Mūžs ar Latvijas likteņa rētām

Aloida Baķe un Rita Kovala Vecumnieku pagasta novadpētniecības centrā

2020. gada 21. janvāris 00:00

599

Arnoldam Dambeniekam Vecumniekos šomēnes apritētu 100.

Latvijas valsts līdzgaitnieku dzīves gājums ir cieši sasaistīts ar mīļās dzimtās zemes vēstures griežiem un likteņa līkločiem. Katrs šāds mūžs, ko izrētojuši tautai lemtie pārbaudījumi teju gadsimta garumā, ir tā vērts, lai to pieminētu un šo nesenās vēstures stāstu nodotu nākamajām paaudzēm.

Arnolds Dambenieks piedzima 1920. gada 13. janvārī Vecumnieku pagasta «Krastos», kas atradās pie Lādzēnu dīķiem. Vecākiem piederēja saimniecība ar 25 hektāriem zemes, tai skaitā septiņus hektārus aizņēma dzērveņu purvs. Viņš ģimenē bija vienīgais bērns.

Neatkarīgas valsts sākums
Latvijas valsts bija dibināta 1918. gada 18. novembrī, tā veica pirmos soļus politikas un ekonomikas pamatu izveidošanā un stiprināšanā, taču visu laiku atradās divu lielvaru – vācu un krievu (nu jau Sarkanās armijas) – kara ugunīs. Pirmais pasaules karš tika oficiāli pabeigts 1918. gada novembrī, taču abas lielvalstis nevarēja samierināties ar to, ka tika izveidotas trīs neatkarīgas Baltijas valstis – Igaunija, Lietuva un Latvija.

Pirmo reizi latviešu tautas vēsturē bija dzimusi neatkarīga valsts! Politiķi, sabiedriskie darbinieki, inteliģence izjuta šo «svaigā gaisa» garšu un ar lielu vēlmi, gudrību, drosmi un mīlestību centās izmantot katru brīdi, lai valsti veidotu iespējami labāku.

Karošana par neatkarību, ko vēsturē dēvē par Brīvības cīņām vai Neatkarības karu, Latvijas teritorijā beidzās tikai 1920. gada pavasarī. Nu vajadzēja izstrādāt valsts likumus. Satversmes sapulce Jāņa Čakstes vadībā darbojās no 1920. gada 1. maija līdz 1922. gada 15. februārim, kad 150 ievēlētie deputāti izstrādāja valsts pamatlikumu – Satversmi. 1922. gadā veica agrāro reformu, sadalot iedzīvotājiem agrāko muižu un bagātnieku zemi. Latvijas skolās bērniem un jauniešiem mācīja mīlēt un cienīt savu zemi un ļaudis, rosīgi darbojās mazpulki, skauti, gaidas. Tāds pacēlums! Jautājumus risināja tā, lai katram, kurš vēlējās mācīties vai strādāt, būtu pieejams valsts atbalsts.

Saņem gūstā un deportē
Diemžēl Vācijā 30. gados veidojās fašistiskais režīms, kas alka pēc jauna kara, lai atkal pārdalītu pasauli. Ar uzbrukumu Polijai 1939. gadā Vācija sāka Otro pasaules karu. Karaspēks devās Latvijas virzienā.

Būdams 15 gadu vecs, Arnolds Dambenieks piedzīvo tēva nāvi. Viņš paliek ģimenē vienīgais vīrietis, tāpēc kara sākumā viņu nemobilizē. Šajā laikā jaunā cilvēka domāšana un dzīves uztvere jau stingri izveidojusies, tā ir patriotiski noskaņota pret savu valsti Latviju.

Lielas pārmaiņas notiek 1940. gada 17. jūnijā, kad padomju karaspēks ienāk Latvijā. Tas izturas ļoti vardarbīgi pret visiem likumiem, politiskajiem darbiniekiem, inteliģenci, jo visu, kas iespēts neatkarības gados, grib padarīt par nebijušu un stingri iedēstīt savu kārtību. Kulmināciju sasniedz 1941. gada 14. jūnija deportācijas uz Sibīriju.

Kā justies savas zemes saimniekam? Protams, stāties tam visam pretī! Vācu karaspēks, nākot arvien dziļāk Latvijas teritorijā, veidoja savas divīzijas. Tajās tika iesaukti latviešu puiši. Arī Arnolds nonāca leģionā. 1944. gada sākumā viņš dienēja 15., bet vēlāk – 19. divīzijā. Jaunie kareivji tika nosūtīti uz apmācībām karaskolā Vācijā. Jau pēc ļoti daudzām smagām kaujām četru gadu garumā 1945. gada sākumā jūtams, ka Padomju Savienības spēki sāk vācu karaspēka strauju izdzīšanu, un tiem jāatkāpjas. 1945. gada 8. maijā Vācija paraksta kapitulāciju. Apjukums frontes sektoros, karavīru komandēšana pajūk, padomju puse leģionārus pārtver – saņem gūstā un izsūta trimdā.

Sāpes un nepatikšanas
Arnolds kopā ar saviem cīņu biedriem 1945. gadā nonāk Tālajos Austrumos – Komsomoļskā. Jaunie vīrieši tiek izmitināti uz kādas salas. Dzīves apstākļi ir ļoti grūti, neciešami. Arnolds saslimst ar tuberkulozi, tāpēc viņu 1946. gadā ar vilcienu atsūta līdz Liepājai un palaiž brīvībā. Toreiz viņam bija tikai 26 gadi.

Ko viņš sastop savā dzimtajā zemē Latvijā? Sāpes un nepatikšanas. Saimniecības zeme, inventārs un lopi atņemti jeb nacionalizēti. Darba nav, arī dzīvesvieta jāmeklē citur, turklāt veselība pavisam vārga. Latvijā valda padomju režīms, jo nu tā ir Padomju Savienības sastāvā. Bijušie leģionāri tiek uzskatīti par valsts ienaidniekiem, un arī politiski represētie nekur nav vēlami. Kur šajos liktenīgajos vēstures pagriezienos ir Arnolda vaina?

Dzīvodams Rīgā, viņš iepazīstas ar medicīnas darbinieci Skaidrīti. Pirmā sieva Erna nomirusi dzemdībās, un mazais Jānītis nonāk Rīgas pilsētas zīdaiņu namā. Tur arī Arnolds satiek Skaidrīti, un 1958. gadā viņi apprecas. Abi audzina Jānīti, pēc pāris gadiem pasaulē nāk Dambenieku kopīgais dēls Andris. Ilgus gadus notiek cīņa par agrāko īpašumu kaut daļēju atgūšanu, un 90. gados ģimene atnāk dzīvot uz Vecumniekiem.

Mierinājumu rod ticībā
Visos šajos likteņa līkločos vislielākās cerības tiek liktas uz Dievu, tāpēc Dambenieki ir Vecumnieku evaņģēliski luteriskās draudzes aktīvi dalībnieki. No 1994. gada sešus gadus Arnolds ir draudzes priekšnieks, pēc tam deviņus – Skaidrīte. Daudz strādāts baznīcas remontdarbu jautājumu risināšanā, ērģeļu iegādē un uzstādīšanā, dievkalpojumu organizēšanā. Par ilggadējo un uzticīgo kalpošanu Baznīcai un Vecumnieku evaņģēliski luteriskajai draudzei 2008. gada 31. maijā laulību 50. gadadienā Skaidrīte un Arnolds Dambenieki apbalvoti ar «Uzticības vairogu». To viņiem pasniedza bīskaps Pāvils Brūvers.

Ilgus gadus draudzei piederēja Sarkanās skolas ēka, kur bija iekārtotas telpas baznīcas arhīvam, svētdienas skolas nodarbībām, bet ziemas aukstajos mēnešos notika dievkalpojumi, it īpaši profesora Visvalža Varneša Klīves laikā. Par visu notiekošo atbildīgi bija draudzes priekšnieks un valde. 1997. gadā ēkā tika izveidots arī Vecumnieku pagasta muzejs, un Aloida Baķe, kura to ilgus gadus vadījusi, sestdienās itin bieži sastapa aktīvos Dambeniekus.

Ar nemainīgu dvēseles stāju
Ar gaišumu atmiņā palikusi Arnolda personība. Vienmēr laipns, sirsnīgs, staltu stāju. Arī dvēseles stāja bija nemainīga – ar dzimtenes Latvijas mīlestību sirdī, ar domām un darbiem, ko un kā pareizāk izdarīt, lai citi varētu justies labāk. Arnolds bija labas muzikālās balss īpašnieks – dziesma skanēja vīrišķīgi un reizē maigi.

Kā īsta saimniece vienmēr viņam līdzās bija Skaidrīte – palīgs un daudzu jautājumu kārtotāja, rosīga un nenogurdināma. Pašlaik viņa dzīvo pansionātā «Atvasara» Vecumniekos; 28. janvārī Skaidrītei apritēs 92. gadskārta.

Arnolda 94 gadu garais un grūtais mūža ceļš noslēdzās 2014. gada 24. janvārī. Viņa spēks un enerģija, pārvarot grūtības, lai kā iedvesmas avots noder citiem.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Mūžs ar Latvijas likteņa rētām

Kategorijas