Egles ceļš līdz lietaskokam

2019. gada 20. decembris 00:00

221

Sēklas čiekuros ir nogatavojušās, tagad sācies ražas vākšanas laiks.

Tuvojoties Ziemassvētkiem un gadumijai, arvien biežāk domājam par svētku rotu mājās – egli. Taču vai aizdomājamies, ka sākumā mūsu svētku eglīte bija maza sēkliņa? Jā, lai cik liels koks tas būtu – svētku eglīte vai 30 metrus un pat vēl garāks koks mežā cērtamajā vecumā –, iesākumā vienmēr ir sēkla. Katru gadu mežā drīkstam nocirst eglīti svētku priekam, varam izvēlēties sev tīkamāko eglīti podiņā un pavasarī to pārstādīt piemājas dārzā, varam nocirsta koka vietā iestādīt divus jaunus kvalitatīvus stādus, lai aug nākotnei. Lai to paveiktu, nepieciešamas egļu čiekuru sēklas.

Kā no sēkliņas egles stādu izaudzē? Dzirdēts, ka tas nav viegli, jo egles esot diezgan kaprīzs koks. Plašāk par to «Bauskas Dzīvei» pastāstīja akciju sabiedrības (a/s) «Latvijas Valsts meži» uzņēmuma «LVM sēklas un stādi» direktors GUNTIS GRANDĀNS.

Kāds ir egles augšanas ceļš no sēkliņas?
– Stādu izaudzēšanai egļu sēklas sēj siltumnīcās speciālās audzēšanas kasetēs, kas pildītas ar tām piemērotu kūdras substrātu. Lai pasargātu no karstuma un slimībām, substrāta virsmu pārklāj ar sterilu gaišu materiālu, ko sauc par vermikulītu. Jaunās eglītes siltumnīcā sadīgst aptuveni divu nedēļu laikā. Ja audzē egļu ietvarstādus, tie gada laikā tiek izaudzēti līdz gatavam stādam. Savukārt kailsakņu stādu izaudzēšanai nepieciešamas divas sezonas. Dīgšanas laikā rūpīgi jāseko līdzi iespējamai slimību attīstībai – bīstama ir dīgstu vīte, bet vēlāk jaunās eglītes jāsargā no sala bojājumiem, arī laputu savairošanās var traucēt stādu augšanai. Pirms novietošanas glabāšanā gatavie stādi tiek apstrādāti ar aizsargājošu pārklājumu pret iespējamiem priežu lielā smecernieka bojājumiem pēc izstādīšanas meža platībās. Apstrādei izmanto vasku «Ekovax» vai arī speciālas līmes un smilšu pārklājumu «Conniflex». Reģionam tuvākā lielā meža kokaudzētava, kur audzē egļu stādus, ir Mazsilu kokaudzētava pie Stendes.

Pēc cik gadiem izaug tāda eglīte, ko nocērtam un nesam mājās Ziemassvētku priekam?
– Koptas eglītes ieaug ātri un tāda vidēja «mežziņa» augumu sasniedz apmēram piecos gados. Dabiski iesējušās, kurām jācīnās ar zāli un krūmiem, šo augumu sasniegs krietni ilgākā laikā – desmit vai varbūt pat vairāk gados.

Viss sākas ar sēklu no egļu čiekura. Vai šosezon bagātīga čiekuru un sēklu raža?
– Egle ir diezgan prasīga pret vides apstākļiem, lai ražotu sēklas. Protams, dabā ir iekārtots tā, ka atsevišķi koki dos sēklu ražu teju katru gadu, bet lielos apmēros ražu nemaz nevar bieži pieredzēt. Apjomīgas čiekuru ražas pamatā eglei nozīmīgākais laiks ir vasaras sākums, kad veidojas jaunie dzinumi un pumpuru aizmetņi nākamajam gadam – slapjos un aukstos pavasaros izveidojas tikai veģetatīvie pumpuri, bet ziedu aizmetņi veidojas tad, kad pavasaris ir sauss un karsts. Tas rada kokam stresu, bet stress rosina vairošanos un sugas saglabāšanu. Tāds bija 2018. gada pavasaris, egles tad ieriesa ziedu pumpurus. Un šogad notika gaidītais – egles bagātīgi uzziedēja! Nu sēklas čiekuros ir nogatavojušās, sācies bagātīgs ražas vākšanas laiks. Tādos gados varam papildināt krājumus arī nākotnei.

Pašlaik, gada noslēgumā, sēklas čiekuros ir nogatavojušās un ir sācies ražas vākšanas laiks. A/s «Latvijas Valsts meži» darbinieki aktīvi ievāc egļu čiekurus, lai radītu sēklu krājumus turpmākajiem gadiem. Sēklu vākšanu veic īpaši ierīkotos potētu egļu stādījumos – sēklu plantācijās, kur katrs koks ir kāda īpaši augstvērtīga koka, ko mežkopji sauc arī par izcilajiem kokiem, veģetatīvais klons jeb dubultnieks. Šādas sēklu plantācijas Latvijā dažādos laikos ir ierīkotas vairāk nekā 200 hektāru platībā. Ir plantācijas, kas vecākas par 40 gadiem un ražu devušas ne reizi vien: Katvaros, Suntažos, Liepā, Remtē, bet ir arī nesenāk stādītas, kas šogad čiekurus sagādājušas pirmo reizi: «Vecumi» pie Žīguriem, «Liuza» pie Rēzeknes, «Šarlote» Lietuvas pierobežā, Šēderes pagastā.

Sēklu vākšanas darbs nebūt nav vienkāršs – īpaši apmācīts darbinieks uzkāpj kokā un nozāģē to galotnes daļu, kurā ir čiekuri. Pēc tam uz zemes čiekuri tiek no zariem noplūkti, rūpīgi sašķiroti, sabērti maisos un no plantācijām nogādāti čiekurkaltēs Kalsnavā un Rendā.

Cik daudz sēklu ir čiekurā un cik to vajadzīgs stādījumu atjaunošanai gadā?
– Zarus un bojātos čiekurus sadedzina, lai neizplatītos kaitēkļi un slimības. Apzāģētie koki tuvākajos gados izveidos vairākas jaunas galotnes, kas nākotnē briedinās nākamo sēklu ražu. Čiekuri čiekurkaltes siltumā atveras, tad īpašos sēklu atdalīšanas trumuļos pagrozās un atdod sēklas. Vienā egles čiekurā parasti ir 200 – 250 sēklu, bet īpaši lielos čiekuros, kas garāki par 20 centimetriem, to var būt pat līdz 500. Tiesa gan, tās nav diez cik lielas – 1000 sēklu svars ir seši septiņi grami.

Varam tikai iedomāties, cik čiekuru jāsavāc, lai iegūtu ap 450 kg sēklu, kas nepieciešamas ik gadus stādu izaudzēšanai. Taču ražas gadā jāveido rezerve tiem gadiem, kad čiekuru nebūs. Šīs ziemas uzdevums ir ievākt tik daudz čiekuru, lai sēklu rezervi papildinātu vismaz nākamajiem trim četriem gadiem. Sēklu plantācijās iegūtās sēklas ir arī ar augstu ģenētisko potenciālu – no tām izaudzētais nākotnes mežs būs par 18 – 20 procentiem ražīgāks nekā tad, ja sēklas tiktu ievāktas mežaudzēs no nocirstajiem kokiem.

UZZIŅAI

Bauskas, Rundāles, Iecavas un Vecumnieku novadā A/S «Latvijas Valsts meži» apsaimnieko gandrīz 48 tūkst. ha meža zemes:
priedes aizņem 49%,
egles – 11%,
bērzi – 23%,
melnalkšņu audzes – 5%,
apses – 7%,
baltalksņi – 4%,
citu sugu koki – 1% no visas mežu platības.

Bauskas, Rundāles, Iecavas un Vecumnieku novadā valsts mežā pēdējos trijos gados iestādīts mežs 881 ha platībā – vairāk nekā pusē platības aug priedes, tām seko bērzi un egles. Kopā a/s «Latvijas Valsts meži» minētajā periodā vidēji gadā atjaunojusi mežu 14700 ha, t. sk., stādot 8600 ha apjomā. Atjaunoto platību apmērs, vērtējot pēdējos trīs gadus, pa reģioniem ir līdzīgs. Meža stādījumu atjaunošana nedaudz lielākā īpatsvarā kā citos reģionos ir Ziemeļkurzemes, Dienvidkurzemes un Austrumvidzemes reģionos, kur pārsvarā jau ir skuju koku meži.

LVM atgādina, ka eglīti mājokļa rotāšanai uz svētkiem valsts mežā drīkst cirst tikai grāvju trasēs, stigās un uz elektrotrasēm. Pirms doties mežā, jāpārliecinās par meža piederību. To var izdarīt, izmantojot lietotni «LVM GEO». LVM aicina pārdomāt, vai vispār eglīti nest uz mājām, varbūt svētku svinēšanu var pārcelt uz mežu. Tā eglīte varēs turpināt augt un jūs gaidīs mežā arī citu gadu.

Avots: LVM

Kā audzē egles?

Sēkliņu stāda kasetē;
dīgst 10 dienas;
otrajā gadā izstāda uz lauka;
pēc diviem gadiem stāda mežā;
piecos gados izaug vidēja izmēra Ziemassvētku eglīte;
egli cērt ap 80 gadu vecumu.

Sēklas čiekurā

Vienā egles čiekurā parasti ir 200 – 250 sēklu, bet īpaši lielos čiekuros, kas garāki par 20 centimetriem, var būt pat līdz 500 sēklām;
1000 sēklu svars ir seši septiņi grami;
ik gadus stādu izaudzēšanai nepieciešams ap 450 kg sēklu.

Eglītes podiņā svētkiem un ikdienai

«Latvijas Valsts mežu» vēstniecība piedāvā daudz un kvalitatīvas kokaudzētavās audzētas eglītes podiņos. Pieprasījumu pēc eglītēm podiņos komentē vēstniecības pārstāve Līga Urtāne:

«Pieprasījums šogad ir ļoti liels. Galvenais nosacījums, lai izvēlētos īsto svētku rotu, ir eglītes augstums. Nav svarīga simetrija vai skuju tonis, noteicošais ir kociņa nākotnes augums – augstums un platums. Pieprasītas ir gan liela, gan maza auguma egles. Piemēram, parastās egles šķirne ‘Remontii’ iemantojusi pircēju lielu interesi, iespējams, pateicoties savam kuplumam un blīvajam zarojumam, kas rada kārtīgas un labi audzētas egles izskatu. Turklāt tās augums nākotnē sasniegs ap 2,5 metriem, kas savukārt ļauj šo šķirni stādīt tuvu ēkām un gada izskaņā ērti rotāt ar Ziemassvētku gaismiņām, lai ziemas tumsā radītu svētku gaišumu arī dārzā.» L. Urtāne novērojusi, ka netrūkst cilvēku, kuri ik gadu atgriežas vēstniecībā, lai lūkotu arvien jaunas eglītes podiņos, kuras dāvināt saviem tuviniekiem un draugiem, vai arī lai piepulcinātu kādu jaunu zaļo skujsvārci jau dārzā reiz pārstādītajam kociņam.

«Pagaidām otra pieprasītākā egle ir parastā asā egle, jo tā ar savu mazo kompakto izmēru lieti noder kā dāvana kolēģiem vai arī svētku sajūtas radīšanai uz darba galda. Taču jāatceras, ka tikai tagad egle ir maza, vēlāk tā var sasniegt pat 15 metru augstumu,» skaidro speciāliste.

Ja patīk nelielas un piramīdveida formas, var izvēlēties Kanādas egles šķirni ‘Daisy’s White’, kuras augums nebūs jāierobežo, jo tas sasniedz apmēram divus metrus, kā arī šī pati Kanādas egle būs piemērota nelieliem piemājas dārziem. Kā brīnumskaistule ar sidrabainu skuju iekrāsojumu jāmin Serbijas egles šķirne ‘Nana’ un Korejas baltegle ‘Silberlocke’ ar sudrabaini kruzuļotām skujām. Īpaši interesantas ir čūskegles, kam zari nav tik kupli un ir izlocījušies kā čūskas.

Ja pavasarī dārzā gribas radīt un baudīt dažādas krāsu spēles, apstādījumiem var izvēlēties egles, kuru jaunie dzinumi ir koši dzelteni, piemēram, ‘Aurea Magnifica’, ‘Acrocona’ vai rozā krāsā, piemēram, ‘Roseospica’. Savukārt izteikti tumši zaļas krāsas zari ir ‘Barrryi’ eglēm ar konisku vainagu.
Pārnesot podiņā augošo eglīti mājās, nevajadzētu to uzreiz novietot siltā istabā, vēlams tai rast kādu vēsāku vietu. Eglīti nav ieteicams turēt telpās ilgāk par vienu divām nedēļām; nenovietot to pie sildītājiem, kamīniem, kā arī atminēties ik pāris dienu norasināt tai skujas un uzturēt augsni mitru.

«Kad svētki ir pagājuši vai arī esat nolēmuši eglīti nest laukā, tad arī tas jādara piesardzīgi, pat ja temperatūra ārā ir nedaudz zem nulles, eglīte var nepārdzīvot lielo temperatūras kritumu, tā var nosalt. Lai veiksmīgāk eglīte pārceļotu no telpas uz dārzu, būtu pakāpeniski jāsamazina temperatūra uz zemāku, vēlams egli novietot telpā uz pāris dienām, kur vidējā temperatūra ir zem +10 grādiem. Un tad var jau mēģināt novietot vēl vēsākā telpā uz pāris dienām, un tad jau var nest egli laukā un podu novietot sniega kaudzē, lai pasargātu saknes no nosalšanas, vai apliekot ap podu kādu sedzošo materiālu,» iesaka «Latvijas Valsts mežu» vēstniecības konsultante Līga Urtāne.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Egles ceļš līdz lietaskokam

Kategorijas