Atšķirīgi, bet ar spēju sadarboties

DAIGA BITINIECE, laikraksts «Kurzemnieks»

2020. gada 14. februāris 00:00

418

Premjerministrs Krišjānis Kariņš raksturo situāciju valstī un valdībā, atbild uz reģionālo laikrakstu žurnālistu jautājumiem.

Tiekoties ar reģionālo laikrakstu redaktoriem un žurnālistiem 6. februārī preses konferencē, Ministru prezidents Krišjānis Kariņš uzsvēra: «Valdības piecas partijas, lai gan ir jautājumi, uz kuriem skatāmies diezgan atšķirīgi, spēj sadarboties un vienoties.»

K. Kariņš īsi raksturoja līdz šim paveikto: «Pirmajā valdības gadā izsludināju, ka būs «kapitālais remonts», lai sakārtotu finanšu uzraudzību. Gada laikā faktiski tas arī izdarīts. Mainīti vairāki likumi. Precizēti Finanšu kapitāltirgus komisijas uzdevumi. Nomainīta Finanšu kapitāltirgus komisijas vadība. Ir jauns «Latvijas Bankas» prezidents. Izdarīts viss, kas nepieciešams, lai sakārtotu likumisko un sistēmisko bāzi, lai labāk varētu uzraudzīt bankas. Lai būtu nodrošinājums, ka valstī sistemātiska naudas atmazgāšana nav iespējama. Lai ir mehānisms, kur nesistemātiskus jeb atsevišķus gadījumus varētu apturēt un tos nepieļautu.»

«Moneyval» eksperta vērtējums
«Objektīvi mūs vērtē divos procesos. Pirmais – «Moneyval» process, kas notiek Strasbūrā, kur ir Eiropas valstis. Pirms pusotra gada vai diviem – 2018. gadā – mūsu valstij no 40 kritērijiem viena ceturtā daļa – desmit kritēriji – bija zem standarta, bet nesen, pirms divām trim nedēļām, angļu valodā publiskots «Moneyval» pirmais ziņojums par Latviju. Desmit agrāk nepilnvērtīgās jomās esam pilnvērtīgi. Vēl arī 11. jomu uzlabojām, vairāk, nekā būtu sagaidīts. Tas nozīmē, ka pēc «Moneyval» rekomendācijām Latvija pilnībā atbilst visām starptautiskām normām un prasībām.

Nākamais process ir vispasaules process, kur ir visi tie paši, bet klāt arī Amerikas Savienotās Valstis, kas finanšu pasaulē ir nozīmīgas. Parasti šī organizācija pieņem lēmumu, kas ir baltajā, pelēkajā vai melnajā sarakstā. Lēmumu pieņem, balstoties uz ekspertu vērtējumu. Pieņemsim, ka šajā gadījumā eksperta vērtējums ir «Moneyval», kas saka, ka viss ir labi, bet lēmums vēl nav zināms, tas būs 21. februārī. Izskatās, ka viss būs izdarīts. Protams, mums ir varianti, kā uzlabot procedūras.
Divus valsts budžetus esam pieņēmuši gada laikā: 2019., 2020. gada. Neviens process nebija vienkāršs. Pierādījām, ka piecas partijas, lai gan ir jautājumi, uz kuriem skatāmies diezgan atšķirīgi, spējam sadarboties un vienoties,» situāciju apraksta Krišjānis Kariņš.

Jāieklausās cilvēkos
– Administratīvi teritoriālā  reforma «izgājusi» valdībai cauri, tagad ir Saeimā otrajā lasījumā. Notiek vēl diskusijas. Atsevišķās pašvaldībās vēl notiek konsultācijas. Mērķis nav ļaunprātīgi uzspiest kaut ko «no augšas», mērķis padarīt pašvaldības dzīvotspējīgākas, lielākas, lai visi varētu saņemt līdzīgas kvalitātes valsts pakalpojumus. Svarīgi, ka Saeimas deputāti atsevišķos gadījumos ņem vērā iedzīvotāju viedokli. Vai vienam novadam pievienoties uz vienu vai uz otru pusi, tas, no iedzīvotāja viedokļa raugoties, ir ļoti nozīmīgi. Bet kopējā skatā varētu gan tā, gan tā, tāpēc man šķiet, ka svarīgi ir ieklausīties, ko cilvēki domā, un tad nonākt pie galakartējuma.

Kāpēc tas ir svarīgi? Esam skatījuši valsts pakalpojumu sniegšanas spējas: izglītībā, veselībā, sociālajā aprūpē, drošībā. Mēģinājuši izprast, kurās pašvaldībās to var diezgan veiksmīgi darīt un kurās pašvaldībās to nevar darīt, un kas ir tas noteicošais, kas ir tie faktori: iedzīvotāju ienākumu līmenis, bezdarba līmenis vai kas cits. Izrādās, tas ir tikai viens statistisks vai skaitliski nozīmīgs faktors – cik ir cilvēku. Ja ir daudz cilvēku pašvaldībā, pat ja vidējā alga tur nav ļoti liela, tomēr pašvaldībai būs naudas masa, lai varētu sniegt pakalpojumus. No 119 pašvaldībām būs ap 40 pašvaldību, kuras izveidosim. Ir jautājumi, kas Saeimā vēl tiek diskutēti. Pašvaldībās, kas būs līdzīgākas cita citai, arī cilvēku skaitā, mēs gribam uzlabot pakalpojumus izglītībā un veselības aprūpē. Ar jauno reformu varēs sakārtot izglītības un veselības aprūpes sistēmu, kas gadiem ilgi bija iecerēta, bet ir bijuši dažādi kavēkļi, tai skaitā arī tas, ka ne visas pašvaldības vai to vadība nav līdzīgi uztvērušas šo nepieciešamību.

Par izglītības un veselības aprūpes kvalitāti
– Gan izglītībai, gan veselības aprūpei ir divi aspekti. Viens ir ģeogrāfiskais kartējums, kur un kādas skolas būs; kāda profila slimnīcas būs. Īstais mērķis, lai būtu laba kvalitāte. Jebkurš bērna vecāks grib, lai bērns iet labā skolā. Domāju, ka Latvijā būs nākotnē jādomā par mobilitāti, kā varēsim (ne tos mazākos) bērnus nogādāt uz centriem, kur vidusskolas jau atrodas. Nākotnē tās arī tur koncentrēsies, tas ir pēc Izglītības ministrijas aplēsēm.

Otrs ir veselības aprūpe. Jau notiek slimnīcu līmeņošana. Veselības ministrija jau pirms daudziem gadiem to iesāka, un tas pakāpeniski virzās uz priekšu. Jebkurš vecāks grib savam bērnam labu skolu, un jebkurš cilvēks, kurš saslimst, vēlas nonākt ārstniecības iestādē, kas spēj palīdzēt. Slimnīcu līmeņošanas lietā Viņķeles kundze (veselības ministre – aut.) teica, ka dārgas procedūras pamatā notiks Rīgā vai lielajās reģionu slimnīcās. Mazāk sarežģītas procedūras veiks tuvākajā slimnīcā. Jāinteresējas Veselības ministrijā, kā tas ir konkrēti iecerēts. Mērķis nav nekādā gadījumā kaut ko slēgt, mērķis ir nodrošināt kvalitatīvu pakalpojumu mums visiem.

Uzmanība tiesiskuma un taisnīguma stiprināšanai valstī
– Kas uz priekšu? Šogad pirmajā valdības sēdē esmu teicis, ka vajag virstēmu. Pirmajā gadā bija finanšu sektora sakārtošana, bet otrajā gadā tā būs tiesiskuma un taisnīguma stiprināšana valstī. Daudzi cilvēki izjūt dažādu veidu netaisnību, to vajag identificēt un pēc iespējas samazināt. Viena uzkrītoša joma, par kuru esmu lūdzis tieslietu ministram piedāvāt risinājumus, ir tas, ka mūsu tiesu sistēmā ir prāvas, ka ilgst desmit, 15 un pat vairāk gadu un nevar nonākt līdz rezultātam. Tas man nav saprotami. Likumi vai procedūras, kuras labi un gudri advokāti var ļaunprātīgi izmantot vai vilcināt procesu, lai nenonāktu līdz slēdzienam. Ja tie ir likuma «robi», tad tos vajag identificēt un aizpildīt, lai process notiktu gudrāk. Lai jebkuram mūsu valsts pilsonim būtu tiesības uz ātru, savlaicīgu taisnības noskaidrošanu.

Šī ir viena joma, bet tā nav vienīgā. Tagad esam sākuši diskutēt, gaidām 18. februāri, kad Finanšu ministrija piedāvās informatīvu ziņojumu par iespējamiem uzlabojumiem nodokļu sistēmā. Mēs neveicam un neplānojam nodokļu sistēmas reformu. Reforma notika pirms divarpus gadiem. Šī reforma tagad tiek vērtēta. Skatīsimies, ko sistēmā vēl varētu uzlabot. Pirmais uzstādījums ir, ka neplānojam celt vispārējos nodokļus: standarta režīma nodokli, pievienotās vērtības nodokli. Mēs tos nevēlamies izmainīt, drīzāk skatāmies, vai šī sistēma ir taisnīga.

Apmēram 600 tūkstoši strādājošo valstī maksā standarta režīma nodokli. Jebkurā SIA strādājošais maksā sociālo, ienākuma nodokli, un darba devējs maksā atbilstīgi likuma prasībām. Tajā pašā laikā mums ir dažādi nodokļu režīmi, kas ir atviegloti režīmi. Viens otrs no tiem tika ieviests pirms desmit gadiem – krīzes laikā. Jāuzdod jautājums, vai šie režīmi pilnībā sevi attaisno. Valsts pakalpojumus visi sagaida proporcionāli. Vajadzētu visiem arī iemaksāt proporcionāli. Pēc datiem iznāk, ka 200 – 300 tūkstoši strādājošo legāli proporcionāli neiemaksā tikpat daudz, cik pārējie 600 tūkstoši. Par šo diskutējam. Finanšu ministrija nāks ar informatīvu ziņojumu, un par konkrētiem priekšlikumiem būs diskusija sabiedrībā. Mūsu mērķis ir sistēmu uzlabot, nepadarīt to sliktāku.

Žurnālistu jautājumi Ministru prezidentam

Vai tiešām valdība, koalīcija ir tik stabila, kā teicāt?
– Varu kādu iepriecināt vai arī apbēdināt. Tik stabili, cik bijām pirms gada, joprojām esam arī šodien. Mēs turpinām strādāt. Dažādie uzskati nav mazinājušies, bet gada laikā esam iemācījušies cits ar citu strādāt. Turpināšu strādāt ar visiem partneriem, es nešķiroju, man nav neviena favorīta. Galvenais, uz ko skatos, ir mūsu izvirzītie mērķi. Finanšu uzraudzība nebija viegls process. Aizkadrā bija ļoti daudz domstarpību. Tomēr vienojāmies. Tāpat ir ar administratīvi teritoriālo reformu, aizvien ir dažādi uzskati par kartējumu. Runāsim, strādāsim.
Mums ir bijušas 62 balsis Saeimā koalīcijā, kaut kad parādījās vēl viena – 63. Aiziet no partijas, bet turpina atbalstīt koalīciju. No mana viedokļa raugoties, ja atbalsta valdību un atbalsta izvirzītos mērķus, tad par to, kāda tā iekšējā struktūra, es neuztraucos. Sanākot kopā, cilvēki, kuri sākumā cits citu nepazīst un pēc gada iepazīst, ne vienmēr saprotas. Es ar visiem runāju. Vismaz neredzu, ka skaitliskais atbalsts Saeimā būtu samazinājies.

Minējāt, ka 600 tūkstoši maksā nodokļus, kā vajadzētu, bet 200 – 300 tūkstoši īsti nemaksā, kā vajadzētu. Vai tas ir iekšā tajos 600 tūkstošos?
– Mums kopā ir ap 900 tūkstoši strādājošo. Es nerunāju par ēnu ekonomiku, kas aizvien vēl ir traucējoši liela valstī, bet rūkoša.
600 tūkstoši strādā standarta režīmā, bet 200 – 300 tūkstošu vidū ir arī cilvēki, kas strādā un ir nodarbināti gan tā, gan tā.  Piemēram, pašam ir mikrouzņēmums, bet pats vēl strādā arī kaut kur citur. Un nodokļu slogs vai tas, ko iemaksā budžetā pēc nopelnītā vai nostrādātā, ir krietni zemāks nekā pārējiem. Jāuzdod jautājums: vai tas ir pareizi? Pareizi un taisnīgi ir tas, ka strādājošie uztur bērnus, pensionārus, invalīdus. Bet vai tas ir pareizi, ka liela daļa savā ziņā subsidē citus, kuri ir tāpat ekonomiski aktīvi?

Tagad informācija pie cilvēkiem nonāk pa dažādiem kanāliem. Ir drukātie mediji, kuri jāpiegādā fiziski. Preses piegāde nav lēta, bet vai ar atbalstu tai netiek uzturēta pasta infrastruktūra? Nākamajam gadam subsīdijas «Latvijas Pastam» nav paredzētas, bet, ja mums jāsamaksā viss, ko «Latvijas Pasts» prasa par piegādi, tad lielākā daļa  no mums šeit vairs nesēdēs. Tas ir apdraudējums vietējai demokrātijai ārpus Rīgas. Vietējā informācija zināmā mērā ir sabiedriskais pasūtījums.
Būtu vajadzīgs institucionāls atbalsts tieši presei.
– Kāpēc ar jums ar prieku tiekos? Arī iepriekšējā darba vietā regulāri centos tikties ar jums. Man kā politiķim var patikt vai arī nepatikt, ko jūs rakstāt. Bet kā demokrātam man ir svarīgi, lai jūs varat rakstīt analītiskāku, arī pārdomātāku informāciju nekā tikai to, kas ir pieejama sociālajos tīklos. Valstij svarīgi, lai brīvā prese, masu mediji, arī reģionālā prese pastāvētu. To līdz šim esam apstiprinājuši ar atsevišķiem lēmumiem. Ir diskusijas arī nodokļu ziņā. Tā kā vēl nekas nav izlemts, vienpersoniski solīt nevaru, bet jūsu balss ir sadzirdēta. Esmu pārliecināts, ka valdībai ir svarīgi, ka šie mediji turpina pastāvēt. Jautājums: vai mēs varam ko uzlabot vidē, lai jūs varētu vieglāk pastāvēt?
Visā pasaulē līdz ar tehnoloģijām mainās cilvēku paradumi. Mēs aizvien vairāk sabiedrībā dzīvojam tā saucamajos informācijas «burbuļos». Ir NATO stratēģiskās komunikācijas pētījuma centrs Rīgā, kas to analizē, un tas ir liels izaicinājums. Valstī ir svarīgi, ka ir ticams ziņu avots, ka varu avīzē, portālā rakstītajam ticēt. Jūs esat tie, kas dezinformāciju var kliedēt, to pārbaudot un uzrakstot.
Sabiedrībā daudz cilvēku nezina, kam īsti ticēt. Nesen noskatījos kādu dokumentālo filmu par Ameriku un cilvēku loku, kas uzskata, ka zeme ir plakana. Viņi par to ir pārliecināti. Viņi cits citu stiprina pilnīgās muļķībās. Agrāk šādiem cilvēkiem bija grūtāk citam citu atrast. Apkārtējie teica – uztaisām fizikas eksperimentu, pierādījumu, ka zeme nav plakana. Tas ir atspulgs tam, kā ļoti daudzi cilvēki dzīvo.

Kāds ir jūsu viedoklis par digitālo nodokli?
– Redzam, ka sabiedrībā pieprasījums pēc tā aug, gan Latvijā, gan citās valstīs. Tas ir saprotams. Ir vairākas milzu kompānijas, kuras spēj darboties mūsu tirgū, izspiežot vietējo saturu vai piedāvājumu, un mums arī nekāda labuma no tā nav. Tas, kā tādu nodokli noteikt un ieviest, vēlamais būtu, ka OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija, apvieno 36 pasaules valstis – aut.) valstis vienojas – Eiropa, ASV, Kanāda, Japāna u. c. Ja nevar visas vienoties, tad otrs ir Eiropas Savienības līmenī, jo nesaredzu, kā individuālā valsts līmenī Latvijā to varētu efektīvi ieviest. Kas man tā liek domāt? Vajadzīga diezgan liela koordinētība. ASV valdība aktīvi vēršas pret Franciju ar sankcijām. Draud citām valstīm, kas grib ieviest šādu nodokli. Vienam stāvēt ir grūti. ASV federālajam budžetam ir interese iekasēt šādu nodokli. Ja mēs varonīgi paši deklarētu, ka to ieviesīsim, mēs saskartos ar divām lietām: kā to ieviest un iekasēt;
otrs – noliekam sevi blakus Francijai tādā tirdzniecības karā, kad saprastu – mums šāda cīņa nav vajadzīga. Ja gribam, ir jāizstrādā, praktiski jāievieš OECD Līmenī. Jā, paralēli arī Eiropas Savienībā notiek diskusija. Neesmu pārliecināts, ka šis nodoklis tiks ieviests nākamajos četros gados, bet par to, ka tiks runāts arvien vairāk, esmu pārliecināts. Eiropas Parlaments mēģinās panākt likuma maiņu. Cits jautājums: vai dalībvalstis spēs vienoties. Arī Eiropā nav viegli: jebkāds nodokļu jautājums ir vienbalsīgs jautājums starp visām dalībvalstīm.

Kā palielināt strādājošo skaitu saistībā ar reemigrāciju? Kas ir izdarīts, ko tuvākajā laikā valsts plāno darīt?
– Reemigrācija ir karsta politiska tēma. Valsts ir veidojusi visādas programmas: gan demogrāfijai, gan reemigrācijai. Esmu redzējis ciparus, lasījis analīzi, galvenais faktors ir vispārējais algas līmenis. To var redzēt Igaunijā. Igaunijā iedzīvotāju skaits sāk nedaudz palielināties, un tas pārsvarā uz reemigrācijas rēķina. Algām paceļoties, vairāki brauc atpakaļ uz mājām. Vēl neesmu redzējis 2019. gada kopsavilkumu, Latvijā apmēram esam tuvu tam, ka izbraukušo un iebraukušo skaits līdzinās. Iedzīvotāju samazinājums ir, jo mirstība pārsniedz dzimstību. Lai mēs palielinātu iedzīvotāju skaitu, mums vajadzīga gan lielāka dzimstība, gan lielāka reemigrācija.
Skaitu var palielināt uz citu valstu rēķina. Piemēram, Polija ir bijusi ļoti atvērta. Vairāk nekā miljons Ukraiņu strādnieku strādā Polijā. Polijas ekonomika turpina augt. Viens no skaidrojumiem: ir dzīvelīga vide, visu laiku nāk klāt jauni cilvēki. Bet Polijai nav tā pati vēsture, kas mums. Mūsu vēsture ietekmē mūsu domāšanu arī šodien. Tas ir jāņem vērā kā fakts. Mums ir liels potenciālo migrantu skaits, jo ir daudz reemigrējošo latviešu, pēc aplēsēm apmēram 200 tūkstoši. Lielākā daļa atbrauc, te pavada zināmu laiku. Arvien vairāk satieku cilvēkus, kuri strādājuši vairākās valstīs un ir atgriezušies Latvijā. Šīm ģimenēm lielākais izaicinājums ir bērnu integrācija skolas sistēmā. Mūsu skolas sistēma nav pieradusi apmācīt bērnu, kurš no bērnības nerunā latviski. Tas mums jāpārvar. Bērniem vajadzīgi vien pāris mēneši, lai iemācītos valodu.

Kā būs ar ceļu tīklu sakārtošanu? Satiksmes ministrija paziņojusi, ka šogad ceļiem papildus lūgs 700 miljonus, Pūces kungs (pašvaldību ministrs – aut.) teicis, ka būs 300 miljoni novadiem reformas gaitā.
– Šis ir viens no valdības lielajiem izaicinājumiem: vienoties par prioritātēm, kur un kā ieguldīt naudas līdzekļus. Kad nāk pie reālas naudas sadales, tad ir pavisam cita runa. Diemžēl tad katrs ministrs saka, ka «galvenais jau manai ministrijai». Netiekam vaļā no domas, ka budžetu veido vispirms sev, tad domā par kopīgo. Tomēr nonācām pie kopīgā, kas ir kritizējams kā jebkurš lēmums. No Eiropas fondiem lielās ceļa naudas jau ir nozīmētas, no valsts budžeta, ja nemaldos, 200 miljonus veltām ceļiem. Jā, vajag vēl papildu naudu, bet par papildu naudu būs grūti vienoties divu iemeslu dēļ: mūsu ekonomikas izaugsme palēninās, būs mazāk, ko pārdalīt, bet ir svarīgi, ka, īstenojot reformu, mobilitāte ir nepieciešama. Vidusskolas būs novadu centros, mums jāzina, kā varēsim nodrošināt bērnu nokļūšanu skolās. Meklējam risinājumus. Ministrs Pūce varbūt ir runājis par garāku laika periodu. Mans darbs ir panākt vienošanos. Ja ir naudas pārdale, tad kaut kur būs mazāk. Nebaidos, strādāšu pie tā.

Liela daļa Eiropas naudas aiziet lielzemniekiem, graudu ražotājiem, aiziet arī tiem, kas nav Latvijas pilsoņi.
Vai ir domāts mainīt prioritātes, lai atbalsts būtu arī neliela izmēra lauku saimniecībām?
– Politiski šī doma izskan. Vienmēr vajag pārskatīt, kā izmantojam naudas līdzekļus, vai efekts ir tāds, ko mēs gribam. Tas gan ir politiski jūtīgs jautājums, un, ja valdībā nav vienprātības, ka būtu kas jāmaina, nesaredzu, ka tuvākā laikā kas mainītos. Lauku industrija ir viens spēcīgs un organizēts lobijs.

Kas ir ar «Rail Baltica»?
– Nav pašlaik vienādas izpratnes, kā šo projektu, kas nākotnes ekonomikai tik svarīgs, pareizi pārvaldīt. Izaicinājums ir pārliecināt lietuviešu kolēģus, ka nav vērts cīnīties pret vispārējiem uzstādījumiem un jāvienojas ar tiem, kas to finansē. Eiropas Komisija uzstāj, un to var saprast, ka ir centralizēts uzņēmums, kas kontrolē visu, tai skaitā arī naudas ieguldījumus. Latvija, Igaunija gatava, tam piekritusi, bet Lietuva līdz šim nav, jo Lietuvā šo virsvadību ņem «Lietuvas Dzelzceļš».

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Atšķirīgi, bet ar spēju sadarboties

Kategorijas