Vēstulēs iekodētā latviešu dvēsele

2020. gada 14. janvāris 00:00

360

Publiciste Marina Kosteņecka dokumentē neseno vēsturi.

Marina Kosteņecka, publiciste, rakstniece, radiožurnāliste, Atmodas laika politiķe, 8. janvārī Bauskas kultūras centrā tikās ar Iecavas, Vecumnieku un Bauskas novada bibliotekāriem un lasītājiem. Tematisko pēcpusdienu rīkoja Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Atbalsta biedrība sadarbībā ar Bauskas Centrālo bibliotēku (CB).

Spilgtas laikmeta liecības
Tikšanās dalībnieku īpaša interese bija par nesen izdotajām Marinas Kosteņeckas grāmatām «Mans XX gadsimts» un «Vēstules no XX gadsimta». Abas 2019. gadā publicētas gan latviešu, gan krievu valodā.

Marina ir krieviete, dzimusi Rīgas inteliģentu ģimenē. Vairāk nekā 40 sava mūža gadu publiciste ir veltījusi latviešu tautas interešu aizstāvībai. Viņas konsekvence un gara spēks ir apbrīnojami. «Bauskas Dzīve» to var droši apgalvot, jo periodā no 1988. gada Marinu esam intervējuši vairākkārt un nekad viņas pārliecībā un uzskatos nav pavīdējusi pat vismazākā šaubu ēna – tikai visaptveroša mīlestība pret Latvijas cilvēkiem. Kristietībā to dēvē par sirdsskaidrību.

Marina atzīst: «Visu mūžu mani ir pavadījuši sargeņģeļi, kas ļoti svarīgos brīžos ierodas cilvēku veidolā. Pagājušajā gadā tie bija LNB Atbalsta biedrības pārstāvji, kuri piezvanīja un piedāvāja abas manas jaunākās grāmatas izdot divās valodās. Paši sameklēja sponsorus. Man sevišķi mīļš ir izdevums «Vēstules no XX gadsimta», kurā izlases veidā apkopoju 20. gadsimta 90. gados man adresētās Latvijas cilvēku ar roku rakstītās vēstules. Pavisam esmu saņēmusi trīs tūkstošus un savulaik centusies uz daudzām jo daudzām atbildēt. Sveši cilvēki man uzticēja savas pārdomas, šaubas, dalījās domās, priecīgos un skumjos notikumos, lūdza padomu. Nekas mani nav tā spēcinājis kā šīs vaļsirdīgās, izjustās, ļoti personiskās vēstules. Manuprāt, tajās ir iekodēta latviešu dvēsele. Es kategoriski noraidu tenkas, ka latvieši neciešot krievus, ar neapstrīdamiem dokumentāliem pierādījumiem. Krājumu «Vēstules no XX gadsimta» dēvēju par savu testamentu.»

Lūdz autogrāfu
Marinas Kosteņeckas abas jaunākās grāmatas LNB Atbalsta biedrība dāvina visām Latvijas bibliotēkām. Tās ir saņēmušas arī Bauskas CB un tuvējo novadu bibliotēkas.

Daudzi tematiskās pēcpusdienas apmeklētāji grāmatas autorei lūdza autogrāfu. Arī baušķeniece Leonora Vilciņa. Viņa sacīja: «Savā redzeslokā Marinu Kosteņecku paturu kopš brīža, kad padomju laika drukātajā presē parādījās viņas drosmīgās reportāžas par Latvijas bērnunamiem un speciālajām internātskolām. Fakti bija šokējoši. No tā laika pret visu, ko saka un dara Marina, jūtu cieņu un apbrīnu.»

Drosme pateikt patiesību
Sarunā ar baušķeniekiem publiciste uzsver, ka bērnunamu noklusēto problēmu atklājusi negaidīti, kopā ar citiem rakstniekiem piedaloties Dzejas dienās Daugavpils rajona Kalupes internātskolā 80. gados. Viņa stāsta: «Īstenībā tas bija par internātskolu rūpīgi nomaskēts bērnunams bez cilvēcības un siltuma – tikai izdzīvošanai. Toreiz nespēju aptvert, kāpēc 40 gadus pēc kara eksistē bērnunami. Vai tad Latvijā ir tik daudz bāreņu? Pārdzīvojums bija tik satraucošs, ka, atgriezusies Rīgā, devos uz laikraksta «Padomju Jaunatne» redakciju un dabūju komandējumu. Kalupes internātskolā pavadīju divas nedēļas, uzrakstīju reportāžu. Cenzūra to rediģēja, taču sabiedrība prata nolasīt vēstījumu. Padomju presē tā bija pirmā publikācija par bērnunamiem. Kalupes internātskolu tauta burtiski apbēra ar dāvanām. Bet ne jau tas ir svarīgi – galvenais, ka izkustējās smagais faktu slēpšanas, klusēšanas un vienaldzības vezums. Vēlāk daudz rakstīju arī par citiem bērnunamiem un speciālajām skolām.»

Sevišķi aizkustinošas ir Marinas atmiņas par Mazirbes speciālo internātskolu un jauno mākslinieku Andri Grīnbergu, kurš mācīja zīmēšanu. Skolas dārzā katram bērnam bija sava ābelīte. Viņi ik dienu nāca sarunāties ar kokiem un savas jūtas centās uzrakstīt vēstulītēs Marinai.

Jaunrades namiņš Misā
Vecumnieku novada Misā 70. gados Marina nopirka nelielu mājiņu meža vidū, kas kļuva par jaunrades vietu daudziem jo daudziem rakstniekiem. Knuts Skujenieks, Ojārs Vācietis, Vizma Belševica, Imants Ziedonis un daudzi citi ciemojās Marinas meža mājā. Savukārt 90. gadu sākumā kopā ar uzcītīgām palīdzēm rakstniece savā dārziņā audzēja ķirbjus un kartupeļus. Vēlāk īpašums tika pārdots.

«Bauska Dzīve» vaicā, vai Marina savu meža māju tagad ir redzējusi. «Un kā vēl! Tas bija brīnums, jo pat necerēju, ka māja vēl ir saglabājusies!» Marina iesaucas patiesā sajūsmā un turpina: «Pērn, decembra nogalē, mani uzaicināja uz tikšanos ar lasītājiem Misas vidusskolā. Tad arī uzzināju, ka nama jaunie saimnieki to ir brīnišķīgi atjaunojuši, izveidojuši skaistu apkārtni. Pēc tikšanās aizbraucām uz turieni. Mans kamīns stāv savā vietā, arī mēbeles, viss tik fantastiski aprūpēts un apmīļots. Turklāt īpašnieki nopirka arī 20 hektāru meža, lai to pasargātu no izciršanas. Biju laimīga, redzot, ka ainava ar milzīgajām eglēm ap māju nemaz nav mainījusies. Ar saimniekiem sarakstos internetā, viņi sūta bildes. Misā satiku arī citus pazīstamus cilvēkus. Man pienāca klāt Jāņa Krūmiņa mazmeita, parunājāmies. Biju bezgala aizkustināta.»

Draudzīgs žests
Stāsts par mājiņas pirkšanu Misā ir neparasts. Darījuma iniciators bija toreizējais Misas kūdras fabrikas direktors Jānis Krūmiņš – neordināra personība. Zinot, ka vietējā mežsarga mītnē neviens nedzīvo, viņš saveda kopā divas jaunas sievietes – mežsarga meitu un Marinu Kosteņecku. Tolaik viņa studēja Maskavas M. Gorkija literatūras institūtā, bija uzrakstījusi otru grāmatu, kas jau atradās tipogrāfijā.

Marina atceras: «Sarēķināju, ka mežsarga māju varēšu nopirkt par jaunās grāmatas honorāru. Dienā, kad vajadzēja notikt darījumam, naudas man vēl nebija. Sacīju Jānim Krūmiņam, ka pirkums jāatliek, bet viņš neklausījās. Iesēdināja mani un mežsarga meitu savā «Volgā», aizveda uz Bausku pie notāra un, neraugoties uz maniem protestiem, samaksāja nepieciešamo summu. Mēs abas sēdējām un klusējām. Notārs esot brīnījies – meitenes tik biklas, ka nevar pat vārdu pateikt.»

Simboliskā josta
Tiekoties ar lasītājiem Bauskas kultūras centrā, Marina rādīja amatnieces Ligitas Jansones 1989. gadā austo Lielvārdes jostu. To meistare viņai uzdāvināja pirms došanās uz PSRS Augstākās padomes (AP) sesiju Maskavā, kur bija jānotiek vēsturiskajam balsojumam, kas atzītu par spēkā neesošu Molotova-Ribentropa paktu.

Rakstniece atklāj: «Lielvārdes josta man ir visdārgākā dāvana, valsts jauniegūtās brīvības simbols. Pirmo reizi to rādu auditorijā. Mēs, Latvijas progresīvi domājošie deputāti, galējas spriedzes situācijā Kremlī nobruģējām ceļu Latvijas neatkarībai. 1990. gada 4. maijā, kad Latvijas Augstākā padome pieņēma Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, es noliku PSRS AP deputāta mandātu un politikā vairs neatgriezos. 20. gadsimts man dāvāja unikālas iespējas mīlēt cilvēkus, būt noderīgai sabiedrībai un saņemt ārkārtīgi daudz pretmīlestības.

Pašlaik neko nerakstu, jo katru nedēļu man ir tikšanās ar lasītājiem bibliotēkās un skolās. Braucieni atņem daudz spēka, bet gan jau kādā brīdī gribēšu pievērsties radošajam darbam.»

MARINA KOSTEŅECKA

Dzimusi 1945. gadā.

19 gadu vecumā devusies uz Čukotku, kur strādājusi par skolotāju čukču ziemeļbriežu audzētāju apmetnēs.

Absolvējusi Maskavas M. Gorkija literatūras institūtu.

1986. gadā kopā ar rakstnieku Uldi Bērziņu un žurnālistu Andri Sproģi devusies uz Černobiļu, lai atbalstītu kodolkatastrofas seku likvidētājus no Latvijas.

Aktīvi darbojusies Latvijas Tautas frontē.

1989. gadā ievēlēta par PSRS AP deputāti.

17 gadus vadījusi «Latvijas Radio 4» raidījumu «Doma laukums».

Latvijas Rakstnieku savienības biedre.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Vēstulēs iekodētā latviešu dvēsele

Kategorijas