Pie prezidenta uz eglīti

2008. gada 12. decembris 09:10

1405

Uz egli pie Valsts pezidenta Valda Zatlera šodien, 12. decembrī, dodas skaistkalniešu Štrobinderu ģimene. Svetlanai un Normundam lielākā bagātība ir bērni - Vita, Zane un Roberts.«Skaistkalne nav mūsu dzimtā puse. Ceraukstē dzīvojām mājā, ko atguva bijušais īpašnieks, un nācās aiziet. Pilsētas tuvumā mājas bija dārgas, 1993. gadā pārcēlušies no Ceraukstes un ar vīramātes palīdzību nopirkuši ceļmalas māju astoņus kilometrus no Skaistkalnes centra. Šejienieši ilgi mūs vēroja, kamēr pieņēma. Tagad mēs darām tāpat ar svešiem.«Vidsētas» tiešām ir senas, kūts sienā iegriezts gadskaitlis 1824. Dzīvojam vēsturē - trīs krāsnis jākurina, ūdens jānes iekšā un ārā.» Tuvāk dzīvojot, būtu vieglāk tikt uz pasākumiem un mājās, atzīst Zane. Tētis vai mamma brauc pakaļ meitām arī pēc diskotēkām. Dzīvojam vēsturē, nesam malku, ūdeni, kad mazgājam veļu, tad visiem ir, ko darīt,» stāsta Svetlana Štrobindere, akciju sabiedrības «Latvijas Pasts» Skaistkalnes pasta nodaļas priekšniece. Pašreizējā amatā viņa ir kopš 2004. gada un 2006. gadā saņēmusi uzņēmuma gada balvu «Vērtīgākais pasta darbinieks». Taču pirms tam ilgus gadus Svetlana ir nēsājusi pastu. Kājām un ar velosipēdu visi apkaimes ceļi un taciņas izstaigāti. Dēlēnam vēl nebija gada, kad Svetlana atsāka strādāt. Ar Robertu ratiņos, somu uz muguras. Vispirms stūmās astoņus kilometrus no mājām līdz centram, tad iznēsāja pastu, nopirka produktus un to pašu ceļu cauri mežam uz mājām, kur gaidīja kūts, dārzs, malkas grēda. «Kā es to spēju? Man ir bērni! Tā ir vienīgā atbilde,» saka Svetlana. Pirms astoņiem gadiem, kad piedzima Roberts, Normunds palika bez darba. Iepriekš viņš remontēja pulksteņus, bet tad nodarbinātības dienests piedāvāja mācīties metinātāju kursos. Bet tie Rīgā. Vēlāk ģimene pierada pie tā, ka tētis mājās ir tikai nedēļas nogalēs, jo uz vietas darba nebija. Tā visas ikdienas mājas rūpes savā starpā sadalīja Svetlana ar bērniem. «Normunds mani vienmēr iedrošina, kad kļuvu par pasta priekšnieci, vīrs mudināja iet autovadītāju kursos, tagad arī es varu bērnus izvadāt. Kad viņš sāka strādāt par metinātāju, atklājās talants uz metāla darbiem,» atzīst sieva. Arī meitas apbrīno tēta izdomu: «Viņš labi zīmē, un kādas viņam idejas! Pie mājas sameistarota vieta grilam, galds, krēsli, mums ir katrā istabā pa svečturim. Vienu viņa veidoto svečturi absolventi uzdāvināja Skaistkalnes skolai.» Kādā ziemā izvadājot pastu, Svetlana paslīdēja un krita no riteņa. Roka bija sasista pamatīgi. Vitai tad bija 13, Zanei desmit gadu. Abas meitas pārņēma mammas kūts darbus, un kopš tā laika joprojām mammai vienmēr tiek pasniegtas brokastis gultā. «Nav jau nekas traks, tikai 15 minūtes agrāk jāpieceļas,» smaida meitas. Nu jau gan lopu «Vidsētās» nav. Tikai viena kaziņa, viena vistiņa, trīs sunīši, trīs kaķīši, skaita Roberts. Viņš esot ašais puika, dēlu raksturo mamma. 11. oktobrī gājis uz bibliotēku, kritis un salauzis roku. «Vedu uz slimnīcu Bauskā, un Roberts visu ceļu dzied, domāju - nu taču nevar būt lauzta, sāpētu taču. Tādi mūsu bērni ir - savu sāpi un rūpi nav raduši uz āru izraudāt vai no mājas iznest,» atzīst Svetlana. Vairāk lasiet 12. decembra «Bauskas Dzīvē».

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Pie prezidenta uz eglīti

Kategorijas