Dzīve – kā skaisti veidota ieleja

2020. gada 21. februāris 00:00

1439

45. dzimšanas dienu šonedēļ atzīmē Aija Varkale Brunavā.

Ar jubilāri Aiju Varkali «Bauskas Dzīve» tikās ģimenes mājās «Kociņos» Bauskas novada Brunavas pagastā. Sarunā piedalījās arī dzīvesbiedrs Sandris. Aija ir brunaviete kopš dzimšanas, augusi trīs bērnu ģimenē, viņai ir jaunāks brālis un māsa.

Nozīmi apjauš krietni vēlāk
Nu jau slēgtā Mežģaļu pamatskola bija viņas pirmā skola; jubilāre piederēja pie pēdējās padomju laika pionieru sarkano kaklautu paaudzes. Kavējoties atmiņās, Aija atceras matemātiku, kas aizrāvusi un labi padevusies. Patiku iedziļināties skaitļu attiecībās mantojusi arī meita Annija, kura vidusskolas laikā piedalījusies Pasaules matemātikas olimpiādē Taizemē. Mežgaļu skolu beiguši abi Varkaļu bērni – Annija un Rolands; bijis emocionāli sāpīgi saņemt vēsti par izglītības iestādes slēgšanu. Aija pauž nožēlu par laukos mītošās sabiedrības sarukšanu un iestāžu likvidēšanu, kas nebūt neveicina jaunu cilvēku ienākšanu laukos.

Brunaviete savām acīm pieredzējusi akciju «Baltijas ceļš». Atmiņas par šo notikumu saglabājušās spilgtas, un ir savas atziņas par tā laika izjūtām. «Valdīja liels saviļņojums, kad cilvēki kārtojās «ķēdei» šosejas malā, šķita, ka nupat notiks kaut kas ļoti, ļoti svarīgs. Kad bijām sadevušies rokās, drīz vien viss beidzās; visi sakāpa mašīnās un aizbrauca. Biju izbrīnīta – vai tas bija viss? Nekas īsti tur nenotika,» atmiņās dalās Aija. Tikai gadiem ejot, sapratusi, cik patiesībā liels un nozīmīgs notikums bijis «Baltijas ceļš».

«Tu būsi mana sieva!»
Kopš bērnības iepazinusi lauku darbus, vecāki jau padomju laikos turējuši divas govis. Aija piebilst, ka ģimenei bijis atļauts turēt tikai vienu, bet otra govs skaitījusies vecmāmiņas īpašums. Deviņdesmitajos gados vecāki kļuva par tā sauktajiem Breša zemniekiem, tad pieaudzis arī govju ganāmpulks. Tāpēc arī Aijas izvēlētā specialitāte veterinārija, ko viņa apguva Saldus lauksaimniecības tehnikumā, nebija nejauša; arī tēva māsa bija veterinārārste.

Mācību prakses laiks Neretas novada Ērberģē Aijai izvērtās par likteņa pavērsienu visai dzīvei. Tur Jāņu nakts zaļumballē ap četriem no rīta, kad jau aususi gaisma, viņu beidzot kāds pamanījis. Sandris pienācis klāt un sacījis: «Tu būsi mana sieva.» Toreiz to neņēmusi visai nopietni, taču «nepagāja ne gads, kad bijām jau precēts pāris». Viņa atceras, ka 1995. gads bijis dzīvei svarīgu notikumu laiks – kāzas, izlaidums, dēla piedzimšana un iegūtas šofera tiesības arīdzan. Šogad dzimtā netrūkst nozīmīgu jubileju. «Pašai aprit 45 gadi, vīram – 50, mūsu laulībai un dēlam – 25, bet mammai – apaļi 70,» svinamās gadskārtas uzskaita brunaviete.

Visiem bija jāstrādā
Pāris gadu jaunā ģimene dzīvojusi Ērberģē, pēc tam pārcēlusies uz tēva mājām un saimniecību Brunavā. «Tur vienmēr bija darāmais, un visiem jāstrādā,» pauž jubilāre. Vairākus gadus Aija un Sandris saimniekojuši, rūpējoties par govju ganāmpulku. Fermā strādājuši tikai paši – divatā, līdz ar to darbs bijis kā nebeidzams aplis – barošana, slaukšana, tīrīšana, atkal slaukšana... Nelielajās pauzēs dienas laikā, kad apsēdušies atvilkt elpu, noguruma snaudiens bijis klāt. «Mūsu bērni ir izauguši govju fermā, ratiņus iestūmu kūtī un slaucu govis,» atceras Aija.

Pirms 14 gadiem iegādājušies paši savu māju – «Kociņus», bet zemnieku saimniecību no vecākiem Aija pārņēma gadu vēlāk ar visu – zemi, tehniku un govīm. Pēc kāda laika no ganāmpulka atteikušies un īpaši to nenožēlo. Kamēr bija govis, visa ģimene kopā nekad nevarēja izbraukt no mājām. «Kā pie govs astes piesiets,» piebilst Sandris. Tagad ražošanas rūpe par laukiem simts hektāros, kur graudaugi, pupas, rapši. «Pirms likvidējām govis, nevarējām pievērsties mājas remontam, tam nebija ne naudas, ne spēka. Arī tagad sezonas laikā jāstrādā saimniecībā līdz tumsai un «melnām mutēm», bet ir laiks arī kam citam,» atzīst Aija. Pēdējos gadus izdevies pielikt roku mājai un veidot to pēc sava prāta, teju visu veicot pašu spēkiem. «Kopš ziemā vairs nav ikdienas darāmā fermā, lai nav garlaicīgi, remontējam māju,» piebilst «Kociņu» saimnieks.

Aijai ir arī traktora vadīšanas tiesības, un šīs prasmes viņa liek lietā saimniecībā – var sēsties pie jebkura braucamā stūres. Jubilāre neklātienes studijās ieguvusi bakalaura grādu grāmatvedības specialitātē Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Savulaik saimniecības grāmatvedību kārtojusi pati, taču nācies saprast – ja pašai jāstrādā laukā un fermā, tad nav iespējams izsekot arvien sarežģītākajiem likumu līkločiem un mainīgumam. Tāpēc izlēmusi, ka izdevīgāk ir maksāt konsultantu firmai nekā valstij naudas sodu. Aija gan atzīst, ka zināšanas grāmatvedībā ir ļoti noderīgas saimniekošanā vispār.

Dziesma un grāmatas
Aija kopš pamatskolas laika ir dziedājusi korī. Arī vecāku ģimenē bijis ierasts kopā dziedāt. «Kad ciemos sanāca vecāku draugu pulks, tad bija liela dziedāšana,» atklāj jubilāre. Viņa atzīst, ka mūsdienās ar dziedāšanu mājas saietos vairs tā nevedas, cilvēki mazāk iet ciemos pie kaimiņiem; katrs vairāk turas savrup. Bet dziedāšana Aijai iet līdzi dzīvē arī pašlaik. Gan pati, gan viņas tētis, mamma un brālis dzied jauktajā korī «Grenctāle». «Ja mēs visi neierodamies uz mēģinājumu, tad puse kora nav,» smej kolektīva dalībniece. Ar «Grenctāli» kopā «izdziedāti» divdesmit gadi, būts pēdējos četros lielajos Dziesmu svētkos.

Jubilāre ir kaislīga grāmatu lasītāja un pastāvīgi apmeklē bibliotēku, lai paņemtu jaunu lasāmvielu. Arī šī aizrautība Aijai ir pūrā kopš bērnības. Labprāt lasa «krimiķus», romānus par vēsturi, ģeogrāfiju un dažādām zemēm. Viņasprāt, vērts ņemt rokās grāmatas, kurās nav tikai «pliks» cilvēku personīgo attiecību šķetinājums, bet var gūt vēl ko papildus.

Jūrā ķer butes
Par atelpu no saimniecības darbiem Aija labprāt izvēlas arī ceļošanu. Pagājušajā rudenī kopā ar meitu un vīru bijuši Gruzijā, iepriekš apmeklēta arī Horvātija, Ungārija un Čehija.

Jubilāre atklāj, ka abiem ar dzīvesbiedru ir kopīga aizraušanās – makšķerēšana. Viņi dodas uz Užavu un Lūžņu, kur rudeņos jūrā labi ķeras butes. Vēl nesen viņa bijusi viena no retajām dāmām starp desmitiem makšķernieku garajā rindā gar jūras krastu. Kad ūdens virsmu klāj ledus, Aija un Sandris ir starp azartiskajiem zemledus makšķerniekiem.

Abi bērni – sasniedzamā attālumā
Ziema ir laiks, kad zemniekiem jāsmeļas jaunas zināšanas, tāpēc arī Aija apmeklē dažādus seminārus. «Lauksaimniecība mūsdienās kļuvusi ļoti gudra. Ja gribu labu ražu un peļņu, jāsaimnieko gudri,» uzskata zemniece. Tagad graudkopība ir ļoti sakārtota, bet pagājis laiks, kamēr iemācījušies strādāt efektīvi. Protams, arī dabas mātes labvēlība ir ļoti svarīga; zemniekiem vienmēr jābūt gataviem tās sagādātajiem pārsteigumiem.

Aija salīdzina laikus, kad cilvēki deviņdesmitajos gados bija apjukuši, kad vairs nebija, kas teic priekšā, ko un kā darīt. «Tagad atkal ir labi – Eiropas Savienība daudz ko nosaka, par ko nereti dusmojamies. Esam gana čakli un strādīgi, bet kaut kā vienoti tos procesus tomēr jāvada,» lauksaimniecības attīstību vērtē brunaviete.

Savas un ģimenes jubileju gadā, atskatoties uz veikumu un sasniegto dzīvē, Aija ir gandarīta. Viņa teic: «Ar savu darbu esam tikuši pie zināmas labklājības. Bērni izaudzināti, abi beiguši augstskolas – dēls ieguvis inženiera diplomu, meita apguvusi matemātikas statistikas specialitāti; abi ir sasniedzamā attālumā – dzīvo un strādā Rīgā. Veroties kā no virsotnes uz ieleju – gados izveidoto dzīvi, izskatās skaisti.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dzīve – kā skaisti veidota ieleja

Kategorijas