Vectēvs – Latvijas novadu dārgums

2020. gada 25. februāris 00:00

611

Balvu par radošo mūžu Latgalē saņem zemgalietis Indulis Folkmanis.

Tēlnieks bārbelietis Indulis Folkmanis 23. februārī saņēma Latgales kultūras gada balvu «Boņuks» nominācijā par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā. Ceremonija notika Rēzeknes koncertzālē «Gors». Svinīgajā sarīkojumā tēlnieka pavadone bija mazmeita Lelde Folkmane.

«Bauskas Dzīve» intervēja Induli Folkmani pirms desmit gadiem, kad viņš ar dzīvesbiedri Irēnu bija atgriezies dzimtajā Bārbelē. Tad runājām galvenokārt par viņa mākslas darbiem, bet šoreiz – vienkārši par dzīvi.

Pavisam nejauši internetā pamanīju Leldes eseju par jums. Citēju: «Mans vectēvs Indulis Folkmanis ir Latvijas novadu dārgums, un viņš ir pelnījis lielāku pazīstamību, jo pats sevi nekad nav izcēlis.» Manuprāt, tas teikuma noslēgums jūs precīzi raksturo tāpēc, ka savā klusajā pieticībā pat neļaujat nojaust, ka esat viens no redzamākajiem meistariem 20. gadsimta otrās puses Latvijas tēlniecībā.
– Tiešām Lelde ir rakstījusi par mani? Pag, tagad atminos, ka pirms vairākiem gadiem viņa mani cītīgi iztaujāja. Uzzinot par Latgales kultūras balvas piešķiršanu, biju mazliet satriekts. Negribēju braukt uz Rēzekni tāpēc, ka līdzvērtīgi šo pagodinājumu ir pelnījis mans draugs, studiju biedrs, domubiedrs tēlnieks Andrejs Jansons. Visus svarīgākos tēlniecības pieminekļu atjaunošanas projektus pēc Atmodas esam īstenojuši kopdarbībā. Viņa tēvs skulptors Kārlis Jansons jaunībā bija mans skolotājs. Andreja jau daudzus gadus nav šaisaulē, bet vai tas liedza balvas piešķīrējiem viņu pieminēt? Es negribēju saņemt apbalvojumu, bet dēli Jānis un Ivo pateica dažus skarbus, pārliecinošus vārdus. Ieklausījos. Apzinos, ka noteiktā vecumposmā bērni mūs māca, nevis otrādi, viņiem gandrīz vienmēr ir taisnība, un saņēmos.

Induli, kādā tonalitātē atceraties savu agrīno bērnību Bārbelē un kara laiku?
– Par spīti visam – gaišā. Agrīnā bērnība bija Otrā pasaules kara drūmajā periodā. Mans tēvs šajos briesmu gados pazuda un neatradās, mamma viena pati mani izaudzināja. Biju pavisam mazs puika, kad kopā ar citiem Bārbeles vezumniekiem devos bēgļu gaitās no Bārbeles cauri Kurzemes katlam uz Liepāju. Ostā stāvēja kuģis. Saimnieks, ar kuru no Bārbeles kopā šo ceļu mērojām, samīļoja savus zirgus, kas palika ostmalā. Uzkāpām uz klāja ar savām pauniņām. Ceļā bija briesmīga bombardēšana no lidmašīnām, taču laimīgi pēc divām diennaktīm nokļuvām Kopenhāgenā – izsalkuši un neziņā par nākotni.

Bez asarām nespēju izstāstīt par epizodi, kad manai mammai pirmo reizi dzīvē nācās melot. Ostā paziņoja, ka sievietēm ar bērniem vecumā līdz trim gadiem pienākas bezmaksas ēdiens. Biju vecāks, bet mamma riskēja. Brīdi, kad viņa atnesa mannas putriņu, nespēju aizmirst joprojām.

Tad mūs, bēgļus, iesēdināja vilcienā. Ilgi braucām un nokļuvām ļoti skaistā vietā Vācijā. Bijām angļu karaspēka zonā, bet visu laiku krita viņu bumbas. Mamma strādāja par apkopēju karavīru mītnē. Atceros 1945. gada 9. maiju, kad mūsu pagaidu mājoklī ienāca augsta ranga oficieris un paziņoja: karš beidzies, tagad esat brīvi cilvēki, varat doties uz jebkuru debespusi. Mamma, viņas māsa un saimnieki no Bārbeles ilgi domāja, ko darīt. Viņiem dzīvā atmiņā vēl bija 1941. gada izsūtīšanas uz Sibīriju. Visbeidzot mamma teica, ka jāatgriežas mājās, varbūt mums palaimēsies tur palikt vienmēr. Tā arī notika.

Dzīve bija kļuvusi mierīga, bet vai pārticīgāka? Ko nozīmēja atgriezties ar sarukušu pauniņu no bēgļu gaitām?
– Paglāba tas, ka Bārbeles daktere Marta France mammu uzaicināja strādāt doktorātā par sanitāri un apkopēju. Tur arī dzīvojām. Pacienti nesa ārstei speķa gabaliņus, maizīti, olas, viņa ar to visu dāsni dalījās. Dakteres vīrs bija Bārbeles aptiekas farmaceits. Mediķu Franču ģimene mūs pasargāja no trūkuma un bada.

Sāku mācīties Bārbeles septiņgadīgajā pamatskolā. Tā bija dziļas nomales skoliņa, par ko saglabājušās tikai siltas un saulainas atmiņas. Atceros direktoru Vilhelmu Grūbi, tipisku Ulmaņlaika inteliģentu, arī skolotāju Rasmu Tenovsku – ražena auguma sievu, no kuras mēs, puikas, visvairāk baidījāmies. Pēc skolas beigšanas iestājos Skaistkalnes vidusskolā. Man neveicās angļu valodā. Reiz skolotāja izsauca mammu un uzstāja, lai puika beidzot pārstājot mocīties, viņa īstā vieta esot mākslas joma. Iestājos Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, sekmīgi pabeidzu. Tad mans ceļš veda uz Latvijas Mākslas akadēmijas tēlniecības nodaļu.

Kā nokļuvāt Daugavpilī, kur pavadījāt radošā mūža lieliskus 44 gadus?
– Padomju laikā bija obligātā valsts noteiktā sadale. Tas nozīmēja, ka augstskolu absolventus valsts nosūta strādāt uz kādu vietu, nevis viņi paši izvēlas. Man piedāvāja Daugavpils galvenā mākslinieka vietu. Jaunībā par to ilgi nedomā. Es piekritu, lai gan pazīstama tēlniece saķēra galvu: «Induli, uz Daugavpili!? Uz visām tām šausmām?»

Viņa bezcerīgi maldījās. Daugavpils periods manā dzīvē bija visskaistākais laiks. Pirmais ierados es, pēc tam atbrauca mākslinieks Mārtiņš Kupcis, tad Kārlis un Inta Dobrāji, Mārcis Stumbris un citi jauni mākslinieki. Nodibinājām Daugavpils mākslinieku apvienību. Mūs vienoja kopīgas intereses un ģimeniskas saiknes. Apprecējos ar meiteni Irēnu, kuru ieraudzīju, kad pirmo reizi ierados Daugavpils izpildkomitejas kultūras nodaļā. No viņas rokām saņēmu atslēgu uz savu pirmo mājoklīti. Latgales lielākajā pilsētā piedzima un izauga mūsu dēli Ivo un Jānis.

Daugavpilī neesmu bijis kopš 2009. gada, jo vienmēr paturu prātā Remarka romānā izlasīto atziņu: «Neatgriezies vietā, kur esi bijis laimīgs.»

Mans vecākais dēls Ivo arī ir tēlnieks, joprojām dzīvo Daugavpilī, esmu nodevis viņam mantojumā savu lielisko tēlniecības darbnīcu. Ivo ģimene bieži brauc pie manis uz Bārbeli, nevis otrādi. Tāpēc, ka savā laimīgajā Daugavpils posmā baidos piedzīvot vilšanos. Bet varbūt arī pārvarēšu sevi un kādreiz aizbraukšu.

Izpētīju internetā, ka vairākās vietnēs esat visbiežāk pieminētais tēlnieks. Vai apzināties sevi kā pazīstamu?
– Reiz mana vecākā dēla meitiņa, būdama maza, pajautāja: «Opi, vai tu esi slavens?» Padomāju un atbildēju, ka sendienās, iespējams, biju tāds, jo auklēju Igaunijas bijušā prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa sievu Ievu Kupci – mana Daugavpils drauga un kolēģa Mārtiņa Kupča meitu. Skaistajā Daugavpils laikā mēs, mākslinieki, izveidojām tādu kā kopienu. Pieskatījām cits cita bērnus, braucām makšķerēt, devāmies ekskursijās. Mārtiņa Kupča otrās laulības meita Ieva auga kopā ar mūsu dēliem, līdz viņas mamma, arī māksliniece, pārcēlās uz Vidzemi.

UZZIŅAI

INDULIS FOLKMANIS
Dzimis 1939. gadā Bārbeles pagastā.

Beidzis Bārbeles septiņgadīgo skolu, Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu un Latvijas Mākslas akadēmijas tēlniecības nodaļu.

1973. gadā uzņemts Latvijas Mākslinieku savienībā.

1975. gadā piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka nosaukums.

1999. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Ievērojamākie radošie darbi
Raiņa bronzas krūšutēls pie Daugavpils Pedagoģiskās universitātes, «Dvincu» memoriālā stēla Stacijas laukumā, piemineklis Daugavpils aizstāvjiem 1919. gadā, medaļu sērija «Mana pilsēta», portrets «Studente», Raiņa piemineklis Ilūkstē, piemineklis «Latgale māte raud» okupācijas režīmu upuriem Krāslavā (veidots sadarbībā ar dēlu Ivo Folkmani), kapara kalumi, piemiņas zīmes ievērojamiem cilvēkiem.

Piedalījies tēlnieka Kārļa Jansona monumentālās tēlniecības darbu atjaunošanā:

piemineklis «Vienoti Latvijai» («Latgales Māra») Rēzeknē (1988 – 1992),

piemineklis Latgales partizānu pulkam Balvos (1992 – 1994),

Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušo piemiņai veltītais piemineklis Bauskā (1992),

piemineklis «Jelgavas atbrīvotājiem» (saukts par «Lāčplēsi») Jelgavā (1992).

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Vectēvs – Latvijas novadu dārgums

Kategorijas