Dzīve ar izaicinājumiem

2020. gada 28. februāris 00:00

50 gadus ar smaidu apcer Sanita Salmiņa Uzvarā.

Sanita Salmiņa no Uzvaras ciema Gailīšu pagastā nesen svinēja 50. dzimšanas dienu. Par savu apaļo gadu skaitli Sanita ar smaidu sacīja: «Kas tad tas ir, tikai pusgadsimts!»

Lielākā mūža daļa jubilārei aizritējusi mūspusē, bet saknes meklējamas Kurzemes laukos – Matkules pagastā tagadējā Kandavas novadā, kur pagājusi bērnība. Ģimenē bija vidējā no trim bērniem – starp vecāko brāli un māsu.

Ar skaitļiem uz «tu»
Pēc pamatskolas – 1. maija astoņgadīgās skolas – beigšanas izvēlējusies apgūt grāmatveža specialitāti Laidzes sovhoztehnikumā. «Gluži nejauši tas nebija, prātoju starp divām izvēlēm – grāmatvedība vai jurista profesija. Laikam nobijos no Rīgas, tāpēc devos uz Laidzi,» atklāja jubilāre. Pamatskolā padevusies matemātika un paticis zīmēt. Ar skaitļiem uz «tu» Sanita ir joprojām; grāmatveža profesijai jubilāre uzticīga visu līdzšinējo darba mūžu.

Bet ar matemātiku skolā ne vienmēr bijis tik gludi. «Sākumā nebiju nekāda labā skolniece,» atklāja jubilāre. Pamatskola bijusi piecu kilometru attālumā no mājām, kur trīs no tiem bija jānoiet kājām, divus atlikušos skolēnus veda smagā auto kravas kastē, kas pārvilkta ar tentu. Ziemas bija aukstas un bagātas ar sniegu. «Kad gāju pirmajās klasēs, brienot pa sniegu uz skolu, vecākais brālis gāja pirmais, es kāpu viņa pēdās, lai kaut kā tiktu uz priekšu,» atceras Sanita. Kādā ziemas dienā gadījies arī tā – matemātikas skolotājam meitene taisnojusies, ka uzdevumu burtnīca aizmirsta mājās, lai gan patiesībā nebijis izpildīts mājas darbs. Skolmeistars teicis: «Tad tagad ej mājās pēc burtnīcas un nāc atpakaļ!» Klausoties Sanitas atmiņās, radās atziņa – cik tomēr vēl nesen bija laiks, kad par nepaveikto uzdevumu skolotāja uzliktais sods bija jārespektē...

Padomju laika paradoksi
Kā īpašu no tehnikuma laika Sanita Salmiņa atceras pieredzēto «Labas gribas spēlēs» Maskavā 1986. gadā. No katras PSRS republikas tika atlasīti 100 jaunieši dalībai sporta spēļu atklāšanas lieluzvedumā. Taču, lai konkurētu uz šo iespēju, bija jāapliecina sevi fiziskos pārbaudījumos, piemēram, bija jānopeld 200 metru brīvajā stilā. «Bija mērķis un liela vēlme to sasniegt,» atceras Sanita. Kad fiziskie pārbaudījumi bija godam izturēti, vēl bija pārrunas Komunistiskās partijas iestādē. Tur pastāstīja, ko drīkst un ko nedrīkst. Noteikts, ka nav atļauts nekādā veidā kontaktēties ar ārzemniekiem, par to bijis arī jāparakstās.

Maskavā dzīvošana olimpiskajā ciematā ilga mēnesi, kamēr tika iestudēts uzvedums. «Tur mūs ēdināja kā izredzētos – pirmo reizi garšoju ikrus un dzēru «Fantu», pusdienās pasniedza sutinātu liellopa gaļu. Tie mums bija īsti brīnumi, jo pārtikas veikali bija tukši,» padomju laika paradoksus atceras jubilāre. Pēc nodarbībām bijis daudz brīvā laika, kad varēja pamatīgi iepazīt pilsētu. Negaidīta balva gaidījusi arī pēc atgriešanās tehnikumā. Par tik nozīmīga uzdevuma veikšanu valsts labā nebija jākārto pirmā kursa noslēguma eksāmeni – atzīmes saliktas automātiski.

Uz pirmrindas saimniecību
Pēc tehnikuma beigšanas dzīves ceļš atveda uz mūspusi, darbā agrofirmā «Uzvara». Tolaik tehnikuma beidzējiem, kurus mācīties nebija nosūtījis kāds konkrēts darba devējs, bija iespēja izvēlēties nākamo darbavietu pēc piedāvātā saraksta. Ik gadu izvēlē bijusi arī kāda no Latvijā prestižām pirmrindas saimniecībām; 1988. gadā Laidzes tehnikuma topošo grāmatvežu izvēlē bijusi Bauskas rajona «Uzvara». Priekšroka dota audzēkņiem, kuriem sekmes labākās, un Sanita to nelaidusi garām. «Lai mani apsveiktu izlaidumā, atbrauca agrofirmas «Uzvara» priekšnieki ar saviem limuzīniem; citi audzēkņi «salēca» logos un skatījās kā uz lieliem brīnumiem,» atcerējās toreizējā absolvente.

Kas mugurā un pie rokas
Kopš Uzvaras laikiem S. Salmiņai ir īpašas «attiecības» ar televizoru un arī atmiņu stāsts par savu pirmo tālrādi. Jaunajā miteklī Uzvarā ieradusies bez mantu kravas, tikai ar to, kas mugurā un pie rokas.
Kad saņēmusi jaunā speciālista pabalstu, nolēmusi pirmo iegādāties televizoru un devusies uz veikalu jautāt pēc tā. Bet, ak vai! Tie bija laiki, kad tādu mantu nopirkt varēja, vien izstāvot arodbiedrību organizētas pierakstu rindas. Neatlaidīgajai pircējai pārdevēja tomēr atklājusi, ka nākamajā pieveduma reizē būšot trīs «brīvi» televizori; mērķtiecīgā Sanita dabūjusi vienu no tiem.

Pirmajā istabas iekārtojumā bijusi atsperu gulta un tālrādis, kam par galdiņu izmantota iepakojuma lielā kaste. Arī tagad televizors Sanitai mājās ir «sabiedrotais».

Darbs atrod darītāju
Deviņdesmito gadu beigās kādu laiku S. Salmiņa strādājusi par grāmatvedi Bauskas viesnīcā, bet kopš 2003. gada viņas darbavieta ir SIA «Līga L». «Laikam jau neko citu bez grāmatvedības es neprotu darīt,» smej Sanita. Atskatoties uz profesionālo karjeru, speciāliste secina, ka darbu nekad īpaši nav nācies meklēt, tas parasti atrod viņu.

Jubilāres lielā aizraušanās ir dārzs, no pavasara līdz rudenim lielāko daļu brīvā laika izbauda tieši tur. Dārzā daudz dažādu puķu, bet īpaši Sanitu priecē lilijas – lielajā dobē jau izveidojusies paprāva kolekcija. Zemesgabalā, kas paliek pāri no puķēm, aug ķiploki. Gar zemes robežlīniju dārza saimniece iestādījusi bērzus, lai ir pašai sava «birzs». Arī pie daudzdzīvokļu mājas zem saviem logiem ziedu mīļotāja izveidojusi dobi, kur vasarā bagātīgi zied krāšņas rozes.

S. Salmiņas abi bērni Signe un Ralfs nu jau «izlidojuši» no mammas ligzdas. Tagad jau ar smaidu viņa atcerējās kādu satraucošu atgadījumu ar Ralfu, kad viņš bijis vien sešus gadus vecs. Pašai bijis jādodas uz Jelgavu, lai kārtotu autovadītāja eksāmenu; bijis norunāts, ka dēls pēc deju nodarbībām satiksies ar tanti pie autobusu pieturas pilsētā, lai kopā dotos mājup. Ralfs tikai nedaudz kļūdījies – aizgājis uz autoostu, bet tur apsargi, ieraudzījuši mazu, vientuļu pasažieri, nogādājuši viņu policijā. Tad nu mammai nācies steigšus atgriezties, lai izņemtu mazo «likumpārkāpēju» no policijas dežūrtelpas. Kad ieradusies, redzējusi – dēliņš jūtas visai omulīgi, izklaidē policistus un cienājas ar prjaņikiem. Tagad Ralfs studē datorzinības, bet meita – izglītojusies mūzikā.

Vienmēr jāsaka patiesība
Sanitai patīk ceļot – būts Norvēģijā, Ungārijā, baudīta Ēģiptes un Grieķijas saule. Šogad ieplānots doties uz Gruziju – tā būs pašas dāvana jubilejā. Mājās viņas uzticamais draugs ir Kūpers, franču buldogs. Par viņu saimniece saka: «Viņš man tāds jautrs un draudzīgs čalis.» Jubilāre savu ikdienu veldzē, bieži apmeklējot izrādes un koncertus.

Ik pa laikam Sanita mēdz sev uzlikt izaicinājumus, viņa pati par to teic – «izdomāju sev kādas mocības». Tā 2007. gadā izlēmusi iestāties Latvijas Universitātē, kur neklātienes studijās ieguvusi maģistra grādu ekonomikā. Tagad uzlabo angļu valodas prasmes individuālās privātstundās. «Bet, kad būšu pensijā, mācīšos zīmēt!» plāno jubilāre.

«Cenšos būt akurāta, darbu veicot. Man grūti atteikt apkārtējo lūgumiem. Uzskatu, ka vienmēr jāsaka otram patiesība, lai kāda tā arī būtu. Varbūt var kaut ko nepateikt, ja nav īstais brīdis, bet melot nedrīkst,» pārliecināta Sanita Salmiņa.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dzīve ar izaicinājumiem

Kategorijas