Latgale un tās valoda – dzīves priecīgāka, ar citu temperamentu un krāsu

2020. gada 11. februāris 00:00

Aktrise Agnese Cīrule – par jauno filmu «Piļsāta pi upis» un savu lomu.

Skatītājiem vērtēšanā nodota režisora Viestura Kairiša jaunā pilnmetrāžas spēlfilma «Piļsāta pi upis» («Pilsēta pie upes»). To noskatījušies arī daudzi Bauskas un mūsu novadu iedzīvotāji, jo kinolente izrādīta gan pilsētā, gan vairākos pagastos.
Tā ir pirmā latgaliešu valodā uzņemtā filma pēc Jāņa Streiča kinolentes «Cilvēka bērns», kas iznāca 1991. gadā. Pagājušā gadsimta 30. un 40. gadu vēsturisko pārmaiņu laikā risināto attiecību stāstā vienā no galvenajām lomām varam redzēt aktrisi Agnesi Cīruli. Tirzas pusē daļu bērnības pavadījušajai aktrisei šī esot pirmā tik liela loma pašmāju kino. Kas ir viņas attēlotā sieviete Naiga, kāda vērtība ir filmā izmantotajai latgaliešu valodai, un uz ko tiek izaicināts skatītājs – par to sarunā ar aktrisi.

Režisors Viesturs Kairišs atklāj, ka iedvesma šai filmai ir trimdas autora Gunāra Janovska romāns.
– Es pirms filmas apzināti šo romānu nelasīju, jo pēc pieredzes ir tā: ja romāns tiek ekranizēts vai uzvests uz skatuves, tad, visticamāk, tēlu iekšējā pasaule nebūs tāda, kāda tā ir romānā. Turklāt grāmatās ir tik daudz informācijas, ka to nevar nofilmēt, jo ekrāna un skatuves laiks ir ļoti ierobežots. Lai gan ir arī situācijas, kad ir nepieciešams izlasīt romānu, jo kaut kādas informācijas var pietrūkt. Tas pārsvarā ir darbiem uz skatuves. Tomēr jāatzīst, ka bieži galvenā problēma ir laika trūkums. Ja tas būtu vairāk filozofiskākas dabas materiāls kā, piemēram, Migela de Unamuno «Migla», ko Nacionālajā teātrī iestudēja Indra Roga, tad es noteikti izlasītu visu grāmatu. Bet šeit es absolūti uzticējos Viesturam Kairišam. Likās – jo vairāk viņa rakstura būs saglabājies scenārijā, jo veiksmīgāks būs rezultāts.

Kā tu vērtē filmā atainoto laiku?
– Manuprāt, tas ir neapskaužams laiks, kurā es pati nekad negribētu dzīvot. Kad skatos uz filmas tēliem, man gribas cerēt, ka es nebūtu kā Naiga, bet gan kā Ansis, kurš tomēr pats nemitīgi domā un izdara izvēles. Kad Ansim saka, ka ir karš, viņa pirmā reakcija ir: «Karš? Kur?» Man liekas, ka tā ir tā skaistākā reakcija, kādu cilvēks var izvēlēties. Nevis pa galvu un kaklu ķert un iestāties kādā no pusēm, bet izvēlēties palikt sev pašam un tikai galēji ekstremālos apstākļos iesaistīties karadarbībā.

Filma vēsta par sarežģītu vēstures posmu, un arī tava loma nebūt nebija vieglākā un bezrūpīgākā, ko tev nācies spēlēt kino.
– Šī noteikti nav bezrūpīgākā loma, lai gan mana varone Naiga atstāj tādas vieglprātīgas meitenes iespaidu. Man kā aktrisei tas bija izaicinājums, jo viņa nav tas, ko man parasti piedāvā spēlēt. Viņa ir ļoti duāla meitene visās savās izpausmēs. Tieši tas vienmēr ir izaicinājums. Un man pirms tam nekad nav bijusi tik liela kinoloma tieši ekrāna laika ziņā, un šeit man bija sevi jāparāda no tik dažādām pusēm – gan emocionāli, gan fiziski.

Ko Naiga izaicināja tevī kā aktrisē jaunu atklāt par sevi?
– Iepazīšanās ar Naigu, no vienas puses, bija ļoti vienkārša, jo viņa nav tālu no sievišķīgās dabas. Šis tēls sevī ietvēra tik daudz ko, ka bija gluži vienkārši prieks spēlēt viņu. Viņa ir ļoti dzīvs tēls. Man pat liekas, ka tāda meitene patiešām varētu būt arī īstajā dzīvē. Lai gan tad, kad es skatījos filmu, man radās jautājums, vai es to iemiesoju vai izlaidu ārā no sevis. Tā izjūta ir diezgan baisa, jo es tiešām, kā jau teicu, gribētu būt drīzāk kā Ansis. Mana varone vienkārši grib labi dzīvot, viņu nekas cits neinteresē. Viņa ir ļoti vienkārša, grib tikt mīlēta un dzīvot labu dzīvi. Viņa neinteresējas ne par politiku, ne par to, kas ar viņu notiks, ja viņa pieslēgsies vienai vai otrai pusei. Loģiski, ka viņa zina, ko teikt un ko neteikt. Viņa grib dzīvot, un tas, kā viņa to sasniedz, diemžēl uz tā kara fona un apstākļiem izvēršas patiesībā par kaut ko diezgan baisu.

Šī filma dod iespēju skatītājam atkal ieraudzīt kādu daļu no tautas vēstures. Cik ļoti tevi interesē Latvijas vēsture?
– Atceros, ka skolas laikā vēsture nebija mans mīļākais priekšmets tā veida dēļ, kā tika pasniegtas stundas. Man nebija intereses par katru gadskaitli un vēstures personu. Toreiz cipari un svešvārdi man neko nenozīmēja, tomēr tagad, kad esmu savā profesijā, es uz Latvijas vēsturi skatos daudz citādāk, daudz personīgāk. Iespējams, tas ir «akmens» mūsu izglītības sistēmā un mājiens, ka varētu šo mācību priekšmetu pavērst citādāk. Es patiešām ceru, ka daļa no tām filmām, kas iznāk un kurām ir kaut kāda vēsturiskā precizitāte, tiks arī parādītas skolēniem. Manuprāt, tas ir patiešām labs veids, kā apgūt un asociēties ar to vēsturi, kāda mūsu valstij ir.

Galīgais iznākums ir filmas veidotāju un komandas kopdarbs. Bet ko tieši tu ienesi tajā ar savu lomu?
– Grūti pateikt, to vislabāk vērtēs filmas skatītājs. Bet, jā, tas patiešām ir komandas darbs. Tieši tas nosaka, cik labs ir galarezultāts. Visvairāk tā kopējā darba izjūta ir svarīga tieši ar režisoru. Manuprāt, Viesturs Kairišs šajā filmā kā cilvēks un mākslinieks ir ielicis ļoti daudz, tāpēc tā arī ir filmas viena no augstākajām pievienotajām vērtībām. Man atlika tikai rezonēt ar režisoru.

Šī nebija pirmā reize, kad Viesturs Kairišs aicināja tevi strādāt kopā ar viņu?
– Ar Viesturu Kairišu es esmu strādājusi jau trijos iestudējumos. Kad viņš man piedāvāja filmēties šajā filmā, man nebija jautājumu un nebija arī baiļu. Ja nu vienīgi tās bailes, ka varētu neattaisnot viņa cerības. Mūsu sadarbība man liekas ļoti viegla, un bija izjūta, ka saprotu viņu no pusvārda. Tas patiešām bija patīkams kopdarbs!

Kāda bija kopējā darba gaisotne?
– Šī darba filmēšana bija tā reize, kad visa komanda darbojās tā, it kā nekas cits neeksistētu. Bija tā, it kā uz pasaules eksistētu tikai šī filma. Liekas, neesmu satikusi nevienu režisoru, kuram ambīcijas būtu zemākas par to reālo iespējamo, ko var paveikt. Un likās, ka šoreiz tas ir ne tikai režisoram, bet visai komandai kopā. Tas milzīgais darbs, kas tur tika ieguldīts, prasīja nenormālu atdevi. Protams, tas bieži vien noved pie kaut kādām saķerēm, bet nekad nekas nav palicis neatrisināts. Līdzīgi kā sporta spēlēs – maiņas beigās visi cits citam paspiež roku un atkal kļūst par draugiem. Darba procesu atcerēšos kā ļoti intensīvu. Smejos, ka manas mīļākās ainas bija tās, kurās filmēja kuģīti. Vasara bija ļoti sausa, un Krāslavā, kur filmējām, kuģīti nevarēja palaist pa upi, jo krita nost dzenskrūve, – kā nokrita dzenskrūve, tā uz pusi dienas filmēšana apstājās. Bija paredzēts, ka arī man būs aina uz kuģīša, bet beigās nebija. Ko es pa to laiku darīju, kamēr citi karstajā laikā filmējās? Gulēju dīķa malā, skatījos, kā zirneklis auž zirnekļtīklu, un lasīju grāmatas. Lai arī tie bija tādi brīži gatavības režīmā, man likās, ka man tajos mirkļos ir dots tāds kā atvaļinājums. Un man tas bija brīnišķīgi pavadīts laiks Latgalē.

Skatītājiem šajā filmā ir retā iespēja dzirdēt arī latgaliešu valodu.
– Manuprāt, latgaliešu valoda ir labākais, kas ar šo filmu varēja notikt. Filma nav tikai par Latgali, jo šī piedzīvotā vēsture ir bijusi līdzīga ļoti daudzām valstīm Eiropā. Bet galvenā varoņa Anša pasaule un tas, kā viņš uz to skatās, ir ar citu temperamentu un krāsu. Tas ir kaut kas neikdienišķs un neparasts. Man kā cilvēkam, kas nav no Latgales, tieši tāda šķiet arī šī valoda. Domāju, ka latgaliešu valoda dzīvo daudz temperamentīgāk, krāsaināk, varbūt pat dzīvespriecīgāk. Tas patiešām nav mīts, ka latgalieši ir ļoti atvērti un draudzīgi cilvēki. Viņi patiešām tādi ir!

Daži no jautājumiem, ko risina šī filma, ir – cik ļoti mākslu var izmantot kāds esošais politiskais režīms, un vai māksla ir atdalāma no politikas? Vai māksla var būt neatkarīga?
– Man nesen uzdeva jautājumu, vai var būt patriotiska māksla. Un patriotiska māksla automātiski nozīmē pieslieties kaut kam, kas ir saistīts ar politiku. Mana atbilde laikam ir, ka to nevajag darīt, tomēr visam jau gan mūsu personība, gan tas, kam mēs ticam un neticam, spraucas cauri. Es neuzskatu, ka vajag iet ar karogu pa priekšu un teikt, ka taisīšu mākslu kādai partijai vai likumprojektam par godu, bet vajag saglabāt mugurkaulu. Nevajag palikt vienaldzīgam, un tad, kad ir iespēja nodarboties ar mākslu, domas jau iznāk ārā un tās var nolasīt. Tomēr nevajag kļūt par politikas karognesēju mākslā. Lai gan es piekrītu, ka māksla nevar būt līdz galam neatkarīga. Es domāju, ka arī vēsturi mēs sagrozām atkarībā no tā, kā pašlaik redzam politiku. Līdz ar to mākslas darbi vienu brīdi ir aktuāli, bet tad, kad nomainās vara, tie paši mākslas darbi maina savu vērtību un nozīmi. Kaut kādā veidā to ir neiespējami nodalīt.

Par ko šī filma izaicina domāt skatītāju?
– Tā lieliskā izdošanās šajā filmā ir tieši tajā, ka tur ir gan vienkāršas cilvēcīgas jūtas, gan vēsturiskā bagāža, kuru mēs nēsājam līdzi. Katram skatītājam ir iespēja izvēlēties savu lietu, ar ko asociēties. Būs tādi, kas pamanīs vēsturiskas neprecizitātes, būs tādi, kas sekos līdzi mīlas stāstam. Tāpēc, manuprāt, šī filma ir ieguvēja, jo katrs skatītājs varēs atrast tajā ko savu.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Latgale un tās valoda – dzīves priecīgāka, ar citu temperamentu un krāsu

Kategorijas