Gadumijas tradīcijas ar laiku mainās

Raitis Ābelnieks, Bauskas muzeja vēstures nodaļas vecākais speciālists

2019. gada 20. decembris 00:00

193

Publiska Ziemassvētku godināšana, ko pirms tam varēja darīt tikai paslepus, Latvijā atsākās 1988. gadā.

Gada ritējums vienmēr bijis nozīmīgs mūsu platuma grādu iedzīvotājiem, jo šeit ir visi četri gadalaiki. Sevišķu nozīmi gadalaiku maiņa ieguva līdz ar zemkopības ieviešanos, no tā laika saglabājušās daudzas pagāniskās gadskārtu tradīcijas saulgriežu rituālos.

Latviešu senās tradīcijas paredz saulgriežos veikt dažādus simboliskus uguns rituālus un ar to palīdzību stiprināt saules pozīcijas debesu jumā. Ziemas saulgrieži senāk iezīmēja arī jaunā gada atnākšanu. Vēlāk, pēc kristietības izplatīšanās, senās ziemas saulgriežu tradīcijas pakāpeniski saplūda ar kristīgajā baznīcā svinēto Jēzus Kristus pie-
dzimšanu.

Pagāniskie rituāli ar eglītes dedzināšanu, dzeršanu, dancošanu
Par Ziemassvētku tradīciju kļuvusī eglītes rotāšana nekādā veidā nav saistāma ar kristietības pirmsākumiem, tā nepārprotami ir pagāniska paraža. Vēl 20. gadsimtā lietoja jēdzienu «eglītes dedzināšana», ar to domājot svecīšu iedegšanu egļu zaros ievietotajos svečturos. Bet ir saglabājušās liecības, ka senākos laikos Livonijā (tagadējās Latvijas un Igaunijas teritorijā) eglītes dedzināja vistiešākajā nozīmē. Tā 1584. gadā publicētajā Baltazara Rusova «Livonijas hronikā» aprakstītas pilsētnieku tradīcijas 16. gadsimta vidū: «Pa Ziemas svētkiem un pirms gavēņa sākšanās ģildes namos bija ne mazāk jautra dzīve. Pēc labas iedzeršanas tirgoņu jaunatne uzstādīja uz tirgus laukuma lielu eglīti, rozēm izrotātu. Vakarā lielā barā ar sievām un jaunavām viņi ieradās pie eglītes ar dziesmām un rotaļām. Labi izlīksmojušies, eglīti aizdedzināja, kura nakts tumsā gaiši liesmoja. Saķērušies rokās, jaunie tirgoņi dejoja un lēkāja ap eglīti. Laida arī raķetes. Lai gan mācītāji sprediķoja pret šādu deju, salīdzinādami to ar deju ap zelta teļu, tomēr neviens nepiegrieza tam vērības.» Aprakstītās tradīcijas nekādi nelīmējas kopā ar kristietību, un tādas tolaik arī Vācijā nav konstatētas. Pilsētu tirgotāji tajā laikā lielākoties bija vācu izcelsmes, tomēr minētās izdarības, visticamāk, bija aizgūtas no vietējo iedzīvotāju, latviešu un igauņu, ziemas saulgriežu tradīcijām.

Līdzīgas latviešu izdarības, lai gan bez eglītes, aprakstīja Iecavā dzimušais Kurzemes un Zemgales hercogistes superintendants Pauls Einhorns 1636. gadā izdotā grāmatā: «Cik no viņu elku dievību atliekām var saprast, ka viņu bezkaunīgie svētki ar ēšanu, dzeršanu, dancošanu, lēkāšanu un kliegšanu apkārt iet, turklāt viņi Kristus vakaru savā vidū citādi nesauc kā par deju vakaru, jo viņi šo vakaru un visu nakti ar dejošanu, dziedāšanu un lēkāšanu pavada. Šis pats vakars tiek arī par bluķa vakaru saukts, jo tad viņi ar lielu kliegšanu velk apkārt bluķi, kuru pēc tam sadedzina un tā savu prieku parāda.» Saprotams, ka pārliecinātiem kristiešiem tas šķita piedauzīgi, jo viņu izpratnē Jēzus piedzimšanas svētkiem jābūt klusiem un svinīgi apcerīgiem. Tas negāja kopā arī ar citu jautru seno latviešu ziemas saulgriežu tradīciju – maskošanos un došanos ķekatās no mājas uz māju.

Uzradās Ziemassvētku vecītis
Turpmākajos gados kristīgās baznīcas spiediena dēļ pakāpeniski izzuda skaļie un jautrie ziemas saulgriežu pasākumi. Ziemassvētku uguns rituāls kļuva piezemētāks un simboliskāks – ar svecīšu dedzināšanu izrotātā eglītē. To varēja īstenot iekštelpās, katrā mājoklī, ja vien rocība atļāva. Tādējādi šie svētki kļuva intīmāki, ja atskaita Ziemassvētku dievkalpojumu baznīcā. Vēlāk, 19. gadsimtā, eglītes dedzināšanas pasākumi pirms un pēc Ziemassvētkiem sāka ieviesties skolās un dažādās citās organizācijās.

Tad arī uzradās Ziemassvētku vecītis, kas bērniem nesa dāvanas, bet dažādu paaudžu pārstāvji sāka cits citam nosūtīt Ziemassvētku apsveikumu kartītes. Neatkarīgā Latvijā 20. gadsimta 20. – 30. gados Ziemassvētku dievkalpojumu laikā baznīcas bija pārpildītas, bet mājās eglītes dedzināšana notika ģimeniskā gaisotnē. Savukārt publiskie pasākumi pie svētku eglītes bieži vien notika vēl 6. janvārī – Zvaigznes dienā. Piemēram, 1938. gada 6. janvārī Bauskas strādnieku arodbiedrība sarīkoja eglītes dedzināšanas pasākumu savu biedru bērniem Aizsargu namā (tagadējā Kultūras centrā). Tajā priekšnesumus sniedza vietējie pašdarbnieki, garīgo uzrunu teica mācītājs Gustavs Turss, bet dāvaniņas bērniem pasniedza Ziemassvētku vecītis.

Padomju laikā – jaunā gada svētki
Līdz ar padomju okupāciju tika nīdētas visas tās tradīcijas, kam vien bija kaut kāds sakars ar reliģiju. Lai gan eglītes rotāšana un svecīšu dedzināšana saglabājās, taču to vairs nedrīkstēja saukt par Ziemassvētku eglīti, bet svinēšanas laiks tika pārcelts uz gadumiju. Tāpat arī dāvanu nesēju bērniem vairs nedrīkstēja saukt par Ziemassvētku vecīti, to aizstāja Salavecis. Latviešu mitoloģiskā izpratnē gan tas īsti neiederējās, jo sals asociējas ar Lausku – bargu vīru, kas apbruņots ar cirvi, nevis dāvanu maisu. Vispār jau Salavecis bija bargāks tēls par iepriekšējo Ziemassvētku vecīti, jo tam līdzi bija arī žagaru saišķis nepaklausīgiem bērniem, ne tikai dāvanu maiss. Ziemassvētku vecītis gan iztika bez žagariem, un viņam palīgos nāca rūķīši. Savukārt Salavecim izpalīdzēja Sniegbaltīte.

Padomju Savienībā jaunā gada sagaidīšana bija vērienīgākie svētki ziemas periodā, lai gan brīvdiena 1. janvārī tika ieviesta tikai 1946. gadā (neatkarīgā Latvijā tā bija brīvdiena jau kopš 20. gadsimta 20. gadiem, saglabājās arī vācu okupācijas laikā). Savukārt 31. decembris kā svētku diena ir tikai dažu pasaules valstu kalendāros, tostarp – Latvijā.

1938. gada sagaidīšana Aizsargu namā Bauskā
Kaut gan jaunā gada sagaidīšanas svinības pazīstamas dažādās kultūrās jau gadu tūkstošiem, tomēr mūsdienīgā izpratnē tās ir relatīvi jaunas. Pirmskara Latvijā jaunais gads tika sagaidīts publiskos un jautros pasākumos pretstatā Ziemassvētkiem. Bieži vien gadumijā tika rīkotas masku balles ar dažādiem jautriem priekšnesumiem, bet gadumijā šāva raķetes, saskandināja dzērienu glāzes un cits citam novēlēja laimīgu nākamo gadu.

Piemēram, «Bauskas Vēstnesī» aprakstīta 1938. gada sagaidīšana: «Līdz šim jaungada sagaidīšanas vakaros Bauskā mēdza rīkot slēgtus sarīkojumus lūgtiem viesiem. Šogad turpretī svētku komiteja Aizsargu namā bija sarīkojusi atklātu vakaru visiem, kas vēlējās šo vakaru sagaidīt plašākā sabiedrībā. Šis pirmais mēģinājums rādīja, ka svētku komiteja bija pareizi darījusi, ko liecināja lielais vakara dalībnieku skaits – ap 300 personas. Starp viesiem daudzu iestāžu vadītāji ar saviem darbiniekiem, sabiedriski darbinieki, tirgotāju un amatnieku pārstāvji un arī daudz darba ļaužu ar apriņķa priekšnieku J. Vērpeli un pilsētas galvu Ed. Kasparsonu priekšgalā. Vakaru ievadīja jautra komēdija divās ainās «Pašam sava vasarnīca». Uz skatuves darbojās tikai divas personas: Rumpītis – Fr. Līcis un Minna – Vītola kundze. Pārējie tēlotāji bija balsis skaļrunī. Jautrais dialogs guva apmeklētāju piekrišanu. Programmas tālākā posmā Beatrises Vīgneres baleta studijas audzēknes A. Priede un T. Tuča sniedza vairākus baleta priekšnesumus. Īsi pirms plkst. 12 Aizsargu namu pieslēdza radiofonam, un vakara apmeklētāji noklausījās Valsts prezidenta Dr. K. Ulmaņa Jaungada vēstījumu tautai. Pēc tam lielā zāle satumsa un skatuves mistiskā apgaismojumā Laika tēva sūtnis (J. Šulcs) kā Vecais gads izklāstīja savus nopelnus zemes bērnu labā un nogrima nebūtībā, lai dotu vietu Jaunajam gadam (Ragovska), kurš mazpulcēna tērpā apsveica viesus (..). Ar šo Jaungada prologu 1938. gads bija stājies savās tiesībās. Svētku viesi cits citam silti spieda rokas un novēlēja visa laba izdošanos.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Gadumijas tradīcijas ar laiku mainās

Kategorijas