«Dziesmotās revolūcijas» kritiskākais periods

RAITIS ĀBELNIEKS, Bauskas muzeja vēstures nodaļas vecākais speciālists

2020. gada 17. janvāris 00:00

393

«Dziesmotās revolūcijas» kritiskākais periods

Bauskas rajona ļaudis 1991. gada janvāra barikādēs.

Janvāra notikumi 1991. gadā vairs nav vērtējami kā nesena pagātne, jo starplaikā izaugusi vairāk nekā viena paaudze. Mūsu vidū gan vēl joprojām ir daudzi tā laika norišu aktīvie dalībnieki un arī pasīvie vērotāji, pretstatā mūsu valsts tapšanas un Neatkarības kara laikabiedriem. Barikāžu laiks Latvijas neatkarības atgūšanas procesā bija īpaši nozīmīgs, tas bija mūsu «dziesmotās revolūcijas» kritiskākais periods, kas turklāt vēl slacīts asinīm.

Pirmdien, 20. janvārī, Latvijā atzīmēs 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres dienu.

Ieņem Preses namu
Janvāris pirms 29 gadiem iesākās gan ar cerībām, gan ar uztraukumu rosinošiem notikumiem. Jau pašā gada sākumā pēc Maskavai uzticīgās Latvijas Komunistu partijas rīkojuma milicijas specvienība OMON («melnās beretes») ieņēma Preses namu Rīgā, lai pārtrauktu Latvijas neatkarību atbalstošu preses izdevumu drukāšanu. Turpmākos mēnešus tur iznāca tikai komunistu laikraksts «Cīņa» un «Sovetskaja Latvija». Citas avīzes, kas iepriekš tur tika iespiestas, pēc neilga laika sāka iznākt samazinātā apjomā citās tipogrāfijās.

Tā kā «Bauskas Dzīvi» tolaik drukāja tepat Bauskā, tad mūsu rajona laikrakstu tas tieši neskāra. Tolaik internets Latvijā vēl praktiski nebija pieejams, nebija arī datoru un mobilo tālruņu, tāpēc drukātajai presei, radio un televīzijai bija nesalīdzināmi lielāka nozīme nekā mūsdienās. «Bauskas Dzīve» iznāca trīs reizes nedēļā, tirāža bija 14 100 eksemplāru, un avīzē var atrast diezgan plašu informāciju par barikāžu laika svarīgākajiem notikumiem un mūsu vietējo ļaužu līdzdalību.

Manisfestācija Daugavmalā
Tolaik satraukumu izraisīja PSRS aizsardzības ministra 7. janvāra pavēle par papildu karaspēka vienību, desantnieku, ievešanu Baltijas republikās, kā formālo iemeslu minot kārtējā iesaukuma PSRS armijā nodrošināšanu. Latvijā nesen bija izveidots alternatīvais dienests, un daudzi jaunieši to izvēlējās, nevēloties dienēt okupācijas armijā. Savukārt padomju armijas pārstāvji neatzina alternatīvo dienestu un daudzviet iesaucamā vecumā esošos puišus centās ar varu aizturēt un nosūtīt dienēt ārpus Latvijas. Par vietējo iedzīvotāju attieksmi pret okupācijas armijas iestādēm liecināja arī daži sīki incidenti. Piemēram, Bauskas rajona Kara komisariāta ēkai naktī uz 1. janvāri bijis izdauzīts loga stikls, bet 9. janvāra agrā rītā šī paša komisariāta sētā tika iemestas divas pudeles ar degošu šķidrumu.

Spriedze pieauga, un 12. janvārī Latvijas Tautas fronte (LTF) izplatīja aicinājumu nākamajā dienā, 13. janvārī, visiem Latvijas neatkarības atbalstītājiem ierasties galvaspilsētā, Daugavmalā, uz protesta manifestāciju pret PSRS patvaļu Baltijā. Šajā iespaidīgajā demonstrācijā ar plīvojošiem sarkanbaltsarkaniem karogiem piedalījās aptuveni pusmiljons dalībnieku, starp tiem bija vairāki tūkstoši Bauskas rajona iedzīvotāju. No Iecavas vien uz Rīgu devās 13 ar neatkarības atbalstītājiem pārpildīti autobusi. Pirms demonstrācijas tika saņemtas pirmās ziņas par bruņoto uzbrukumu miermīlīgiem demonstrantiem pie Viļņas televīzijas torņa un šaušalīgo asins izliešanu. Daugavmalā izskanēja aicinājumi veidot barikādes mūsu galvaspilsētā un neļaut PSRS karaspēkam pārņemt savā kontrolē stratēģiski svarīgos objektus.

Darāmā pietika arī mājās
Vieni no pirmajiem, kas ar smago tehniku devās uz Rīgu jau 13. janvāra vakarā, bija agrofirmas «Uzvara» darbinieki ar četriem lieljaudas traktoriem un četrām smagi piekrautām kravas automašīnām «Kamaz». Lielākā daļa barikāžu dalībnieku uz galvaspilsētu devās 14. janvārī. Bauskas rajona iedzīvotāji lielākoties izvietojās Zaķusalā, lai aizsargātu televīzijas ēku un torni, tur nonāca arī smagā tehnika no Iecavas, Ceraukstes, Bauskas mežrūpniecības saimniecības un citiem uzņēmumiem.

Daudzi baušķenieki tika iesaistīti Ministru padomes ēkas aizsardzības organizēšanā, bet iecavnieki – telefona un telegrāfa centrāles sargāšanā Dzirnavu ielā. Bauskas rajona patērētāju biedrība rūpējās par ēdiena sagatavošanu un nogādāšanu barikāžu dalībniekiem, bet vietējais autotransporta uzņēmums nodrošināja transportu brīvprātīgajiem uz Rīgu. Arī rīdzinieki atbalstīja barikāžu dalībniekus no provinces.

Lai gan uz barikādēm gribēja doties daudz vairāk patriotiski noskaņotu iedzīvotāju, tomēr visi gribētāji nemaz tur netika, jo darāmā pietika arī uz vietas, lai nodrošinātu ar nepieciešamo gan uz barikādēm aizbraukušos, gan arī darītu ikdienišķus, bet visai sabiedrībai nepieciešamus darbus. Trauksmes stāvoklī bija visi. Uzņēmumos un iestādēs tika organizētas diennakts dežūras, Bauskas rajona medicīnas iestādes bija gatavas uzņemt ārstēšanai 100 cilvēkus. 14. janvārī Bauskas slimnīcā asinis nodeva 325 donori. Gan darbavietās, gan mājās, gan publiskās vietās skanēja radio, ko neizslēdza visu diennakti, lai nepalaistu garām svarīgu informāciju.

Bauskas miliči – epicentrā
Barikādes bija ne tikai Rīgā. Paredzot, ka padomju armijas daļas varētu no Lietuvas doties uz Rīgu, tika novietota smagā tehnika pie Mūsas un Mēmeles tiltiem, lai izšķirošā brīdī varētu tos nobloķēt. Te ar kopsaimniecību tehniku dežurēja vīri no kolhoziem «Līdums», «Bauska», Mežotnes selekcijas un izmēģinājumu stacijas un Saulaines. Par Rīgas barikādēm netrūkst fotogrāfiju un videoierakstu, turpretī Bauskas muzejam diemžēl nav izdevies iegūt nekādu vizuālo materiālu par dežūrām pie mūsu tiltiem. Ja nu kādam atrastos šādas bildes, tad tas būtu vērtīgs papildinājums muzejam.

Baušķeniekiem bija lemts tikt ierautiem visasiņainākajos 1991. gada janvāra notikumos galvaspilsētā. Astoņi Bauskas rajona miliči bija ieradušies Rīgā un dežurēja Iekšlietu ministrijā, kad tai uzbruka OMON vienība. Baušķenieki piedalījās ministrijas ēkas aizsardzībā, un šajā kaujā smagus ievainojumus guva Jānis Jasēvičs un Aļģis Simanavičs. Apšaudē bojā gāja divi Rīgas miliči, kāds skolnieks, kā arī tika nāvīgi ievainoti kinooperatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne. Jāpiebilst, ka OMON vienības komandieris Česlavs Mļiņņiks bija mācījies Bauskas 2. vidusskolā...

Asinspirti tomēr nepieļāva
Ir jau saprotams, ka barikādes Rīgā nebūtu nopietns šķērslis, ja uzbrukuma pavēli saņemtu padomju armijas regulārās vienības. Bet tas nenotika. Viens no iemesliem bija latviešu tautas saliedēšanās savas neatkarības izcīnīšanai, apņēmība kaut vai ar kailām rokām aizstāvēt savu valsti un nepadoties pārspēkam. Pretinieks, lai nu cik spēcīgs arī nebūtu, tomēr negribēja pieļaut asinspirti. Pasaule sekoja līdzi notikumiem Baltijā, kādreizējais «dzelzs priekškars» jau bija pavisam «caurumains», un šeit notiekošais ātri vien kļuva zināms Rietumos. Bet PSRS vadītājs Gorbačovs gribēja saglabāt savu reformatora un demokrātijas ieviesēja tēlu, lai varētu sekmīgi tirgoties ar Rietumiem, saņemt kredītus un modernizēt valsti.

Ziņas par notikumiem pie Viļņas televīzijas torņa un Iekšlietu ministrijas Rīgā šokēja pasauli, un PSRS vadībai nācās ieslēgt atpakaļgaitu. Militārās aktivitātes tika pārtrauktas, lai gan neviens neatzinās par pavēļu došanu iepriekšējiem uzbrukumiem, bet barikāžu aizstāvji janvāra beigās varēja atgriezties mājās. Mēs uzvarējām!

VIEDOKLIS

Ne jau materiālo labumu dēļ...

Mūsdienās ik pa brīdim uzvirmo diskusijas par materiālu labumu piešķiršanu barikāžu dalībniekiem, piemēram, par nekustamā īpašuma nodokļa atlaidēm. Esmu kategoriski pret šādām privilēģijām, jo ne jau personīgo materiālo labumu dēļ mēs devāmies aizstāvēt Latvijas neatkarības ideju. Turklāt visi barikāžu dalībnieki nemaz nav apzināti. Sākotnēji LTF nodaļas veidoja barikāžu aizstāvju sarakstus, bet 1991. gada augusta puča laikā tie priekšlaicīgi tika iznīcināti. Tāpēc visi nav saņēmuši ne Barikāžu dalībnieka piemiņas zīmes, ne dalībnieku apliecības.

Un vēl viens iemesls, kāpēc nevajadzētu īpašas privilēģijas toreizējiem barikāžu aizstāvjiem, – daudzi gribēja tur piedalīties, bet viņiem vajadzēja darīt citus ne mazāk svarīgus darbus – nodrošināt dažādu komunikāciju darbību, slaukt govis, ražot pārtiku, mācīt skolēnus, auklēt bērnus un darīt daudz ko citu.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

«Dziesmotās revolūcijas» kritiskākais periods

Kategorijas