ir tikai tukši solījumi. Kurmene mētāta uz visām pusēm, nu atkal būsim pie Bauskas. Nostūris esam bijis un paliksim,» mazliet pesimistiskās pārdomās dalās Andrejs.

Tagad no mājām izejot retāk, taču labprāt izmanto iespēju iepriecināt dvēseli un savu reizi aiziet uz kādu koncertu dievnamā. «Nagliņu» saimnieks apbrīno priestera Andreja Mediņa uzņēmību Kurmenes seno ēku, baznīcas un parka atjaunošanā.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ar atbildību pret tēvu zemi

Kategorijas