Dzīve bez ērkšķiem nemēdz būt

2020. gada 17. janvāris 00:00

1041

60 gadu jubileju atzīmējusi Marija Ozoliņa Gailīšu pagastā.

Marijas Ozoliņas gaitas visu dzīvi ritējušas pašreizējā Bauskas novada teritorijā – bērnība sākās Paņemūnē tagadējā Brunavas pagastā, kur vecākiem piedzima kā otrais bērns aiz brāļa Kārļa. Bet, kopš ģimene 1969. gadā pārcēlusies uz toreizējo Gailīšu ciemu, tā vieta dzīvei Marijai izrādījusies uz palikšanu.

«Sarkanais» diploms dārzkopībā
Pirmās skolas gaitas bija Mežgaļu skolā, pēc tam mācījusies Pāces astoņgadīgajā skolā. «Jā, tagad tās abas jau slēgtas, un Pāces skolas ēka iet bojā,» ar nostalģisku nožēlu atzīst jubilāre. Viņai allaž paticis mācīties; gan pamatskolu, gan vēlāk Bauskas 1. vidusskolu beigusi ar labām un teicamām sekmēm. «Biju labiniece,» smej Marija. No bērnības bijusi interese par dārzkopību, līdz ar to attiecīga bija arī neklātienes studiju izvēle – iestājusies Lauksaimniecības akadēmijā, lai apgūtu dārzkopības specialitāti.

Liktenis mainīja Marijas plānus. 20 gadu vecumā viņa apprecējās, kam sekoja trīs bērnu nākšana pasaulē, un tad jau viņi – Valdis, Daina un Māris – noteica dzīves prioritātes, jo īpaši pēc tam, kad pirmā laulība izrādījās neveiksmīga, un bērnu audzināšana palika Marijas vienas ziņā. Nācās pašai iznest ģimenes uzturēšanas smagumu. «Jā, juku laikos vajadzēja padomāt, kā to izdarīt, bet dzīvē visur ir ērkšķi,» atceras jubilāre. Taču no mērķa apgūt dārznieces profesiju Marija neatteicās un vēlāk, absolvējot Lauksaimniecības neklātienes tehnikumu, ieguva «sarkano» diplomu – sekmju izrakstā teju visi bija augstākie novērtējumi «teicami», tikai viens «labi» vērtējums. Tajā laikā jubilāre strādājusi siltumnīcās, kur bija jau guvusi pieredzi augkopībā, tāpēc nereti varēja droši diskutēt ar tehnikuma pasniedzējiem.

Satikšanās biešu laukā
Pēc daudziem gadiem personīgajai dzīvei pagriezusies saules puse. «Biešu laukā satiku savu dzīvesdraugu Normundu, ar kuru kopā esam jau 17 gadus,» ar gaišu prieku stāstīja Marija.

Abi kopā lolo meitu Elvīru, kura pēc pamatskolas beigšanas nu jau «izlidojusi» no ģimenes ligzdas – mācās tehnikumā. Jubilāre lepojas, ka meitai ir labas sekmes mācībās un ka visi bērni ir centīgi un mērķtiecīgi dzīvē. Atvašu pulciņā tagad arī mazbērni Raivis, Arita, Adrians, Viktorija; dienu pēc Marijas dzimšanas dienas kā lielā dāvana vecmāmiņai pasaulē nācis Jēkabs. Sava dēla audžubērnus arī dēvē par savējiem. «Jo lielāks pulciņš, jo – jautrāk,» atzīst jubilāre.

Kas atteiks, ja viņai slota rokā?
«Mans darba mūžs ar atsevišķiem pārtraukumiem allaž ir bijis saistīts ar «Uzvaru», lai arī mainījās laiki un saimniecības nosauku-mi – vispirms kolhozs, tad agrofirma, nu jau ilgi esmu kopā ar uzņēmumu «Uzvara-lauks»,» atklāja Marija. Viena no bildēm jubilāres fotogrāfiju albumā ataino pilngadības svētkus, kur viņa saņem apsveikuma rokas spiedienu no savulaik leģendārā kolhoza priekšsēdētāja Ivara Jansona.

Tagad Marija strādā sēklas graudu kaltē «Čikstes», kur pienākumi – apkopēja, sētniece un daiļdārzniece – apvienoti. Ar gandarījumu jubilāre «Bauskas Dzīvei» stāstīja par paveikto kaltes apkārtnes izkopšanā un daiļošanā: «Mums ir kopts zāliens, bagātīgas puķu dobes, kurās vasarās zied visdažādāko šķirņu peonijas; ir dīķis, kurā barojam karpas. Kāda no tām bija izaugusi līdz četriem kilogramiem – pietika maltītei visam kaltes kolektīvam.»

Ja neskaita viņu pašu, Marija strādā «tīrā» vīriešu kompānijā un jūtas tur ļoti labi – izjūt draudzīgu atbalstu, izpalīdzību un biedriskumu. «Kurš gan atteiks palīdzēt sievietei, it sevišķi, ja viņai slota rokā?» smej Marija. Viņa secinājusi, ka vīriešu kolektīvā ir mazāk intrigu, kas ir par labu pozitīvai gaisotnei. Labības kulšanas sezonā jubilāre strādā arī pie graudu svēršanas.

Kūtī pie sienas paklāji
Lai gan dzīvo daudzdzīvokļu mājā ciema centrā, Marijai ir arī sava kūts vistu turēšanai, kura ir patālu no mājām, taču tādējādi sanāk laba pastaiga. Saimniece atklāja, ka vistiņām par dāsnumu olu gādāšanā tiek nodrošināts īpašs ser-viss – mājās nokalpojušos paklājus nemet ārā, bet iztapsē kūts sienas, lai putniem siltāk; aukstā laikā tās mielojas ar siltu putru. Bet mājās mīlule ir suņu meitene Bella.

Vasarā ar aizrautību Marija kopj savu mazdārziņu, kurā sirdi priecē krāšņi ziedi un izaug dārza veltes ģimenes galdam. Jubilāre ir čakla adītāja, mazbērniem vienmēr tiek siltas zeķes, noada arī kādu džemperi. Viņa ir gandarīta, ka arī meita mantojusi patiku uz rokdarbiem. Vēl Marija sevi atzīst par kaislīgu sēņotāju.

Izklaidēm vislabprātāk izvēlas teātri, apmeklē arī amatierteātru uzvedumus Bauskā un kultūras centrā «Kamarde». Ilgus gadus dziedājusi korī «Kamarde», kā īpašu notikumu jubilāre atcerējās «Rīgai – 800» dziesmu svētkus. Marijas mamma bijusi lietuviete, tāpēc viņa allaž priecājas par izdevību parunāties lietuviski, kas pa retam izdodas arī šeit. «Braucam ciemoties pie radiem Lietuvā, arī pati esmu kristīta Saloču baznīcā,» atklāja jubilāre.

Katram laikam savs labums
Atskatoties uz piedzīvoto, Marija atzīst: «Katram laikam ir savs labums un savas ēnas puses. Pilnībā nevaru piekrist, ka bērnība bija tā saulainākā. Atceros, kā pirmo klašu bērns kājām mēroju ik dienu četrus kilometrus uz skolu un atpakaļ – pa lietu, sniegu un salā. Toties bijām daudz veselīgāki, ar fizisku rūdījumu. Tagad bērniem trūkst kustību, viņiem skolā pat tāfeli neļauj noslaucīt.»

Viņu sarūgtina cilvēku nevērība un postoša attieksme pret vidi: «Es nevaru paiet garām nomestai pudelei – paceļu un iemetu tur, kur tai vieta.» Cilvēku attiecībās jubilāre visvairāk nosoda nodevību, bet ir priecīga, ka dzīvē nācies satikt ļoti daudz gaišu cilvēku.

Marija uzskata, ka pašlaik ļoti sarežģīts laiks ir tieši sievietēm pirmspensijas vecumā – ja iepriekšējais darbs zaudēts, tad citu atrast ir teju neiespējami. «Esmu priecīga un pateicīga, ka man ir darbs – labs darbs,» pauda Marija Ozoliņa.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dzīve bez ērkšķiem nemēdz būt

Kategorijas