Svinēšanas vērtas – dēla jubilejas

2020. gada 3. janvāris 00:00

Ar 45. dzimšanas dienu no vecā gada atvadās ozolainiete Dace Kauņecka.

Vecā gada nogalē 45. dzimšanas diena aizritējusi Dacei Kauņeckai. Jubilāre dzimusi Bauskā, bijusi devītais bērns ģimenē. Uzaugusi un dzīvo joprojām Vecsaules pagasta Ozolainē. Meiteni no mazotnes uzaudzinājusi mammas māsa Staņislava. Augusi kopā ar māsīcu, un bērnībā veidojušās tuvās attiecības saglabājās arī vēlāk, pa dzīvi ejot.

Dace kopš bērnības guvusi fiziska darba rūdījumu, kas dzīvē kļuvis par viņas personīgās neatkarības vairogu. Jau mācoties pamatskolā, vasaras brīvlaikos strādājusi kolhoza zvēru audzētavā, lai pelnītu sev brīvpusdienas skolas laikam. Darbs ar dzīvniekiem un dzīve laukos raisīja sapni – apgūt veterināra specialitāti. Dace kā spilgtu skolotāju no Vecsaules pamatskolas laika atceras sporta pedagogu Raimondu Žabovu. Tiecoties uz mērķi, pēc 9. klases beigšanas mēģinājusi iestāties Saldus lauksaimniecības tehnikumā, bet tur eksāmenā «kāju priekšā aizlikusi» matemātika, pietrūcis vienas novērtējuma balles. Tobrīd nevarējusi sevī rast interesi par citu profesiju, sākusi pastāvīgas strādnieces darba gaitas zvēru fermā Ozolaines kolhozā. Meitene jau no 17 gadu vecuma pati bijusi atbildīga par savu mājsaimniecību, kopusi lopus – govi, cūkas un vistas.

Iemācās klausīties
Kad kopsaimniecība sabruka un līdz ar to arī zvēru ferma tika likvidēta, Dace palika bez darba. Tas bijis laiks, kad skarbi sākusi izjust vidējās izglītības trūkumu un nomākuši mazvērtības kompleksi. Bet darba zaudēšana vēlāk novedusi pie pozitīva pagrieziena dzīvē.

Esot bezdarbnieka statusā, Dace izmantoja dotās iespējas izglītoties valsts piedāvātās programmās. Apmeklējot bezdarbnieku kursus, guvusi iedvesmu mācīties vakara vidusskolā, ko veiksmīgi ir beigusi. Jubilāre atklāja, ka toreizējai psiholoģijas kursa pasniedzējai Benitai Svareniecei ir bijusi ļoti nozīmīga loma viņas motivēšanā, lai turpinātu mācīties un iegūtu vidējo izglītību. Ir pateicīga un joprojām augstu novērtē zināšanas, ko apguvusi kursos B. Svarenieces vadībā. «Viņa man iemācīja klausīties un ieklausīties otrā cilvēkā, sarunāties dialogā. Tas noder visai dzīvei,» atzīst Dace. Viņa atceras, cik labi jutusies, kad varējusi sev sacīt: «Man tagad ir vidējā izglītība.»

Piespiedu izvēle
Turpinājusi mācīties augstskolā, diemžēl toreizējie materiālie apstākļi piespieduši studijas pārtraukt trīs mēnešus pirms pirmā līmeņa augstākās izglītības diploma iegūšanas. «Man bija jāizvēlas – samaksāt atlikušo mācību maksu vai iegādāties automašīnai riepas. Izvēlējos riepas,» ar vieglu nožēlas smaidu atklāj Dace.

Mācības atsākt tā arī nesanācis – vēlāk pieauga studiju maksa, un arī Daces dzīves galvenā uzmanība pārcēlās uz dēlu Raivo, kurš 2019. gada nogalē svinēja 12. dzimšanas dienu. Sarunā ar «Bauskas Dzīvi» līdzās mammai bija arī Raivo. Pēc tā, cik Dace atklāti stāstīja par savu dzīvi un arī tās līkločiem, varēja spriest, ka starp viņiem valda uzticēšanās un sapratne. Mamma atklāja, ka kopš bērna piedzimšanas savas jubilejas vairs nesvin – arī apaļās un pusapaļās ne. Tagad atzīmējamas dēla gadu mijas.

«Esmu brīvs putns»
Dace sevi atzīst par cīnītāju un augstu vērtē neatkarību. Viņa atklāja, ka paļaujas tikai uz sevi un savām rokām; iet un cīnās arī tad, kad nekā nav. Ir iemācījusies nebaidīties par to, kas būs rīt. Vairās saistīt sevi ar līgumiem, kas var ierobežot citu izvēli, un saka: «Esmu brīvs putns, kredītus neņemu, un no saistību līgumiem man ir panika.» Kopš bērnības ir iepazinusi lauku dzīves ikdienu; ierasta lieta bijusi paveikt arī kādus vīru darbus. Tagad kopā ar dēlu mājas sadzīvē arī šo to var paši paremontēt. Viņa nebaidās fiziska darba.

«Man patīk būt kustībā, esmu īsts Mežāzis,» atzīst Dace. Savā algota darba pieredzē strādājusi dažādās nozarēs – gan zvēru audzētavās, gan putnu fabrikā un piena kombinātā, gan apkopšanas darbu viesnīcā un skolā. Jubilāre atklājusi, ka sēdošs darbs noteikti nav viņas. Dace atcerējās: «Kad nosēdēju dienu pie datora, vakarā biju galīgi pārgurusi.» Ozolainiete uzskata, ka strādnieka darbu var darīt, taču darba apstākļiem un attieksmei gan pret darba darītāju, gan darāmo darbu jābūt cilvēciskai. Viņa sacīja: «Mani nevar nospiest uz ceļiem. Kur darbs ir elle, es pagriežos un aizeju, un neviens nav palicis, algu man nesamaksājis.»

Tagad Dace strādā viesnīcā Rīgā par istabeni, kur darbs maiņās. No mājām izbrauc septiņos no rīta, vakaros atgriežas vēlu. Taču mājās vēl citi darbi – kādreiz būvētajās rindu kūtiņās vien retajā ir iemītnieki, bet Dacei ir – vistu saime, zosis un truši, turklāt vasarā vēl kopjams dārzs. Tikšanās reizē saimniece sūrojās, ka nesen ūdele uzbrukusi trušu pulkam, bet viņa plēsējai nav palikusi parādā...

Jubilāre atzina, ka apņēmusies vairāk piedomāt arī par atpūtu, ne tikai par darbu. Viņai patīk aiziet uz kādu pasākumu, taču Ozolainē uz vietas vairs nekas nenotiekot. Retumis būts kultūras izklaidēs Bauskā. Aizvadītajā gadā bijis arī četru māsu ģimeņu satikšanās pasākums – devušies kopīgā ekskursijā uz Ventspili.

Visaugstāk vērtē godīgumu
Pati sevi Dace ir iemācījusies sargāt, taču bijusi lieciniece varmācīgām attiecībām citā ģimenē. «Alkohola vara, morāla un fiziska vardarbība, ko cieš daudzas sievietes, man nav pieņemama. Baidos no morāla pazemojuma, iespējams, tāpēc esmu viena ar dēlu,» pauda Dace.

Dace visaugstāk cilvēkos vērtē godīgumu, taču šaubās, vai daudziem piemīt šis tikums. Viņa atzīst, ka nav cilvēku bez trūkumiem, bet necieš melošanu un to nepiedod. Par meļiem sacīja arī tā: «Es apbrīnoju tos, kas prot melot». Jubilāre ciena strādīgumu un priecājas, ja cilvēkiem veicas, – ja zemniekam laba raža, ja laba peļņa darba devējam. «Ja veicas apkārtējiem, arī man būs labi,» ir pārliecināta Dace. Viņa labprāt palīdz cilvēkiem, negaidot par to neko pretī, ir grūti atteikt. Tic, ka cilvēka domas, vēlmes un rīcība ir saistītas ar kādu augstāku varu; ir Dievs. «Ja kaut ko patiesi vēlies, līdz tam reiz arī nonāksi. Lai gan pa ceļam būs melnās svītras, pesimismam nedrīkst padoties,» pauž Dace.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Svinēšanas vērtas – dēla jubilejas

Kategorijas