Tiekas likteņbiedri

2020. gada 31. janvāris 00:00

Iecavas politiski represēto klubu turpinās vadīt Ēriks Grants.

Trešdien, 29. janvārī, Iecavas kultūras namā notika ikgadējā Iecavas politiski represēto kluba biedru pārskata un vēlēšanu sapulce.

Par kluba valdes priekšsēdētāju atkārtoti ievēlēts Ēriks Grants. Šo klubu viņš vada nu jau gadus piecpadsmit, tāpēc ikdiena ar to ir nesaraujami saistīta.

Apvienības iniciatīvas
Priekšsēdētājs stāsta, ka, 1991. gada maijā dibinot Iecavas politiski represēto klubu, tajā bijuši aptuveni 100 biedru, tagad palikuši vien 37, gandrīz pusei (47%) ir 80 un vairāk gadu. Viņš gan uzreiz piebilst, ka Iecavas novadā deklarēti 53 politiski represētie iedzīvotāji. Netiek šķirots, vai ir kluba biedrs vai nav, visi ir aicināti uz aktīvistu organizētajiem sarīkojumiem, vajadzības gadījumā tiek sniegta palīdzība. Lielu atbalstu sniedz Iecavas novada pašvaldība, kas nekad neatsaka, sniedz gan morālu, gan finansiālu, gan praktisku palīdzību, arī transports vienmēr tiek nodrošināts.

Pieci sapulces deleģēti kluba pārstāvji 15. februārī dosies uz ikgadējo Latvijas Politiski represēto apvienības konferenci, kurā tiek diskutēts par aktuāliem nākotnes jautājumiem. Beidzot pēc vismaz 10 gadu garām debatēm saņemts solījums – pie Okupācijas muzeja Rīgā gada beigās atklās piemiņas vietu (memoriālu) politiski represētajiem. Latvijas 100. jubilejā katrs politiski represētais saņēma dāvinājumu no valsts budžeta – 100 eiro. Sākot ar šo gadu, reizi divos gados būs iespēja izmantot rehabilitācijas piedāvājumu – 21 dienu uzlabot veselību sanatorijā, līdz šim šāda iespēja bija reizi trīs gados. Tās ir tikai dažas no Latvijas Politiski represēto apvienības virzītajām un īstenotajām iniciatīvām, ko min Ēriks Grants.

Agronoms ar izsūtījuma rūdījumu
Problēmu ir daudz, un Ē. Grants tās labi apjauš. Sūrā un pamatīgā dzīves un darba pieredze ļauj izprast katra kluba biedra vajadzības un meklēt labāko risinājumu.

1949. gada 25. martā Ēriks, desmit gadu vecs puika, kopā ar māmiņu tika izsūtīts no dzimtās Dobeles puses – Īles, tētis jau 1945. gadā tika «paņemts uz lāģeriem». Izsūtījumā, Kazahijas pierobežas stepēs, Ēriks pavadīja septiņus gadus. Tur pabeigta pamatskola.

Nepilnu 17 gadu vecumā viņš viens saņēma atļauju atgriezties Latvijā. Ē. Grants ieguvis agronoma profesiju – mācījies Saldus tehnikumā, vēlāk – Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā. Kopš 1970. gada dzīvojis un strādājis Iecavā. Darba gadus pavadījis, strādājot savā profesijā Iecavas kolhozā, vēlāk uzņēmumā «Rakmente» bijis galvenais agronoms.

Profesionālās zināšanas noder arī tagad, aprūpējot savu augļu dārzu. «Mums ir trīsistabu dzīvoklis, paši kurinām,» stāsta Ē. Grants. Malkas gādāšana tiek uztverta kā veselībai vajadzīga un sportiska nodarbošanās. Saimnieks neslēpj prieku arī par malkas apkures ekonomisko ieguvumu – abiem ar kundzi pie pensijas patīkams atvieglojums. Sētā suns un kaķi, kūtiņā vistas un šķirnes kaza Rota, kas dod četrus piecus litrus piena dienā, pietiekot visiem un vēl pāri paliekot. Ģimenē laimīgi sagaidīti divi mazbērni un trīs mazmazbērni.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Tiekas likteņbiedri

Kategorijas