Pieaudzis kopā ar savu varoni

INGUNA SPULENIECE, Viduskurzemes reģiona laikraksts «Kurzemnieks»

2019. gada 13. decembris 00:00

464

Filmas «Dvēseļu putenis» galvenās lomas atveidotājs Oto Brantevics intervijā īpaši piemin Jēkaba Reiņa profesionalitāti.

Vēsturiskā kara drāma «Dvēseļu putenis» joprojām ir daudzu mūsu lasītāju prātā un sirdī. Pirms pirmizrādes režisors Dzintars Dreibergs teica, ka filmēšanas gadi pārvērtuši teju visus uzņemšanas laukumā, tomēr vismazāk – galvenās lomas atveidotāju Oto Brantevicu, jo viņš jau 15 gadu vecumā uz laukumu atnācis kā tīrradnis. Tagad astoņpadsmitgadīgais Oto no Kuldīgas novada Turlavas pagasta atzīstas, ka tā gluži nav – arī viņš audzis un emocionāli nobriedis kopā ar savu varoni. Oto skaidri zina, ka nebūs aktieris, jo šajā profesijā viss pārāk jāizdzīvo, bet viņš to vairs nevēlas, toties radusies vēl stingrāka pārliecība dzīvi saistīt ar vēstures izzināšanu.

Kad tev jautā, kā nonāci kino provēs, kur tevi izvēlējās no 1300 puišiem, parasti saki, ka atnāci līdzi klasesbiedriem. Kāda bija jūsu, 15 gadus vecu puišu motivācija pieteikties?
– Tā bija iespēja darīt kaut ko jaunu. Katra iespēja ir jāizmanto, lai veidotu labāku nākotni. Kā ir tagad? Lai arī negribu būt aktieris, kas strādā teātrī, ja man piedāvātu filmēties, laikam piekristu. Tas palīdz panākt, lai cilvēki mani zina.

Vai tas ir būtiski?
– Ļoti, jo nākotnē gribētu iesaistīties politikā. Domāju, ka pazīstamība, kas nāk no filmas, man palīdzēs veidot Latvijā labāku nākotni. Esmu pārliecināts, ka politiķiem jādomā loģiski. Jaunie nāk ar bļaustīšanos un solījumiem, ko nav iespējams izpildīt. Jā, tauta tic, jo cer, ka būs labāk. Pēc pēdējās Saeimas vēlēšanām izrādās, ka vecie politiķi, ar kuriem cilvēki nebija apmierināti, tomēr solījumos bija patiesāki. Tomēr kaut kas ir jāmaina.

Vai «Dvēseļu puteni» izlasīji filmēšanas gaitā?
– Sāku lasīt pēc pirmā filmēšanas posma, jo uzskatīju to par pienākumu. Bet lielākoties lasīju tādēļ, ka mani tas interesēja. Viens ir atkārtot kaut kādu teksta fragmentu desmit reižu, kamēr tiek nofilmēts kadrs, bet cits ir saprast, ko Grīns ir rakstījis. Viņš arī pats to visu piedzīvoja.

Ar vēsturi jau biji aizrāvies?
– Interese man radās aptuveni 8. klases beigās, kad skolā noskatījāmies animācijas filmu «Latvietis». Tur parādīts maziņš cilvēciņš, latvietis, kurš ne pie viena nelien, dzīvo savā sētā, bet visi nāk, atstāj atkritumus, kāpj uz galvas. Pēc tam sāku lasīt par krustnešiem, hercogu Jēkabu, abiem pasaules kariem.

Cik tev nozīmīgi būt latvietim?
– Tā ir mana identitāte, mana zeme, par kuru mani, manu draugu, kolēģu senči ir atdevuši savas asinis. Tas man ir ļoti nozīmīgi. Ja pirms gadiem četriem domāju, ka pēc vidusskolas braukšu uz ārzemēm, kur labāk, tagad saprotu, ka man nav tiesību to darīt. Lai arī kā kāds nopeļ mūsu valsti, tik slikti kā pirms 100, 200 gadiem noteikti nedzīvojam. Situācija ir uzlabojusies, un to izdarījuši mūsu senči.

Tu daudzkārt esi stāstījis, ka filmēties nebija viegli – aukstums, negulētas naktis, emocionāli pārdzīvojumi. Vai viss bija tā vērts?
– Noteikti! Medijos un tikšanās reizēs ar iedzīvotājiem tieku slavēts es, režisors, vēl kāds no filmēšanas grupas. Domāju, ka uzslavas vērta ir visa tauta. Pirmkārt, katrs ir maksājis nodokļus, lai filma taptu. Bija arī politiķi un kultūras cilvēki, kas debatēja, pierādīja, ka filmai jābūt. Uzskatu, ka filma ir visas tautas kopdarbs un īpašums.

Vai uz ielas tevi jau pazīst?
– Latvieši ir kautrīgi – drīzāk atskatās, sačukstas un parāda ar pirkstu nekā uzrunā. Bet reiz kāds maziņš puišelis veikalā man pateica: «Artūr, ļoti laba filma!» Jutos patīkami pārsteigts.

Kā tavi vecāki reaģēja, ka tev tik jaunos gados jāpiedzīvo milzu emocijas?
– Mierīgāk, nekā es biju domājis. Mamma uztraucās, lai es nesaaukstējos – deva līdzi ķiplokus, priežu čiekuru sīrupu. Gribēja, lai katru dienu sazvanāmies. Bet citādi viņa zināja, ka esmu drošībā. Par emocionālo pusi nevienam nestāstīju, arī par negulētajām naktīm. Arī tagad par to negribu daudz runāt, kaut visi prasa. Daudzi grib tikai dzirdēt kaut ko, lai pašausminātos, nevis saprastu.

Kā atceries pirmās filmēšanas dienas?
– Man bija ļoti liels satraukums. Teica, ka filmēsimies piecas stundas, bet izrādījās – 12! No tā man bija šoks, turklāt laukumā nevienu nepazinu, nezināju, kas būs jādara. Īstenībā tā diena pagāja ļoti ātri, filmējām iekšskatus, vienu no ainām, ko filmai nepievienoja. Tā bija balle reālskolā, kur Artūrs dejo ar Mirdzu. Tādu ainu, ko neiekļāva, bija diezgan daudz. Piemēram, kad kaskadierus pārģērba par vāciešiem, kuri skrien un deg. Arī aina, kad vienam no masu skatu dalībniekiem it kā ar durkli atplēsts vēders un izkritušas zarnas. Domāju, ka šādas ainas neiekļāva, lai filma nav pārāk asiņaina.

Un grūtākās ainas?
– Ziemassvētku kaujas. Tur izjutu, ka vajag mammas dotos ķiplokus. Pirms tam biju filmējies arī pavasarī un rudenī, kad bija auksts, mirku ūdenī, bet mājās nepārbraucu slims. Ziemassvētku kaujas filmēja divas nedēļas, ieturot pa vidu pauzi. Pirmajā nedēļā diezgan daudz sevi pārvērtēju – aizmirsu, ka aukstā laikā ķermenis vairāk nogurst un tērē enerģiju. Maz ēdu, nedzēru ūdeni, negulēju... Filmēšana notika tikai naktī. Kad atgriezāmies viesnīcā, saule ausa pēc kādas stundas. Nevarēju nogulēt vairāk par divām trim stundām, tādēļ laiku līdz nākamajai filmēšanai pavadīju fiziskos treniņos. Pirmās nedēļas pēdējā dienā Ziedonis Ločmelis mani gatavoja nopietnai ainai, kurā Artūrs ir ļoti pārguris. Viņš man lika skriet, pietupties. Diezgan ilgi turējos, bet vienā brīdī man tiešām palika melns gar acīm. Neatceros, kam kritu virsū – Ziedonim vai režisoram. Ainu tomēr nofilmējām.

Kādas tev bija attiecības ar režisoru?
– Vislabākās. Varējām parunāt par jebkuru jautājumu. Viņš vienmēr teica, lai saku, ja kas par grūtu. Teica, ka nav gatavs riskēt ar manu veselību.

Vai tev tika sagādāti kādi īpaši apstākļi laukumā?
– Salīdzinot ar masu skatiem, man bija luksusa apstākļi. Dažkārt man pirmajam atnesa mēteli, lai sildos, bet parasti atdevu to citiem. Masu skatu dalībnieki jau tā tur bija brīvprātīgi, ziedojot savu laiku.

Kā tu vērtē latviešu kino?
– Ir labas mūsdienu filmas. Man ļoti patika «Baltu ciltis», arī «Segvārds «Vientulis»». Bet vairāk skatos vecās filmas. Latvijā kino ir ļoti jāattīstās. Tas ir iespējams, to pierāda «Dvēseļu putenis».

Vai tagad filmas skaties citām acīm?
– Jā, nedaudz skatīšanās prieks ir pabojāts. Aizdomājos par to, cik reižu filmēta viena aina, ko juta aktieris, kā viņš redzēja filmēšanas laukumu. Runāju ar citiem aktieriem, viņi jūtas tāpat.

Vai tev ir kāds aktieris, kura darbu tu šajā profesijā augstu vērtē?
– Pēc filmas tādu ir daudz. Īpaši jāpiemin Jēkabs Reinis. «Dvēseļu putenī» un «Sarkanajā mežā» viņš ir vienreizīgs – gan kā aktieris, gan kā cilvēks.

Šogad beidz 12. klasi Kuldīgas Centra vidusskolā. Var teikt, ka visu vidusskolas laiku esi nofilmējies. Kā varēji izturēt režīmu?
– Vairāk mācības kavēju 10. klasē. 11. klasē tās bija divas dienas, bet šogad – pasākumi, intervijas. 10. klasē mācības ielaidu, bet ne līdz kritiskam līmenim. Skolotāji saprot un palīdz. Klasesbiedri sākumā jautāja par filmu, bet pēc tam pierada. Viņiem es neesmu Artūrs, bet Oto. Par to esmu priecīgs. Negribu, lai mani saista ar vienu lietu, uzskatot par nez kādu mākslinieku.

Vai pēc piedzīvotā militārā karjera nevilina?
– Plānoju studēt vēsturi, bet stāšos arī Zemessardzē. Gan manu zināšanu, dalības valsts konkursā un ceturtās vietas dēļ, gan filmas dēļ man ir fantastiska iespēja tikt budžeta grupā vēsturniekos. Domu par militāro, nevis karjeru, bet dienestu, arī neesmu atmetis.

Tu būtu gatavs aizstāvēt Latviju, ja rastos tāda vajadzība. Bet kā ir ar taviem vienaudžiem?
– Lielai daļai jauniešu patriotisma apziņa ir ļoti zema, bet, ja ienaidnieks Latvijai uzbruks, viņi to aizstāvēs. Viņi to darīs savu ģimeņu dēļ, tādēļ, lai karš nenonāk līdz viņu mājai. Ļoti daudzi aizstāvēs visu tautu cēla mērķa vārdā.

Ko valstij kritiskā situācijā darīs tie, kas uzsver, ka te ir bedre, un brauc projām?
– Neko. Dažs tam nepievērsīs uzmanību, dažs ierakstīs kaut ko sociālo tīklu komentāros – vai nu Latviju aizstāvošu, vai naidīgu. Var jau būt tie, kas sajutīs dusmas uz sevi, ka aizbraukuši tautai grūtā brīdī, atgriezīsies.
Katra cilvēka nostāja veidojas no vairākiem aspektiem. Dzīvojam 21. gadsimtā. Globalizācijas, interneta dēļ ļoti daudzi jaunieši arī šeit dzīvo atrauti no Latvijas. Otrs aspekts ir izglītība. Vēstures mācība pie mums kļuvusi gluži par matemātiku, kur jāatceras cipari un datumi. Ja neskaita to, ka dažreiz stundās paskatāmies filmas, viss tiek spiests: lai dabūtu tādu atzīmi, tev jāatceras tik gadskaitļu un ciparu. Īpaši pamatskolā vēsturi vajadzētu mācīt no emocionālās puses, profesionālo pieeju atstājot augstskolai. Trešais aspekts ir ģimene. Kaut gan esmu redzējis jauniešus, kuru vecāki ir vienaldzīgi, bet viņi – ļoti patriotiski. Ir arī otrādi.

Kā izjūti savu zvaigžņu stundu? Esi kļuvis iedomīgs?
– Drīzāk man tas viss ir apnicis. Patīkami, ja atsūta «paldies» par filmu, par manu spēli, bet diezgan apnicīgi, ja bombardē ar īsziņām. Negribu izskatīties iedomīgs, tādēļ cenšos visu izlasīt, atbildēt, bet tas prasa daudz laika.

Vai meitenes mīlestībā arī atzīstas?
– Paldies Dievam, nē. Man jau ir meitene. (Oto pasmaida)

Vai ir kaut kas, ko tu filmas sakarā gribētu pateikt?
– Novēlu latviešu tautai neaizmirst tos, kas cīnījās par Latviju. Ja tā notiks, tad viņu upuriem nebūs ne mazākās jēgas. Mums viņu dotā valsts jānotur ar to pašu motivāciju un domām. Ja skolās turpinās mācīt, ka vēsture ir tikai skaitļi, ka tas notika sen un nav saistībā ar nākotni, tad varam nonākt pie situācijas, ka senču ideāli tiek pazaudēti.

Ja tu nebūtu gājis cauri filmas pieredzei, aizdomātos par to visu?
– Grūti atbildēt. Var jau būt, ka izlasītu kādu emocionālu grāmatu, uzdurtos tam pašam «Dvēseļu putenim», kas mani mainītu, bet varbūt būtu profesionāls un neitrāls vēsturnieks, kurš neiedomātos, ka aiz katra vēstures cipara stāvēja dzīvi cilvēki un viņu ģimenes.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Pieaudzis kopā ar savu varoni

Kategorijas