Visu radusi darīt no sirds

2020. gada 7. februāris 00:00

919

Šodien 65. dzimšanas dienu svin Aija Kotāne Vecumniekos.

Aija Kotāne dzimusi un uzaugusi Misas ciemā, kas tolaik bija iekļauts Baldones rajonā. «Esmu purva bērns, mammas māja bija blakus purvam, turpat arī mežs. Dzīvoju vietā, ko mēdza saukt arī par Bulgāriju,» atceras jubilāre. Ģimenē bijuši trīs bērni, Aijai ir māsa un brālis. Dzimta svētīta ar dvīņiem. «Katrā otrajā paaudzē dzimst kāds pāris. Mammai bija dvīņumāsa, un mums abām ar māsu arī ir dvīņubērni,» atklāja A. Kotāne.

Pirmās skolas gaitas kājām nostaigātas uz piecus kilometrus attālo Misas astoņgadīgo skolu. Viņa atcerējās, ka ziemās augumā sīkajai meitenei bijis jābrien caur sniega kārtu, kas nereti sniedzās līdz vēderam. «Kad biezo sniegu pārklāja sērsna, tad bija labi – varēja iet pa sniega virsmu un taisni pāri laukiem. Bet mājupceļš no skolas bija jaukākais – izpētīti grāvji un strauti, un sniega kupenās būvējām alas,» ar gaišu prieku par bērnības izklaidēm stāstīja jubilāre.

Samtainais alts un rudie mati
Ģimenē allaž valdījusi muzikāla gaisotne, ierasta bijusi dziedāšana un muzicēšana mājās. Tēvocis pūtis tauri, bet brālis varējis spēlēt jebkuru instrumentu, kas nonācis rokās. Aijai dziedāšana caurvij visu dzīvi, viņa stāsta: «Man no tēva ticis samtainais alts un rudie mati. Kopš sāku pavērt muti, esmu dziedājusi, bet vistuvākā man ir kora mūzika.»

Dziedājusi skolas korī, pēc tam Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas sieviešu korī, kur bijusi arī soliste. Pēc tam Misas kūdras fabrikas jauktajā korī; kādu laiku tam paralēli dziedāts arī Bauskas skolotāju korī «Daina» leģendārā diriģenta Gido Kokara vadībā. Kad juku laikos iziris koris Misā, dziesmu prieks rasts Iecavas putnu fabrikai piederošā korī. Aija atklāja, ka kora dziedāšanu atraduši arī Losandželosā ASV, kad 1990. gadā kopā ar vīru Alvi ciemojušies pie viņa tantes. Jau pirmajā nedēļā sākuši dziedāt Losandželosas latviešu jauktajā korī, kurš 18. novembrī koncertējis Sanfrancisko.

Vairāk nekā 20 gadus Aija bijusi Vecumnieku jauktā kora «Maldugunis» dalībniece, taču nu jau otro sezonu vairs tajā nedzied. Cik Dziesmu svētkos būts? Visos kopš 1977. gada, izņemot vienus, kad nevarēja piedalīties traumas dēļ. Kopīga dziedāšana uzlādē arī ikdienai. «Tur visi ir uz vienas stīgas, un pēc labi nodziedāta koncerta – uh, kas par enerģiju!» izjūtās dalījās Aija.

Jau vairāk nekā 20 gadus viņa ar aizrautību dzied Misas sieviešu ansamblī «Vēja meitenes», kurš gan aktīvi koncertē, gan piedalās dažādu pasākumu kuplināšanā.

Visu mūžu ar cipariem
Pēc Vecumnieku vidusskolas beigšanas studējusi grāmatvedību Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā. «Un tā visu mūžu ar tiem cipariem,» sacīja pieredzējusī grāmatvede.

Studiju laikā saņēmusi Misas kūdras fabrikas stipendiju – tā bijusi gan brangāka par valsts piešķirto, gan nodrošināja atgriešanos dzimtajā Misā pēc studiju beigšanas. «Ar labu mācīšanos izpelnījos stipendijas paaugstinājumu no 45 uz 65 rubļiem, un tā jau bija diezgan laba nauda,» pauda Aija. Lai varētu labi iztikt, no mājām ņemtas līdzi somas ar pārtikas produktiem; maltītes visai draudzīgajai piecu meiteņu «istabiņai» gatavotas kopmītnes virtuvē.

Ar augstākās izglītības sarkano (teicamnieka) diplomu grāmatveža specialitātē Aija atgriezās Misā, kur sāka strādāt par grāmatvedi kūdras fabrikā. Viņa pastāstīja par kādu pārbaudījumu, kuru jaunajai grāmatvedei sagādājis fabrikas direktors Jānis Krūmiņš. Tolaik maksājumu uzdevumus grāmatvede drukāja katru atsevišķi ar rakstāmmašīnu. Kad nu bijusi sarakstījusi kaudzi ar dokumentiem, devusi tos parak-stīt direktoram. Tā vietā, lai apstiprinātu Aijas sagatavotos maksājumu uzdevumus, viņš ar sarkanas krāsas pildspalvu tajos salabojis ne mazums pareizrakstības kļūdu. «Še tev, te nu bija sarkanais diploms! Tā man bija laba mācība,» atklāja jubilāre. Viņa pastāstīja, ka fabrikā ļaudis rosināti nodarboties ar sportu vai kultūru – dziedāt korī, spēlēt orķestrī vai darboties dramatiskajā pulciņā. Ja nekur nepiedalījās, tad uz tā saukto 13. algu (gada prēmiju) nebija ko cerēt.

Kā grūtākos laikus A. Kotāne atceras 90. gadus, kad ar iztikšanu ģimenei nebijis viegli. «Vecie uzņēmumi bruka un juka, man vairs bija tikai pusslodzes darbs Beibežu meliorācijas izmēģinājumu stacijā. Ar četriem bērniem izdzīvot bija grūti. Kopā ar mums tolaik dzīvoja arī abas mammas – bijām astoņi ēdāji pie galda,» atceras Aija. Tad iegādājušies arī mājlopus – govi un cūkas, lai varētu iztikt.

Gan dziesmas dziedāt, gan darbu darīt
Strādājusi pašvaldības komunālo pakalpojumu uzņēmumos «Kūdrinieks» Misā, bet pēc pārcelšanās uz Vecumniekiem – «Mūsu saimnieks», kur sākusi kā grāmatvede, bet piecus gadus bijusi galvenā grāmatvede. Aija visu radusi darīt pa īstam un no sirds – gan dziesmas dziedāt, gan darbu darīt. 2003. gadā Aija Kotāne saņēmusi titulu «Vecumnieku pagasta Gada cilvēks» nominācijā – uzņēmumu un iestāžu darbinieks.

Kopš 2015. gada Aija strādā Ieslodzījumu vietu pārvaldes iestādēs. Sākumā – Vecumnieku cietumā par nodrošinājuma daļas vadītāju, bet tagad tādā pašā amatā Olaines cietumā. Viņa atzina, ka Olainē darbs ir daudz komplicētāks gan apjoma, gan specifiski plašā spektra ziņā – tur ir gan slēgtie, gan atklātie cietumi, cietumu slimnīca un atkarīgo centrs. «Man jāgādā, lai darbiniekiem ir viss nepieciešamais savu uzdevumu veikšanai, kā arī lai ieslodzītie saņemtu to, kas viņiem paredzēts,» pienākumus raksturoja A. Kotāne.

Gide dāliju dārzā
Pirmajā laulībā dzimušas meitas Līga un Indra, abas ar tumši rudiem matiem, kas mantoti no Aijas dzimtas. «Viņas tagad lepojas ar savu īpašo matu krāsu,» atklāja jubilāre. Taču pirmajai laulībai nebija lemts mūža garums; vīrs aizgājis pa alkohola posta taku. Vēlāk, dziedot Misas korī, Aija «saskatījusies» ar Alvi, ar kuru kopdzīvē jau aizritējis vairāk par 30 gadiem; otrajā laulībā dzimuši dvīņi Ilze un Uldis. Tagad Aija ir vecmāmiņa trīs mazbērniem – Patrīcijai un mazajiem hokejistiem Kārlim un Tomasam.

Visi bērni izstudējuši, un katram – sava dzīve. Trīs no viņiem arī viegli sasniedzami – dzīvo Latvijā, bet meitu Ilzi uz dzīvi Parīzē aizvedusi mīlestība. Kā neaizmirstamu Aija atceras pavadīto laiku Francijas dienvidos Vidusjūras krastā pagājušajā gadā, kad kopā ar vecāko meitu un mazmeitu apciemojušas Ilzi.

Kādreiz Aijas un Alvja mājās grandiozi svinēti Jāņi, «kad teju puse pagasta sanākusi». «Mums visiem ļoti mīļi svētki ir Lieldienas. Tad arī pieaugušie kļūst par bērniem – visi aizraujas ar olu krāsošanu un azartisku to meklēšanu,» atklāja jubilāre.

Aija ir aizrautīga grāmatu lasītāja un krustvārdu mīklu minētāja; abi ar vīru ir «neapturami» sēņotāji, abi mīl dārzu, kokus un ziedus, patīk teātris. Liela vieta jubilāres dzīvē ir vīra Alvja Vītola aizrautībai un nodarbei – dāliju audzēšanai. Kādreiz kolekcijā bijušas pat 428 šķirnes, kurām visām Aija zinājusi nosaukumus, jo gide dārza apmeklētājiem parasti ir viņa. Pavasarī jubilāres mīļākie ziedi ir dzeltenās narcises, vasarā tās ir pļavu puķes, bet rudenī – mārtiņrozes, krizantēmas un, protams, dālijas.

Šodien jubilāri bērni ir uzaicinājuši uz Rīgu atzīmēt dzimšanas dienu, bet «scenārijā» iecerēto neatklājuši. «Ceru, ka nevajadzēs lēkt ar gumiju; kādreiz jokojot esmu izmetusi, ka to vēl neesmu pamēģinājusi,» smej Aija Kotāne.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Visu radusi darīt no sirds

Kategorijas