Joprojām aktīva sociālajā, kultūras un garīgajā dzīvē

2020. gada 24. janvāris 00:00

90 gadu jubileju aizvadītajā svētdienā svinēja codiete Anita Liģere.

«Bauskas Dzīve» ar jubilāri tikās Jauncodes bibliotēkā, uz kurieni viņa nāk visai bieži, jo ir aktīva dalībniece tur izveidotajā pensionāru klubā «Austraskoks» un vingrošanas pulciņā «Vingri». Sarunā piedalījās arī jubilāres vecākā meita Skaidrīte, kas ieradusies no Anglijas, lai būtu klāt mammas jubilejas svinībās.

Lietuviete no Soločiem
Anita ir lietuviete, dzimusi un kristīta Soloču baznīcā Lietuvā, tur pavadīti pirmie dzīves gadi, līdz vecāki pārcēlušies uz dzīvi Latvijā. Divu gadu vecumā zaudējusi tēvu, toties no audžutēva saņēmusi patiesu tēva mīlestību.

«Kā ienācu tagadējā Bauskas novadā, tā arī visu mūžu neizgāju, mainījušies tikai nosaukumi – apriņķis, rajons, ciems vai pagasts,» atklāja jubilāre. Kopš mamma aizgājusi aizsaulē, lietuviski runāt sanāk reti, tāpēc dzimtā valoda daļēji gājusi zudumā.

«Es jau biju liela»
Kara beigās meitenei bija 15 gadu, un tad sākusies darba dzīve. «Es jau biju liela,» ar smaidu noteic Anita. «Kad ienāca krievi, tad zeme, kas tika atņemta uz Sibīriju izvestajiem saimniekiem, tika sadalīta bezzemniekiem. Mammai iedalīja 15 hektārus, kur arī man bija darbs,» stāstīja jubilāre. Vēlāk Anita ieguvusi labvēļus – kādu precētu pāri, ar kuru starpniecību tikusi pie ciema sekretāres darba.

Jubilārei ir sava pieredze par padomju varas patvaļu kopsaimniecību veidošanas pirmsākumos: «Tie 15 hektāri zemes bija piešķirti lietošanai uz desmit gadiem, bet cilvēki tolaik no tām līgumu lietām maz ko zināja un saprata, vairums bija neizglītoti. Es tur strādāju, tāpēc zināju, kas rakstīts dokumentos, bet to nedrīkstēju nevienam atklāt. Kad sāka veidot kolhozus, mums atņēma iedalīto zemi un lopus. Pašiem atstāja vienu cūku, govi un aitu, lai nemirstam badā, jo citu iespēju iztikai nebija. Pēc kara nebija nekā...»

Sods par laulāšanos baznīcā
Kad precējusies, Anita jau bijusi pilngadīga, taču topošajam vīram Jānim līdz tai vēl bijis desmit dienu. «Mūs tomēr reģistrēja, jo es strādāju ciema padomē par sekretāri,» jubilāre atklāja. Taču pavisam drīz no pastāvošās varas viņa piedzīvoja ko citu. Tolaik visi jaunie kolhozā bijuši komjaunieši, arī Anita un viņas vīrs. Mammai bijis grūti pieņemt, ka meita dzīvo laulībā bez Dieva svētības. Lai gan laulāšanās baznīcā notika slepenībā, jau nākamajā komjauniešu sapulcē par «pārkāpumu» abi izslēgti no komjaunatnes. Anita zaudējusi arī sekretāres darbu, bet vīru gan no traktora nav noņēmuši.

Pēc tam sākusi strādāt kolhozā par slaucēju un to darījusi visu garo darba mūžu. It sevišķi sākumā darbā gājis ļoti smagi – 20 govis bija jāizslauc ar rokām, slaucamie aparāti parādījās daudz vēlāk. Bija jāceļas trijos naktī, jāliek kannas ratos un jābrauc pie govīm – pabarot, saliet silēs ūdeni, izslaukt un laist ganībās. «Viss bija jādara pašai, un visu varēja padarīt. Tagad to nemaz nevar saprast, kā tik smagi varēja strādāt,» pauda jubilāre. Dzīvojot Dāviņos, uz darbu fermā ilgus gadus bija naktī jāiet kājām četrus kilometrus garš ceļš cauri Bruknas mežiem, dažkārt tas bijis patiesi baisi, jo bija dzirdēti nostāsti par bandītiem. Jubilāres meita Skaidrīte piebilda: «Vēlāk taču tu brauci ar mocīti «Voshod»!»

Bērni izauguši strādīgi
Tajā laikā piedzima un pieauga Anitas pieci bērni. Vēlāk, vecākiem darbā esot, mājās galvenā saimniece bijusi vecākā meita Skaidrīte, kas rūpējusies par jaunākajiem un likusi arī viņus pie darba. «Pat pašam mazākajam – divus gadus vecajam brālim – bija iedots kaplis rokā, lai mācās strādāt,» atceras Anita. Kad mazie sūdzējušies par vecākās māsas darbu uzdevumiem, Anita atbildējusi: «Tas ir labi, ka tevi māca strādāt!»

Vēl ilgi pēc aiziešanas pensijā Anita turpināja darbu govju fermā un to pārtrauca ne tāpēc, ka spēki apsīkuši. Darba gaitas beidzās tikai 1998. gadā, kad likvidēja slaucamo govju kompleksu «Guntas» Codes pagastā, kolhozniekiem par pajām izpērkot kopsaimniecības lopus. «Manā govju grupā bija labākās, ražīgākās govis – «piectūkstošnieces», laikam tāpēc to pārdeva pēdējo,» bilda jubilāre. Meita sacīto papildināja: «Labi gan, ka nav to govju, tu slauktu vēl!» Skaidrīte atklāja, ka mamma vienmēr bijusi pirmrindniece, darbā viņa allaž gribējusi būt labākā. Ar savu darba piemēru un mīlestību slaucējas arodu savulaik nodevusi arī viņai un mazmeitai. Mūsu sarunas laikā Skaidrīte mammai teica sirsnības piepildītus vārdus: «Paldies, ka mācīji mums darbu darīt!» Arī pati jubilāre ir gandarīta, ka bērni izauguši par strādīgiem cilvēkiem.

Peonija, kādas nav citiem
Anita ir pateicīga Dievam, ka devis viņai garu mūžu, labu veselību un tik daudz spēka. Tagad jubilāre dzīvo kopā ar jaunāko dēlu Aivaru un jūtas aprūpēta: «Viņš mani vienmēr apkalpo, man nav nekādu rūpju.» Taču tas nenozīmē, ka pati sēž, rokas klēpī salikusi.

Netālu no mājas esošais dārziņš ir Anitas lolots. Visu izravē un, ja vajag, palīdz ar ravēšanu arī kaimiņu dārzā. Tur izaug kartupeļi un ķiploki, arī zemeņu dobes ir pašai savas. Bet lielāko dārza daļu aizņem dažādas puķes – tulpes, dālijas, lilijas un peonijas, gladiolas un hortenziju ziedu mākoņi. Vismīļākās ir peonijas, kuras senāk sauktas par pujenēm. «Man ir viena īpaša dzeltenā, kādas nav citiem, – meita no Anglijas atveda,» lepojas jubilāre. Anita arī ziemā ik dienu dodas uz dārziņu, jo tur apmeties kāds kaķēns, par ko dārza saimniece uzņēmusies rūpi.

«Ir jāstaigā!»
Anitai tagad ir aktīva sociālā, kultūras un garīgā dzīve ikdienā un svētkos – apmeklē Vasarsvētku draudzes dievkalpojumus, kājām no Jauncodes dodas uz Bausku, lai baudītu kultūras sarīkojumus un pensionāru balles. «Viņa neizlaiž nevienu kluba «Austraskoks» pasākumu bibliotēkā, kurā darbojas jau vairāk nekā desmit gadus; ir liela dziedātāja un kluba saietos priecē mūs ar skaisto balsi, bet ballēs arī smuki dejo,» par jubilāri stāsta Jauncodes bibliotēkas vadītāja Inta Krieviņa. Divas reizes nedēļā Anita apmeklē vingrošanas pulciņu, par ko pati teic: «Govju slaukšanu tagad aizvietoju ar vingrošanu. Man vēl ir daudz spēka!» Viņa atzīst, ka ļoti palīdz cilvēki, kas iesaista un mudina piedalīties, «tas dzinulis mums ir bibliotēkas vadītāja Inta, kas visu rīko, ved ekskursijās, uz koncertiem un teātri».

Lai sapostos jubilejas svinībām, uz frizētavu, kas atrodas Bauskas tālākajā galā, Anita arī devās kājām turp un atpakaļ. «Ir jāstaigā!» pārliecināta jubilāre.

Vērts nodzīvot tādu mūžu
Lielā jubileja tika svinēta vairākas dienas – vispirms ar radiem un draugiem, vēlāk to atzīmēja draudzē un arī «Austraskoka» saietā. «Ir vērts nodzīvot tādu mūžu – tagad vienās ballēs!» sacīja Anita. Meita Skaidrīte atbraukusi no Anglijas, lai organizētu mammas 90. dzimšanas dienas svinības kafejnīcā, kur pulcējās Anitas tuvākie.

Taču ne visi varēja būt klāt, jo jubilāres daudzskaitlīgais atvašu pulks četrās paaudzēs radis dzīvesvietas ne tikai Latvijā, 40 no viņiem dzīvo ārzemēs – Anglijā, Maltā un Spānijā. «Ja varētu atbraukt visi, būtu vairāk nekā simt viesu,» skaitļoja jubilāre ar meitu. Anitai pavisam ir 18 mazbērnu, 39 mazmazbērni un 5 mazmazmazbērni, ar ko jūtas bagāta savā jubilejā. «Es pati jau vairs nevaru visus uzskaitīt, daļu no viņiem nemaz neesmu redzējusi,» atzīst jubilāre.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Joprojām aktīva sociālajā, kultūras un garīgajā dzīvē

Kategorijas