Bauskas vecajos kapos jāizveido kultūrvēsturiski vērtīgu objektu reģistrs un jāturpina restaurācijas darbi

2020. gada 10. janvāris 12:14

1878

Bauskas vecajos kapos jāizveido kultūrvēsturiski vērtīgu objektu reģistrs un jāturpina restaurācijas darbi

Daudzi Bauskas veco kapu apmeklētāji būs pamanījuši iespaidīgās pārmaiņas, kādas pēdējā laikā piedzīvojuši vairāki smilšakmenī kalti šīs kapsētas pieminekļi. To restaurāciju, piesaistot augsta līmeņa speciālistus, organizēja restaurācijas firma «Intarsija», līdzekļi darbu veikšanai tika iegūti Valsts kultūrkapitāla fonda konkursos.

Ideja par skaisto, taču sliktā tehniskā stāvoklī nonākušo bīdermeiera stila pieminekļu sakopšanu šī raksta autoram radās jau sen, taču restaurācijas darbi tika sākti tikai 2017. gadā, kad, piedaloties Valsts kultūrkapitāla fonda konkursā, tika iegūta daļa no nepieciešamā finansējuma. Pirmie restaurācijai izvēlēti trīs valsts nozīmes mākslas pieminekļi, kuri arī objektīvi ir vieni no mākslinieciski vērtīgākajiem kapsētā. Visus trīs pieminekļus ilgstoši bija bojājis apaugums – dažādu sugu ķērpji, aļģes, sūnas un zāle, akmens virsmas bija kļuvušas neglīti plankumainas un, augu saknēm noārdot to virsējo slāni, sākušas sadalīties. Krītoši koki un zari pieminekļiem bija nodarījuši arī mehāniskus bojājumus, bet fon Korfa piemineklis bija zaudējis nozīmīgas sākotnējās detaļas.

Atjauno zudušus elementus
Piemineklis 1856. gadā mirušajam huzāru pulka rotmistram Konstantīnam Judinam ir diezgan vienkārša ar akrotēriju vainagota stēlas tipa piemiņas zīme, kuras forma aizgūta seno romiešu kapu pieminekļos, un tā fasādi bez uzraksta un reljefām rozetēm rotā tikai tajā iekalts pareizticīgo krusts. Veicot pieminekļa sakopšanu, virsmas tika attīrītas no apauguma, salauztie profiljoslu posmi salīmēti, bet atsevišķu zudumu vietas aizstātas ar mākslīgā smilšakmens masu. Pabeidzot darbu, gan šis, gan abi pārējie pieminekļi tika apstrādāti ar biocīdiem, kas tos vismaz 10 gadus aizsargās no jauna apauguma veidošanās.

Pēc tam tika sakopts 1853. gadā uzstādītais gandrīz trīs metrus augstais Bauskas rātskunga Karla Volfganga Fetcera piemineklis, ko veido masīva taisnstūrveida pamatne un tajā balstīts latīņu krusts. Pieminekli rotā īpaši skaisti kalumi – dekoratīvas rozetes, ķēdē iekārta eļļas lampa (nemirstības un Kristus nestās gaismas simbols), palmete, groziņš ar ziediem, ozollapu vainags (spēka, ilgmūžības un cildenuma simbols) un «visu redzošās acs» atveids. Uzraksti uz pieminekļa liecina, ka bez rātskunga šeit apbedīta arī viņa sieva Katarīna Doroteja, dzimusi Zengbuša, kā arī divi viņa dēli, divas vedeklas un viena mazmeita. Fetcera pieminekli darinājis Rīgas akmeņkalis Pauls Ādolfs Hāke (1816–1867), un tas ir vienīgais zināmais viņa parakstītais piemineklis.

Arī Fetcera piemineklis tika attīrīts no bioloģiskā apauguma, un tam tika pielabotas atsevišķas zudumu vietas. Likvidējot piemineklim pārāk tuvu augošu krūmu, kura saknes jau bija sākušas «cilāt» tā pamatni, nozīmīgu ieguldījumu pieminekļa saglabāšanā deva arī uzņēmuma «Vides serviss» darbinieki.

Pēdējais tika restaurēts 1855. gadā mirušā ģenerālleitnanta Aleksandra fon Korfa piemineklis – vairāk nekā trīs metrus augsta arhitektoniska kompozīcija, kuras fasādi rotā puskolonnu un smailloka arkas veidota edikulas tipa kompozīcija. Korfa pieminekļa sakopšana prasīja ievērojami lielākus ieguldījumus gan iespaidīgo izmēru un sliktā stāvokļa dēļ, gan tāpēc, ka 20. gadsimta 70. gados tas bija zaudējis divas ļoti nozīmīgas sastāvdaļas – vainagojošo krustu tā sauktā Lācara krusta formā un metāla plaketi ar Korfu dzimtas ģerboni.

Abu zudušo elementu atjaunošana kļuva iespējama, pateicoties Rundāles pils muzeja darbinieku 1969. gadā uzņemtam fotoattēlam, kurā piemineklis fiksēts vēl nebojāts. Izmantojot šo foto, tika izveidots ģerboņa modelis plastilīnā, kas pēc vairākkārtējām korekcijām tika atliets ģipsī un noslēgumā – metālā. Atjaunojot krustu, tika izgatavots kartona modelis, salīdzinot ar attēlā redzamo, tā forma tika «noslīpēta» līdz pilnībai. Kad sakritība ar attēlā redzamo krustu bija pilnīga, maketa galīgais variants tika nodots akmeņkaļiem un realizēts Karāras marmorā.

Nozīmīgu ieguldījumu pieminekļa atjaunošanā deva kāds anonīms baušķenieks, kas atnesa un atstāja tā pakājē vienu no savulaik zudušiem elementiem. Pieminekļa augšdaļai nolauztais un brīnumainā kārtā saglabātais fragments (tā sauktais akantu kauss) bija tieši tas elements, kurā stiprinās marmora krusts, un tā augšdaļā izkaltā atvere ļāva ar milimetra precizitāti noteikt zudušā krusta šķērsgriezumu.

Rātskunga, rotmistra un barona piemiņai
Lai arī izvēle atjaunot tieši šos trīs pieminekļus izrietēja galvenokārt no to mākslinieciskajām kvalitātēm, lasītājus var interesēt, kas bija cilvēki, kuriem tie veltīti, un kāda bija viņu saistība ar Bausku.

Visciešāk ar Bausku saistīts Apriķos dzimušais Karls Volfgangs Fetcers (Fetzer, 1779–1841). Viņš bija nozīmīgs Bauskas pilsonis – dzirnavnieks, 3. ģildes tirgotājs un pilsētas rātskungs. Viņam piederēja gruntsgabals, uz kura atradās tā sauktās Lejas dzirnavas, kā arī līdzās esošais parks – Fetcera dārzs. Dārzs bijis publiski pieejams, un pirms parka izveides pussalā aiz pilsdrupām baušķenieki tur svinējuši Jāņus. Viena no Fetcera mazmeitām Marija (1842–1877) bija precējusies ar Augšas dzirnavu īpašnieku Juliusu Štēbenu (1837–1887), un interesanti, ka netālu no Fetceru dzimtas atdusas vietas saglabājies arī šim pārim veltīts marmora kapa piemineklis (tiesa, ar nolauztu krustu).

Par 35 gadu vecumā mirušo Konstantinu Judinu (1821–1856) zināms maz – vien tas, ka viņš bija Krievijas armijas Pirmās kavalērijas brigādes (to kopš 1850. gada beigām komandēja līdzās apbedītais A. fon Korfs) grāfa Pālena komandētā huzāru pulka rotmistrs. Rotmistrs bija augstākā no zemākā virsnieku ranga dienesta pakāpēm, līdzvērtīga kapteiņa pakāpei kājnieku daļās un jesaula pakāpei kazaku vienībās. Rotmistrs parasti komandēja simts jātnieku vienību, taču Judins, kā liecina piemineklī iekaltie uzraksti, savu dzīvi beidza, dienējot štābā kā jau minētās kavalērijas divīzijas vecākais adjutants.

Ievērojami vairāk zināms par ģenerālleitnantu baronu Aleksandru Ēvaldu (krievu valodā sauktu Александр Иванович) fon Korfu (1794–1855), kura kā aristokrāta un ģeneralitātei piederīga karavadoņa biogrāfija plaši atspoguļota gan literatūrā, gan interneta resursos. Te jāpaskaidro, ka Korfi ir kopš 13. gadsimta pazīstama Vestfālenes bruņinieku dzimta, kuras pirmais pārstāvis Kurzemē – kāds Nikolauss Korfs – jau 15. gadsimtā ieguva lēņa īpašumu Durbes novadā. Viņa dēls Nikolauss II kļuva par dzimtas Priekules zara dibinātāju, bet Bauskā apbedītais Aleksandrs ir Nikolausa II pēcnācējs desmitajā paaudzē.

A. Ē. fon Korfs dzimis atvaļināta Krievijas armijas Narvas kājnieku pulka kapteiņa Johana Nikolausa (Иван Иосифович) fon Korfa ģimenē, kurā bez viņa auga vēl septiņi brāļi un četras māsas. Ģimenē militāro karjeru izvēlējās arī vairāki Aleksandra brāļi, no kuriem pazīstamākie ir Nikolauss (Николай Иванович, 1793–1869), kas dienestu beidza kā artilērijas ģenerālis un Valsts padomes loceklis, kā arī Pauls Lorencs (Павел Иванович, 1803–1869), kurš uzdienējās līdz ģenerālleitnanta pakāpei. Aleksandrs fon Korfs, kas virsnieka gaitas sāka 1812. gadā, ir apbalvots ar trim Sv. Annas ordeņiem, 4. šķiras Sv. Georgija ordeni, 3. šķiras Sv. Vladimira ordeni, Sv. Staņislava ordeni un citām atzinības zīmēm. Aleksandrs fon Korfs bija precējies ar savu māsīcu – Rīgā dzimušo Mariju fon Vrangeli (1803–1885), kura mirusi un apbedīta Sanktpēterburgā.

Lai arī citiem Korfu dzimtas atzariem piederēja īpašumi Bauskas pusē, mūs interesējošo Aleksandru fon Korfu ar Bausku nekas nesaista, un viņa apbedīšana Bauskas kapsētā skaidrojama vienīgi ar viņa pēkšņu nāvi laikā, kad Korfa komandētā divīzija bija pārcelta uz Kurzemi, lai nodrošinātos pret Krimas kara (1853–1855) situācijā iespējamo koalīcijas spēku izcelšanos tagadējās Latvijas teritorijā.

Leģenda par Korfa muižu
Pārtikas trūkuma novārdzinātajās krievu karaspēka daļās Bauskā 1855. gadā sāka plosīties tīfs, tāpēc nevar izslēgt, ka tieši šī sērga varēja būt liktenīga gan jau minētajam rotmistram Judinam, gan grāfa Pālena huzāru pulkā dienējušajam poručikam Alfrēdam Sosnovkim (1825–1855), kuram Bauskas kapsētā uzstādīts skaists neogotikas formās liets čuguna piemineklis. Tiesa, ģenerālleitnanta Korfa nāve ar šo epidēmiju gan nav saistīta, un, kā liecina ieraksts Bauskas vācu luterāņu draudzes mirušo sarakstā, viņš miris no insulta (vācu val. – Nervenschlag).

Fakts, ka Aleksandrs fon Korfs aktīvi piedalījies poļu 1830./1831. gada sacelšanās apspiešanā, radījis minējumus, ka tieši viņš varētu būt cēlis tā saukto Korfa muižu. Leģenda vēsta, ka tur dzīvojis kāds poļu sacelšanās nodevējs, kurš bailēs no atriebības savu māju izbūvējis līdzīgu cietoksnim. Viešot skaidrību arī šajā jautājumā, jāpaskaidro, ka tā dēvētā Korfa muiža nekad nav bijusi muiža šī vārda īstajā nozīmē, bet tikai dažu lielāku māju puduris Bauskas nomalē. Savukārt ēkas gruntsgabalā Nr. 128 (tas aptver visu tā sauktā Korfa dārza teritoriju) – vēl tagad pastāvošo dzīvojamo māju Salātu ielā 10 un pāris jau zudušas palīg-ēkas – šeit 19. gadsimta 60. gados uzcēla nevis Korfs, bet gan cilvēks ar līdzīgu uzvārdu – Karps, konkrēti, Bauskas vecajos kapos apbedītais Lietuvas muižnieks Francišeks Felicians Benedikts Georgs Karps (1814–1872). 1830./1831. gada sacelšanās (tā sauktās Novembra sacelšanās) laikā Francišeks Karps, būdams padsmitgadīgs jauneklis, bija poļu ģenerāļa Henrika Dembinska (1791–1864) adjutants un iemantoja drosmīga cīnītāja slavu. Pēc sacelšanās apspiešanas viņš apmetās sava tēva muižā un vadīja dienas nošķirtībā no pasaules, bet 1863. gadā, kad sākās jauna poļu sacelšanās (tā sauktā Janvāra sacelšanās), atteicās tajā piedalīties un pārcēlās uz Bausku, kur nodzīvoja atlikušos deviņus savas dzīves gadus.

Ar atziņu, ka liktenim labpaticies klusas mazpilsētas kapsētā savest kopā divus pietiekami slavenus vīrus – poļu sacelšanās varoni Karpu un viņa pretinieku – krievu ģenerāli Korfu, kuru tieši par šīs sacelšanās apspiešanu apbalvoja ar 2. šķiras Sv. Annas ordeni un zelta puszobenu ar uzrakstu «Par drošsirdību», stāstu par Bauskas vecajos kapos paveikto varētu arī beigt, ja vien trīs pieminekļu sakopšana būtu atrisinājusi visas ilgi krātās kapsētas problēmas un tajā uz neatliekamu aprūpi negaidītu vēl vairāki desmiti vērtīgu pieminekļu.

Aicinājums pašvaldībai rīkoties
Lai tie drīz vien nenozustu no zemes virsas, būtu nepieciešams izveidot visu kapsētā esošo kultūrvēsturiski nozīmīgo pieminekļu reģistru, iekļaujot tajā gan pašas senākās piemiņas zīmes un pieminekļus ar māksliniecisku vērtību, gan tos, kas šeit uzstādīti vēsturiski nozīmīgu baušķenieku (amatpersonu, mācītāju, ārstu, mecenātu u. c.) piemiņai. Būtu jāizstrādā rīcības plāns uzskaitīto pieminekļu restaurācijai un jāparedz tam vismaz daļējs pašvaldības finansējums.

Sabiedriskas aktivitātes veidā, ieguldot neskaitāmas stundas projektu un atskaišu rakstīšanā, trīs gadu laikā izdevies piesaistīt vien dažus tūkstošus eiro. Šādi turpinot, situāciju neizdosies glābt un pieminekļu sakopšana (ja kādam vispār vēl pietikts entuziasma ar to nodarboties) ilgs gadu desmitiem. Arī cerības uz Kultūrkapitāla fonda atbalstu šiem projektiem ar katru reizi mazinās, jo fonds nelabprāt iesaistās projektos, ja nav jūtama vietējās pašvaldības ieinteresētība.

Bauskas vecajos kapos būtu jāaptur kapavietu ierādīšana kultūrvēsturiski nozīmīgajās apbedījumu vietās, saprotot, ka šāda prakse kardināli maina veco kapavietu raksturu un skaistie, vēsturiskie pieminekļi, pat ja tie netiek iznīcināti, turpmāk kļūst tikai par nožēlojamu un traucējošu jaunās piemiņas vietas piedevu. Barbariska vēsturisko kapavietu iznīcināšana, kādu praktizēja padomju laikā, ilgtermiņā tāpat neatrisinās problēmu, kur apbedīt mirušos baušķeniekus, un jautājums par kapu paplašināšanu vai jaunu ierīkošanu kļūs arvien aktuālāks.

Raksta autoram šajā sakarā pamācošs bija Igaunijas pilsētiņas Hāpsalu (pēc iedzīvotāju skaita līdzīgas Bauskai) vēsturiskās kapsētas apmeklējums. Atšķirībā no Bauskas kapiem tur apmeklētājus sagaida liels, viegli uztverams kapsētas plāns ar tajā atzīmētām un atšifrētām apbedījumu vietām. Kapsētas teritorija, kas, līdzīgi kā Bauskā, vēsturiski dalīta luterāņu, katoļu un pareizticīgo zonās, ir numurēti sektori, un nozīmīgās kapu vietas un pieminekļi tajā atzīmēti gan plānā, gan dabā (uzstādot korektas, taču viegli pamanāmas norādes). Jauni apbedījumi Hāpsalu kapsētā netiek veikti, taču tā ir pašvaldības aprūpēta un tūristu kupli apmeklēta vieta, kuras sakoptību mūsu kapsētai varētu tikai novēlēt.

Ja Bauskas novada pašvaldība šeit rakstīto uztvers nevis kā lirisku noveli par sen pagātnē nogrimušām lietām, bet gan kā konkrētu rīcības plānu, pēc gadiem pieciem, desmit arī mums nebūs jākaunas par to, kāda ir mūsu vecākā kapsēta. Gluži pretēji, mēs varēsim ar to lepoties un nākamajos «apaļajos» pilsētas svētkos viesus vest arī uz turieni, ar lepnumu atrādot skaisti koptos pieminekļus, arī poļu sacelšanās dalībnieka Francišeka Karpa un viņa tuvinieku piemiņas zīmes.

+ 5

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Bauskas vecajos kapos jāizveido kultūrvēsturiski vērtīgu objektu reģistrs un jāturpina restaurācijas darbi

Kategorijas