26 stundas līdz operāciju galdam

Gunitas Nagles teksts, pārpublicēts no žurnāla «Ir»

2020. gada 14. janvāris 00:00

Kāpēc reģionu slimnīcās pacienti mirst biežāk, un kas jādara, lai to mainītu?

Vai Kurzemē un Zemgalē tiešām nepieciešamas astoņas augsta līmeņa slimnīcas, ja tās visas nespēj sniegt atbilstīgu ārstēšanu krīzes situācijās? 2019. gada augustā četrus gadus vecs tukumnieks diennakts laikā pabija divās reģiona slimnīcās, līdz beidzot viņu Rīgā izglāba pēc aklās zarnas plīsuma. Noslēdzoties visu slimnīcu pārbaudēm gada nogalē, ministrija vēlreiz vētīs, ko katra slimnīca tiešām spēj veikt.

Joprojām bez skaidrības
Dēliņš aizgūtnēm raudāja jau pusotru stundu, vēdera sāpes nepārgāja. Mamma saprata, ka vajag ārstu. Dodoties uz Tukuma slimnīcu, Aiga Pilsētniece vēl nezināja, ka tuvākajā diennaktī viņa ar mazo Eldrigo neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīnā ceļos vispirms uz slimnīcu Jelgavā un pēc tam Rīgā, līdz viņas bērnam beidzot izoperēs plīsušu aklo zarnu. 26 stundas pēc tam, kad Aiga sastapa pirmo ārstu, kurš dēlam izrakstīja zāles un atlaida mājās.

Lai gan visām Latvijas slimnīcām kopš pērnā aprīļa jādarbojas atbilstīgi strikti nodalītiem pieciem līmeņiem un jābūt pilnīgai skaidrībai, kādu palīdzību tajās pacienti var saņemt, mazā tukumnieka bēdīgā pieredze un slimnīcās stāstītais liecina, ka skaidrības nav. Turklāt Kurzemē un Zemgalē slimnīcu līmeņi sadalīti tā, ka ir astoņas augsta līmeņa slimnīcas, bet trūkst slimnīcu hroniski slimo pacientu ārstēšanai. Veselības ministre Ilze Viņķele (A/P) intervijā «Ir» pieļauj iespēju, ka pēc visu 40 slimnīcu darba kvalitātes pārbaudes dažām būs jāatsakās no augstā līmeņa, lai nodotos ilgstošo pacientu aprūpei.

Jāved uz Vienības gatvi Rīgā
Aiga Pilsētniece ir restaurējusi 27. un 28. augusta notikumus ar precīzu laiku, tāpēc skaidri atceras – pusastoņos vakarā aizveda raudošo bērnu uz Tukuma slimnīcas uzņemšanas nodaļu. «Vispirms viņu apskatīja terapeits, uztaisīja klizmu un ieteica vest mājās. Iedeva izrakstu – ja sāpes atkārtojas, jāvēršas pie bērnu ķirurga,» stāsta mamma.

Tukuma slimnīcā bērnu ķirurga nav. Tāpēc slimnīcas vadītāja Dzintra Rabkeviča apstiprina – mazus bērnus ar vēdersāpēm neatliekamās medicīnas mediķi neved uz šo otrā līmeņa slimnīcu. Piecu līmeņu iedalījumā tas ir otrais zemākais, šādās slimnīcās ir ierobežots pakalpojumu klāsts – terapijas, ķirurģijas nodaļa, neatliekamā palīdzība.

Atgriezies mājās, Eldrigo ap pulksten desmitiem vakarā aizmiga. Taču pustrijos atkal pamodās stipro sāpju dēļ. «Raudāja histēriski. Ap četriem saucu neatliekamo palīdzību,» briesmīgo nakti atceras mamma. «Pēc 15 minūtēm bija klāt, bet, uzzinot, ka zēnam sāp vēders, mediķe pajautāja: vai tiešām tas bija iemesls mūs izsaukt?»

Māte uzstāja, ka pazīst savu bērnu un situācija ir nopietna. Brigāde nolēma vest puiku uz slimnīcu. Pussešos viņi nonāca Jelgavas slimnīcā. Izsauktais ķirurgs mātei jautājis: kāpēc jūs esat šeit, kāpēc neprasījāt, lai ved uz Vienības gatvi Rīgā? «Nemaz nezināju, ka neatliekamās palīdzības mediķim var iebilst un pieprasīt, kur jāved,» stāsta Aiga. Ārsts licis mazo aizvest uz ķirurģijas nodaļu, taču vairāku stundu laikā, uzturoties tur kopā ar bērnu, Aiga pamazām atklāja – te nav ne bērnu ķirurga, ne arī anesteziologa, kas operācijas gadījumā zēnam varētu palīdzēt. Slimnīcā veica izmeklēšanu, ņēma asins un urīna paraugus analīzēm, bet nekādu palīdzību zēns nesaņēma. «Viņš bija noraudājies līdz bezsamaņai.» Vienpadsmitos no rīta, kad puikam temperatūra pārsniedza 38 grādus, māte kategoriski pieprasīja, lai Jelgavas ārsti rīkojas vai arī ved dēlu uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu. Ķirurģijas nodaļas ārsts gandrīz ar atvieglojumu teicis, lai sauc neatliekamo palīdzību un ved uz Rīgu.

«Tur atklāja, ka viņam ir ļoti smags zarnas iekaisums, un operācijā konstatēja aklās zarnas plīsumu,» saka Aiga. Māte ir pateicīga Rīgas mediķiem, kas izglāba dēlu, taču vienlaikus ir sašutusi – kāpēc neatliekamās palīdzības dienests nezināja, ka Jelgavā nav bērnu ķirurga, un uzreiz neveda viņus uz Rīgu? Dienestā paskaidro, ka tikai pēc šī gadījuma, 12. septembrī, Jelgavas slimnīca precizējusi hospitalizēšanas plānu ar informāciju, ka ķirurģijas nodaļa neuzņem bērnus līdz 14 gadu vecumam.

Bērnu ķirurga nav
Jelgavas slimnīcas galvenā ārste Solveiga Ābola skaidro – šajā slimnīcā tiešām diennakts režīmā nestrādā bērnu ķirurgs, bet dežurējošais ķirurgs baidījies operēt tik mazu pacientu. «Parasti, ja apzināmies, ka nevarēsim operēt, transportējam uz Rīgu. 25 minūtēs var aizvest,» saka ārste. Kāpēc Eldrigo vilcinājās vest? Sākotnēji puikam neesot konstatēts apendicīts, bet pēc tam, kad ķirurgs sapratis, ka tomēr iespējams aklās zarnas plīsums, gribējis, lai operācija notiek Bērnu slimnīcā.

Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ķirurģe Zane Ābola nevaino Tukuma un Jelgavas slimnīcas mediķus palīdzības nesniegšanā. Medicīnā esot termins «mazu bērnu apendicīts», kas sākotnēji izpaužas ar tādiem pašiem simptomiem, kāds ir vēdera vīrusiem, tāpēc terapeits un pieaugušo ķirurgs to varēja nekonstatēt. Bērnu ķirurģija ir īpaša. «Arī vairums anesteziologu reģionālajās un lokālajās slimnīcās baidās dot anestēziju maziem bērniem, jo viņu reakcija var būt citāda nekā pieaugušajiem. Bērns jāoperē bērnu ķirurgam,» saka ārste. Bērnu ķirurgu Latvijā ir pietiekami daudz, taču viņa uzsver, ka operācija ir komandas darbs. «Esmu mēģinājusi operēt ārpus Bērnu slimnīcas un jutusi, ka anesteziologs un medmāsas ir nedroši, jo nav raduši strādāt ar bērniem. Tad jūtos atbildīga ne tikai par savu, bet arī par viņu darbu.» Ārste Z. Ābola uzskata – apendicīts maziem bērniem jāoperē tikai tajās reģionālajās slimnīcās, kur ir bērnu ķirurgs un anesteziologs, kurš pieradis strādāt ar bērniem, kā arī laba intensīvā terapija.

Lai gan Jelgava ir tāda pati ceturtā līmeņa reģionālā slimnīca, kāda ir Daugavpilī, Liepājā, Ventspilī un Rēzeknē, tomēr te atšķirībā no šīm slimnīcām nav bērnu operēšanas komandas. Aptaujājot reģionālās slimnīcas, tika noskaidrots, ka arī Jēkabpilī neoperē bērnus, kas jaunāki par četriem gadiem, bet Vidzemes slimnīcā Valmierā bērnu ķirurgs ierodas tikai divreiz mēnesī.

Ārstu trūkst visur
«Nav mums ne bērnu ķirurgu, ne kardioķirurgu, ne mikroķirurgu,» stāsta Jelgavas slimnīcas galvenā ārste Solveiga Ābola. Tomēr tas netraucējot Jelgavas slimnīcai strādāt atbilstīgi prasībām, kas izvirzītas ceturtā līmeņa slimnīcām – nodrošināt pakalpojumus 13 jomās, kuru vidū ir arī ķirurģija, pediatrija, uroloģija.
«Tikko pateiksim, ka mums trūkst speciālistu, nebūsim ceturtā līmeņa slimnīca. Taču nevaru noliegt, ka mums kopš maija nav urologa,» saka S. Ābola. Pašlaik Zemgales lielākajā slimnīcā strādā 327 mediķi, to skaitā 62 ārsti. Lai mediķiem nevajadzētu strādāt virsstundas, nepieciešami vēl četri ārsti – urologs, reanimatologs, rentgena speciālists, internists – un pieci ārstu palīgi, kā arī sešas medmāsas.

Līdzīgus datus par mediķu trūkumu sniedz arī citas Kurzemes un Zemgales slimnīcas. Lai gan Jēkabpilī jābūt insulta vienībai, tāpat kā visās augstākā līmeņa reģionālajās slimnīcās, vadītāja Margarita Meļņikova atzīst – slimnīcā ir viens neirologs, tāpēc insulta vienība strādā tikai piecas stundas diennaktī. 2018. gadā slimnīcā ārstēti 197 insulta pacienti, 2019. g. septiņos mēnešos – 136. Statistika liecina, ka Jēkabpils slimnīcā pēc hemorāģiskā insulta (asinsvadu plīsums smadzenēs) 30 dienu laikā mirusi puse pacientu, pēc išēmiskā insulta (asinsrites nosprostojums smadzenēs) – trešdaļa. Abos gadījumos letalitāte ir nedaudz augstāka nekā vidēji valstī. Tomēr M. Meļņikova uzsver, ka slimnīcā praktizē trīs neiroloģijas rezidenti, un cer, ka insulta vienība jau pēc nepilna gada varēs strādāt 24 stundas diennaktī kā visās reģionālajās slimnīcās.

Veselības ministre Ilze Viņķele gan ir skeptiska. Jēkabpils slimnīcā insulta pacientu ir daudz mazāk nekā citās reģionālajās slimnīcās – divreiz mazāk nekā Liepājā, trīsreiz mazāk nekā Jelgavā. «Neiroloģijas rezidents, visticamāk, tur nekad neuztrenēsies,» saka ministre, liekot saprast, ka insulta vienību Jēkabpils slimnīcā var nākties slēgt.

Ne jau tikai neirologu trūkst Jēkabpilī, kopumā slimnīcā ir 78 mediķu vakances darbam gan stacionāri, gan ambulatori.

Ar speciālistu trūkumu cīnās arī Dobelē. Tur strādā tikai viens neirologs un traumatologs. Ja viņi saslimst vai aiziet atvaļinājumā, pacientus ar neiroloģiskām pazīmēm vai traumu gadījumos nepieņem. Vasarā darbinieku atvaļinājuma dēļ uz mēnesi slēdza arī bērnu nodaļu. «Tehniskajā ziņā mums ir labs nodrošinājums, kā trešā līmeņa slimnīcai pieklājas, bet ar personālu ir problēmas,» neslēpj Dobeles slimnīcas vadītājs Juris Bogužs. Dežūrām trūkstot anesteziologu.

Trešdaļa Latvijas ārstu ir vecāki par 60 gadiem, liecina Slimību profilakses un kontroles centra dati. Tiesa, pēdējos gados pamazām palielinās jauno ārstu īpatsvars. 2013. gadā 18% mediķu bija jaunāki par 35 gadiem, 2018. g. nedaudz vairāk – 20%. Vairums jauno ārstu esot pediatri, sporta ārsti, urologi, neatliekamās medicīniskās palīdzības ārsti un internisti.

Taču lokālajās slimnīcās šo pozitīvo tendenci nejūt, jo rezidenti pēc specialitātes iegūšanas tomēr izšķiras par darbu universitātes slimnīcās Rīgā vai arī Kurzemes lielākajās slimnīcās Ventspilī un Liepājā.

Vilina ar dzīvokļiem
Jaunajai infektoloģei Gunai Reterei, kura pirms gada beigusi rezidentūru un tagad strādā Liepājā, slimnīca sedz dzīvokļa īres maksu. «Mans vīrs ir liepājnieks, bijām plānojuši pēc rezidentūras pārcelties uz Liepāju, taču pārcēlāmies jau rezidentūras laikā,» stāsta G. Retere. Pirmos trīs rezidentūras gadus viņa mācījās un strādāja Latvijas Infektoloģijas centrā, kas ir viena no Austrumu slimnīcas struktūrvienībām Rīgā, pēdējos trīs – Liepājas reģionālajā slimnīcā.

Tiklīdz viņa pārcēlās, slimnīca sāka segt īres izdevumus, kā arī piedāvāja ģimenes atvasei slimnīcas rotaļu centra pakalpojumus. Tas izveidots mediķu mazuļiem, kuriem vēl nav trīs gadi un kas gaida rindā uz vietu pašvaldības bērnudārzā.

«Pagaidām esmu ļoti apmierināta,» G. Retere saka par darbu Liepājā. No savas pieredzes secinājusi, ka topošajiem ārstiem noteikti jāpraktizē universitātes slimnīcās, lai apgūtu zināšanas un klīniskā speciālista domāšanas veidu, pēc tam var praktizēt reģionā. «Strādājot reģionā, jāpārzina plašs slimību spektrs. Vajadzīgas ne tik daudz dziļas un specifiskas zināšanas, cik plašas precīzai diagnostikai un ārstēšanai. Šeit mēs nodarbojamies ar visu,» saka G. Retere.

No visām septiņām reģionālajām slimnīcām par spēju piesaistīt speciālistus veselības ministre I. Viņķele uzteic divas: Liepājas un Ventspils. Abās slimnīcās uzsver, ka mediķu ir pietiekami daudz, lai nodrošinātu stacionāra darbu. Liepājas slimnīcas vadītājs Edvīns Striks stāsta, ka jau 2008. gadā slimnīca kopā ar Liepājas domi izstrādājusi speciālistu piesaistes programmu, kas paredz arī dzīvokļa īres izdevumu segšanu pat astoņus gadus.

Zemāka mirstība – Liepājā
No visām Kurzemes un Zemgales reģionālajām slimnīcām Liepājā ir vislielākā, un ministrijas plānos ir izveidot to par Kurzemes galveno slimnīcu. Pērnā gada pirmajā pusgadā tajā bija 7821 hospitalizēts pacients, taču slimnīcās Jelgavā, Jēkabpilī un Ventspilī – par trešdaļu mazāk. Tajā ir arī lielāks nekā citviet ķirurģiski operēto pacientu īpatsvars – no visiem hospitalizētajiem 23% ir operēti, tātad notiek vairāk nekā 5000 operāciju gadā. Uz slimnīcām Rīgā pārved tikai pacientus, kuriem ir politraumas, apdegumi vai asinsvadu patoloģijas, piemēram, aortas plīsums, kā arī gadījumos, ja vajadzīga mikroķirurgu palīdzība.

Kad Pasaules Bankas ekspertu grupa pirms četriem gadiem izstrādāja Latvijas veselības aprūpes ģenerālplānu līdz 2025. gadam, tā ieteica paplašināt Liepājas slimnīcas pakalpojumu klāstu, lai tajā būtu arī invazīvās kardioloģijas, radioloģijas un ķīmijterapijas pakalpojumi. Vadītājs E. Striks apstiprina, ka slimnīcā, lai gan jau 13 gadu veca, tomēr ir angiogrāfijas iekārta. «Ārpus Rīgas tāda ir tikai Daugavpilī un Liepājā. Akūta miokarda infarkta gadījumā mēs varam sniegt palīdzību,» saka E. Striks.

Nevienā citā Kurzemes un Zemgales slimnīcā nav tik zema letalitāte pēc stacionēšanās ar miokarda infarktu, cik Liepājā, – 15%. Jelgavas slimnīcā mirušo īpatsvars ir divreiz lielāks, Ventspilī – trīs reizes. Taču Liepājas slimnīcā pēc miokarda infarkta pacienti mirst biežāk nekā lielajās universitātes slimnīcās, kur šis rādītājs ir 12%.

Tomēr arī šajā Kurzemes lielākajā slimnīcā, kur strādā 890 mediķu kolektīvs, nav pietiekams darbaroku skaits. Pašlaik trūkst 37 ārstu un 30 medmāsu. «Mēs spējam nodrošināt visus stacionāros pakalpojumus, bet ir pro-
blēmas atsevišķās specialitātēs. Neviens negrib strādāt neatliekamajā medicīnā,» stāsta E. Striks.

«Turklāt ārsti noveco,» uzsver slimnīcas vadītājs. Virknē specialitāšu ārstu vidējais vecums esot 55 – 58 gadi. Slimnīcā izrēķināts, ka tuvāko gadu laikā jāpiesaista 40 jauno speciālistu.

Slimnīcu dati par vakancēm
2019. gadā Veselības ministrija pirmo reizi apkopoja pašu slimnīcu datus par vakancēm. Atklājās, ka 26 slimnīcās trūkst 576 ārstu, 287 māsu, 303 ārstu palīgu un 115 māsu palīgu. Ja datus būtu sniegušas visas 40 slimnīcas, skaitļi būtu vēl lielāki.

Ministre atzīst – nav vienkāršas atbildes uz jautājumu, kā slimnīcām tikt pie vajadzīgajiem speciālistiem. Daļēji tas saistīts ar mediķu zemo atalgojumu, vēl pirms trim gadiem mediķu vidējā alga Latvijā bija 7,5 reizes mazāka nekā vidēji OECD valstīs.

Vēl Māra Kučinska (ZZS) valdība 2018. gadā nolēma, ka mediķu vidējā alga no 2019. gada janvāra trīs gadus pēc kārtas jāpalielina ik pa 20%. Iepriekšējais parlaments pieņēma pat likuma grozījumus, paredzot, ka veselības aprūpes budžets 2020. gadā nedrīkst būt mazāks par 4% no IKP.

Ja rīkotos saskaņā ar šo plānu, medmāsu vidējā alga trīs gadu laikā sasniegtu 1069 eiro, bet ārstiem tā pieaugtu no 1856 eiro pašlaik līdz 2672 eiro pirms nodokļu nomaksas 2021. gadā.

Ministre uzsver, ka topošajiem ārstiem bez atalgojuma svarīgas arī labas izglītošanās un karjeras iespējas. «Reģioni var cerēt uz jaunajiem ārstiem tādā gadījumā, ja slimnīca kā rezidentūras vieta var piedāvāt kvalitatīvas mācības,» viņa saka, uzteicot Rīgas Stradiņa universitāti, kas noslēgusi sadarbības līgumu ar trim reģionālajām slimnīcām – Daugavpils, Liepājas un Ventspils – un kļuvusi arī par nelielas kapitāla daļas līdzīpašnieci tajās.

Sadarbība ir savstarpēji izdevīga – augstskolas pēdējo kursu studentiem ir 20 nedēļu ilga prakse slimnīcās ārsta stažiera statusā, savukārt slimnīcām vieglāk tikt pie jauniem speciālistiem. Piemēram, pirms pieciem gadiem Liepājas reģionālajā slimnīcā akadēmisko gadu sāka tikai viens rezidents, bet šogad – 12. Paredzēts, ka 120 pēdējo kursu medicīnas studenti slimnīcā apgūs kardioloģiju, ķirurģiju, anestezioloģiju, te praktizēsies arī jaunie zobārsti.

Kur likt hroniskos pacientus?
Sadalot slimnīcas piecos līmeņos un plānojot to sniegtos pakalpojumus, Kurzemē un Zemgalē izveidojusies paradoksāla situācija. Ir četras augstā ceturtā līmeņa slimnīcas, vēl tikpat trešā līmeņa, bet tikai divas aprūpes jeb zemākā līmeņa slimnīcas – Bauskā un Aizkrauklē, kur var parūpēties par hroniski slimiem un ilgstoši ārstējamiem pacientiem. Turklāt Bauskā vienlaikus var atrasties tikai 25 pacienti, Aizkraukles slimnīcā – 60. Līdz ar to visas lielās slimnīcas sūdzas, ka tajās ir par daudz ilgstoši ārstējamo hronisko pacientu, bet nav, kurp viņus pārvest.

«Labi sadarbojamies ar Bauskas slimnīcu, bet tik un tā Zemgalē trūkst aprūpes slimnīcu. Mums ir daudz pacientu, kuriem te nevajadzētu atrasties. Lai pārsietu brūces, nevajag nekādu meistarību,» stāsta Jelgavas slimnīcas galvenā ārste Solveiga Ābola.

Arī Liepājas slimnīcas vadītājs Edvīns Striks stāsta, ka aptuveni trešdaļa pacientu varētu turpināt ārstēšanu aprūpes slimnīcā. Esot izveidojusies sadarbība ar Priekules slimnīcu, arī Piejūras slimnīca Liepājā gatava no nākamā gada uzņemt vienlaikus 30 hroniskas aprūpes slimniekus.

Taču slimnīcu sadalījumā redzams, ka Priekules slimnīcai nav pat pirmā līmeņa, tātad tā nav aprūpes slimnīca. Veselības ministrija to, tāpat kā Saldus medicīnas centru, kvalificējusi kā «pārējās», kas var nodarboties ar hronisko pacientu aprūpi. Taču tā ir valstī vismazākā slimnīca, kur pērn līdz jūnija beigām bija tikai 58 pacienti.

2017. gadā, nosakot slimnīcu līmeņus, ministrija neņēma vērā faktu, ka lielākajām slimnīcām hronisko slimnieku aprūpē vajadzīgs mazo slimnīcu atbalsts. Tikai 2018. gadā ministrija sāka projektu slimnīcu savstarpējās sadarbības veicināšanai, solot finansējumu. Lietas būtība – pacientus pēc operācijām, kad viņiem vajadzīga tikai medicīniskā aprūpe, no reģionālajām slimnīcām pārved uz mazajām, kā arī kopīgi plāno personāla resursu sadali un tehnoloģiju izmantojumu. Šajā projektā jau piecas reģionālās slimnīcas un viena universitātes slimnīca ar augstāko līmeni noslēgušas virkni sadarbības līgumu ar mazākajām. Slimnīcām no Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzekļiem piešķirti 1,8 miljoni eiro, ko tās izmantojušas tehnoloģiju iegādei.

Slimnīcas neslēgs
Kopš 2019. gada aprīļa, kad slimnīcas sāka sniegt pakalpojumus atbilstīgi piešķirtajam līmenim, Nacionālais veselības dienests pārbaudījis pakalpojumu kvalitāti 17 no 40 slimnīcām. Sīkākus secinājumus izdarīs tikai pēc darba pabeigšanas, bet jau tagad esot skaidrs – daudzas slimnīcas nespēj paveikt to, ko apņēmušās.

Veselības ministre I. Viņķele, iepazinusies ar pirmajiem pārbaužu rezultātiem, pieļauj, ka dažām slimnīcām būs jāpazemina līmenis, lai pacientiem būtu pilnīgi skaidrs, kādus pakalpojumus tur var saņemt. «Nekāda slimnīcu slēgšanas viļņa vairs nebūs, jo katrai slimnīcai ir sava vieta, tikai jāprecizē, ko tās piedāvā,» skaidro ministre. «Īsti nesaprotu, kāpēc pa visām varītēm slimnīcai vajag augstu līmeni, ja tā nespēj nodrošināt vajadzīgos pakalpojumus. Kritiski svarīgi – beidzam māžoties! Slimnīcu ārsti, neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta mediķi zina, uz kuru slimnīcu un kādās situācijās pacientu labāk nevajadzētu vest, beidzot tas ir skaidri jāpasaka visiem. Man, ministrijai un kolēģiem no NVD ir jāiedrošina pašvaldības, ka slimnīcas līmeņa pazemināšana nav pasaules gals,» saka I. Viņķele.

Cilvēku dzīvildze palielinās, tāpēc arvien lielāks pieprasījums būs pēc aprūpes slimnīcām un palīdzības, kas «robežojas starp veselības un sociālo aprūpi», pārliecināta ministre. «Tā būs milzīga industrija ar pieaugošu pacientu skaitu, spēj tik turēt. Bet sapnis, ka Rīgas pievārtē operēs, ir beidzies,» saka ministre.
Līdz gada beigām Nacionālais veselības dienests kopā ar ministriju tikšot skaidrībā, vai noteiktais līmenis katrai slimnīcai ir pamatots. Tām slimnīcām, kuras nespēj nodrošināt vajadzīgo speciālistu un pacientu skaitu, ministrija varētu izlemt pazemināt līmeni.

Pēc pirmajām pārbaudēm ministrijā radusies arī ideja trīs reģionālās slimnīcas – Daugavpilī, Valmierā un Liepājā – ņemt valsts pārraudzībā. «Tas nozīmē, ka Veselības ministrija kļūs par vienu no akcionāriem. Būs lielākas kontroles iespējas, varēs ietekmēt slimnīcas darbu ne tikai ar Nacionālā veselības dienesta, bet arī ar slimnīcas pārvaldības starpniecību,» ideju skaidro I. Viņķele.

Liepājas slimnīcas vadītājs Edvīns Striks atzīst, ka neiebilstu pret šādu valsts ienākšanu slimnīcā. Vienīgais, kas viņu dara bažīgu, – ierēdņu spējas ātri pieņemt lēmumus. «Te mēs nolemjam un darām, bet, ja ministrijā kaut ko sāk spriest, tas var ilgt mēnešiem,» saka E. Striks.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

BauskasDzive.lv ARHĪVS

26 stundas līdz operāciju galdam

Kategorijas