«Esmu ļoti kustīga un darbīga»

2020. gada 10. janvāris 00:00

406

80 gadu jubileja baušķeniecei Lidijai Zaķei.

Kad šīs nedēļas jubilāre Lidija Zaķe ienāca «Bauskas Dzīves» redakcijā uz norunāto tikšanos, bija grūti noticēt, ka spraunā un možā kundze ir tā, kurai teju 80.

Jubilāre uz Bauskas rajonu pārcēlusies 1965. gadā, bet dzimtā puse ir Birzgale toreizējā Jaunjelgavas rajonā, tur aizvadīta bērnība un agrās jaunības laiks.

Ložņājusi pa tabakas audzi
Lidija bija devītais bērns saviem vecākiem, bet viņas jaunākā māsa – desmitā, pavisam četri brāļi un sešas māsas. Viņas krusttēvs un krustmāte bijuši vācieši uzvārdā Blūms, kas, pēc vecāku stāsta, vēlējušies Lidiju adoptēt un vest sev līdzi. «Re, varbūt es tagad dzīvotu Vācijā!» noteic Lidija. Vecāko brāli, kas bijis 20 gadus vecāks, neatceras – kā karā aizgājis, tā arī vairs nekādu ziņu par viņa likteni ģimene nav saņēmusi.

Pirmie bērnības gadi sakrīt ar nacistiskās Vācijas okupācijas laiku Latvijā. Tēvam piederējis 50 hektāru zemes un meža. Vācu laikā tētis savā saimniecībā nodarbojies ar tabakas audzēšanu, arī bērniem tur atradies darbs. Būdama vēl pavisam maza, Lidija ložņājusi pa tabakas augu apakšu, lai norautu bojātās lapas. Atmiņā ir saglabājies tabakas lapu apstrādes process – vērtīgās lapas tika rūpīgi liktas kaudzītē cita uz citas, tad tās presēja un lika žāvēties bēniņos.
Kara beigās, kad vācu karaspēks atkāpās, meitenei nācies piedzīvot visai baisus mirkļus. «Nez kāpēc vecāki tā rīkojās?!» izskaidrot Lidija nevar vēl šodien – kad pārējā ģimene devusies patverties mežā, mazākās māsas atstātas aizslēgtās mājās vienas. Virs mājām zemu lidoja kara lidmašīnas; sētsvidus bijis pilns ar zaldātiem, zirgu pajūgiem un tankiem. Vecāki brīdināja: «Ja sit pie logiem, nerādieties!» Zaldāti klauvējuši un prasījuši tabaku. «Bija bail, bet interesēja arī paskatīties, kas notiek aiz loga, un tā mēs – te virs galda, te – zem,» atcerējās jubilāre. Pavisam tuvu – pāri pagalmam, blakus kūtij lidmašīna nometusi bumbu, izraujot milzīgu bedri. Kad frontes līnija aizvirzījusies tālāk, vecāki atgriezušies, lai paņemtu uz mežu arī mazās māsas. «Tad arī mēs gulējām mežā, mums – tādiem maziem sušķiem – jau patika tas piedzīvojums,» nosmej Lidija.

Mājās saukāja par komunisti
Pēc kara padomju laikā ģimenei mājas «Elksnīši» lika atstāt, ierādīja dzīvesvietu pie govju fermas, kur ģimenei bija arī darbs – paši kopa, slauca un arī lopus ganīja. Ģimenei personiskā īpašumā bijis atļauts turēt tikai vienu govi.

Pēc pamatskolas, kurā tad bija tikai septiņas klases, meitene 8. klasi pabeidza vēlāk, mācoties vakarskolā. Par izglītības turpināšanu nevarēja būt ne runas ģimenes materiālo apstākļu dēļ – bija jāizdzīvo. Ja mācības vairs neturpināja, sasniedzot 16 gadu vecumu, bijis obligāti jāsāk iet darbā kolhozā. Arī Lidija tajā vecumā jau patstāvīgi strādājusi fermā, kur jāgādā lopiem barība, ar rokām jāslauc govis, zirga vezumos jākrauj un jāizved mēsli no kūts, jālaiž govis ganībās. Viņas darbs ticis arī īpaši novērtēts – izpelnījusies apbalvojumu «Kolhoza labākā slaucēja».

Tad saņēmusi uzaicinājumu iestāties komjaunatnē, ko arī izdarījusi, vecākiem nezinot. Taču viņi ar to nav varējuši samierināties, un sodu Lidija izjutusi ļoti konkrēti – ģimenē viņai liegtas jebkādas priekšrocības. Mājās saukājuši par komunisti, un ne reizi vien dzirdējusi «strādā tik savu darbu, komuniste, nekur izklaidēties netiksi»,» stāstīja Lidija. Vēlāk kādā juku brīdī izdevies no komjaunatnes arī izstāties.

Reiz māsas vīrs, kurš strādājis lidostā, mēģinājis viņu iekārtot darbā tur, bet tolaik cilvēks ar ierakstu pasē «kolhoznieks» bijis kā apzīmogots, viņu pilsētā darbā neņēma. Laiku kopsaimniecībā «Varonis» Lidija atceras kā skaistu periodu dzīvē, lai gan ikdienā bija smagi jāstrādā. «Kolhozā gāja lustīgi, tie bija jaunības gadi, un grūtuma nejuta – gājām skatīties kino, kur filmas izrādīja lauku šķūņos; dejojām tautas dejas, dziedājām un spēlējām teātri; bijām jauni un traki,» atceras jubilāre.

Necieš divkosību
20 gadu vecumā Lidija izgājusi pie vīra, ģimenē dzimuši dēls Jānis un meita Ingrīda. Tagad jau pieauguši ir mazdēli – Mārtiņam 27 gadi un Edgaram – 30. Abi bērni arī tagad dzīvo tuvumā – tepat Bauskā, vien mazdēls Edgars ir Anglijā. Ģimene uz Bauskas rajonu pārcēlusies 1965. gadā, kad vīram šeit bijis darbs Starpkolhozu celtniecības organizācijā. Viņš bijis gan meliorators, gan muzikants – spēlējis kāzās, arī Lidija nedaudz apguvusi akordeona spēli.

Kopš vīrs devies aizsaulē jau pirms divdesmit pieciem gadiem, jubilāre dzīvo viena. Ne gluži viena, jo ikdienā rūpējas par savu kaķi. Viņu raksturoja tā: «Kaķene ir tikpat spītīga kā es. Esmu Mež-āzis pēc horoskopa, tie laikam tādi spītīgi.»

Ir tādas cilvēku īpašības, kuras jubilāre necieš, bet pie ļaudīm daudz novērojusi, pa dzīvi ejot. «Neciešu skaudību un divkosību, diemžēl bieži to sastopu visapkārt. Acīs cilvēki saka vienu, bet aiz muguras – pavisam ko citu,» atzīst Lidija.

Lielā iziešana – uz «Astru»
Kā labos laikus jubilāre vērtē desmit gadus, kad strādājusi konservu cehā kopsaimniecībā «Uzvara» Bauskas rajonā. «Bija naudas diezgan, un izceļojos pa visu plašo Padomju Savienību,» stāstīja Lidija. Ceļojumi bijuši saistīti ar darba komandējumiem, strādājot par vilciena sastāva pavadoni, kas kolhozā saražoto vīnu nogādāja uz tālām vietām PSRS. «Ja biju izdarīga un bez kavēšanās izdevās kravu nodot un dokumentus noformēt, palika brīvs laiks, lai iepazītu svešo vietu, pirms atgriezties mājās,» atceras jubilāre.

«Esmu ļoti kustīga un darbīga,» savas saglabātās staltās stājas noslēpumu atklāj Lidija. Tāda bijusi gan jaunos gados, kad 30 gadu vecumā dejojusi «Jandālā», gan pašlaik. Tagad Lidijas ikdienu piepilda mājas pienākumi – jāsanes malka, jākurina krāsns, vasarā daudz rosās dārzā – gan savā pie mājas, gan meitas dārzā. Atpūtas brīžos labprāt paskatās kādu brazīliešu seriālu televīzijā, patīk Dzintara Čīčas dziedātās dziesmas un «Balto lāču» muzicēšana.

Taču lielā iziešana no mājas, aizraušanās un sabiedriskā dzīve jubilārei kopš 1998. gada ir darbošanās Bauskas lietuviešu biedrībā «Astra», viņa dzied biedrības ansamblī. Lai gan nav lietuviete un arī radniecība nesaista ar lietuviešiem, tur jūtas piederīga. Biedrībā «ievilkusi» draudzene Mārīte Freiberga. «Valodas taču ir tik līdzīgas, un neesmu tur vienīgā latviete,» atklāj Lidija. Tur arī tikšanās un biedrošanās ik nedēļu, kopīgas jubileju svinēšanas, izbraukumi un koncerti. Ansamblis bijis uzstāties gan tepat Bauskas muzejā, gan Žeimē Lietuvā; ir piedalījušies Lietuvas Dziesmu svētkos Viļņā. Arī aizejošo gadu kopīgi biedrībā atzīmējušas ar pasvinēšanu un pašapdāvināšanos. «Ir, kur aiziet,» kā svarīgu savā dzīvē jubilāre vērtē «Astru.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

«Esmu ļoti kustīga un darbīga»

Kategorijas