Vienoti un kopā

2020. gada 24. janvāris 00:00

1991. gada janvāra barikāžu atceres ugunskuru dedz Svitenē.

Svitenes tautas namā 22. janvārī pulcējās vietējie iedzīvotāji, lai kopīgi atcerētos vai klusībā pārdomātu 1991. gada janvāra notikumus.

Sarīkojuma ievadā Rundāles novada kultūras nodaļas un Svitenes tautas nama vadītāja Sandra Kerēvica uzsvēra, ka šajā vakarā vēlētos tiešāk uzrunāt jauno paaudzi, kas barikāžu laiku nepieredzēja un dzirdējuši vien aculiecinieku stāstus.

Aizliegtas, par spīti dziedātas
Par 90. gadu vēsturi un izvēlēm, šodienas atziņām un pārdomām kupli apmeklētā sarīkojuma dalībniekus uzrunāja Aigars Urtāns, Bauskas muzeja vēstures nodaļas vadītājs. Viņš atzina, ka barikāžu laiks ar milzīgo tautas vienotības un nacionālās pašapziņas izpausmi Latvijas vēsturē ierindojams līdzās tādiem neizdzēšamiem notikumiem kā 1905. gada revolūcija, Brīvības cīņas, ceturtā Atmoda.

Vēsturnieka skatījums mijās ar viņa izpildītām, pie janvāra barikāžu ugunskuriem toreiz skanējušām dziesmām, kas okupācijas laikā bija oficiālās varas aizliegtas un tomēr par spīti dziedātas – «Še, kur ozoli, zaļo zemzari...» vai «Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme...». Viņam piebalsoja sarīkojuma dalībnieki. A. Urtāns atklāja arī dažus paradoksus. Patiesībā barikādes Latvijas aizstāvēšanai pret PSRS militāristiem uzcēla ar šīs pašas impērijas īpašumu – kravas transportu, lauksaimniecības tehniku un celtniecības materiāliem, kas īstenībā taču piederēja padomju varai. Jāatzīst, toreiz Rīgu glāba lauki. Vai šodien cilvēki rīkotos tāpat?

A. Urtāns, komentējot kādu tikšanos un diskusiju par šo tēmu, teic, ka atziņa tomēr bijusi «jā». Kas ir brīvība bez savas zemes, un kas ir zeme, ja nav brīvības? Vienoti un kopā uz barikādēm bija dažādu tautību, atšķirīgu profesiju cilvēki, jaunieši un baisu karu jau pieredzējuši sirmgalvji. Ikviens rīkojās saskaņā ar savu sirdsbalsi un spējām. Savas uzstāšanās noslēgumā vēsturnieks atgādināja kādas Rietumu lielvalsts vadītāja teikto, ka neviens ierocis nav spēcīgāks par brīvu cilvēku gribu. A. Urtāna akordeona pavadījumā vēl izskanēja Raimonda Paula un Imanta Ziedoņa «Svētvakars».

Interesanti bija aplūkot dažus nu jau muzeja eksponātus – vateni, apavus, mazos radioaparātus «Abava» un «Spīdola», kas bija vienīgie sakaru līdzekļi jeb tā laika «mobilie telefoni». Operators bija tikai viens – Latvijas Valsts radio.

Mīlestība un lodes tautību neizvēlas
Sarīkojuma otrajā daļā bija iespēja noskatīties biedrības «Ditas Balčus teātris – Divas Acis» izrādi «Re: Atmoda». Aktieru meistarīgā izspēle satuvināja ar 90. gadu vēsturiskajiem notikumiem un atklāja, cik liela nozīme pat ekstrēmos apstākļos ir cilvēcīgām attiecībām un mīlestībai. Uz divu jauniešu attiecību fona, kas risinājās uz kādas daudzdzīvokļu mājas jumta, lieliski izgaismojās cilvēku likteņi skarbo politisko notikumu jūklī, krievu tautības cilvēku neziņa un apjukums un diemžēl arī latviešu aizspriedumi. Izrāde «ar šodienas» acīm atgādināja, ka mīlestība nešķiro tautības un arī lodes ne; tās trāpa visiem vienādi.

Sarīkojuma dalībnieki izteicās, ka izrāde tiešām aizkustinājusi. Taču dažādu paaudžu redzējums ir nedaudz atšķirīgs. Jaunākos skatītājus vairāk saistīja emocionālie pārdzīvojumi – to apstiprināja Maruta Štelce-Kaulene, viņu uzrunājusi aktieru aizrautīgā spēle un emocionālais spriegums.

Svarīgs mājās palikušo atbalsts
Nedaudzie barikāžu aculiecinieki augstu vērtēja tā laika vienotību ne tikai latviešu vidū, bet arī vienotību ar citām tautībām. Kārlis Rencis, Raimonds Ripa, Leonīds Pozņaks un citi vīri un sievas neapbruņoti, drosmīgi stāvēja pie TV torņa un Ministru padomes. Viņi labi atceras, kā ar aizstāvēšanās instrukcijām viņus iepazīstināja zālē, ko rotā uzraksts «Viens likums, viena taisnība visiem».

L. Pozņaks uzsvēra, ka Svitenē nekad nav bijušas domstarpības tautības dēļ. Galvenais ir cilvēka godaprāts un darba mīlestība. Svitenieki – lietuvieši, baltkrievi, krievi, ukraiņi un latvieši – kopā strādāja un atpūtās kopsaimniecības sarīkojumos, bet vēlāk visi devās uz barikādēm. Bezgala nozīmīgs un vajadzīgs bija mājās palikušo atbalsts, ēdienu gatavošana, piemēram, saimniecei Anitai Rencei bijis ne mazāk atbildīgs pienākums. Taču janvāra notikumu dalībnieki viennozīmīgi atzīst, ka pie visniecīgākajām provokācijām, uz ko vedināja militāristi, nekas nebūtu glābis no nežēlīgas asins izliešanas. «Mūsu drosme stāties pretī neapbruņotiem izvirzīja citus «kara spēles» noteikumus, kas, visticamāk, nostrādāja par labu mums,» notikumus atcerējās svitenieki.

Skarbi aizgājušie 29 gadi bijuši bērstelietei Lidijai Osipovai, viņa zaudējusi vīru un meitu, kura piedalījās barikādēs. Lidija teic, ka labprāt apmeklē šādus atceres brīžus. Tā labāk, nekā visu šajās dienās pārdomāt vienatnē. Sarmīte un Māris Stofrīgeni atminējās tās dienas pie TV torņa, bijis daudz emociju un pārdzīvojumu, un pieredzētajam ir īpaša vērtība. Lāsma Marčenkova un Oskars Seiniņš, trīsdesmitgadnieku paaudze, atzina, ka guvuši jaunu informāciju un arī teātra izrādi bijis interesanti noskatīties.

Sarīkojuma dalībnieki ar dziesmām, svecītēm un klusuma brīdi pie piemiņas akmens Saules dārzā godināja 1991. gada janvāra barikāžu upurus un tautas namā baudīja karstu tēju, siltu azaidu un kavējās atmiņās.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Vienoti un kopā

Kategorijas