Latvijas likteni izšķirošās cīņas

Raitis Ābelnieks, Bauskas muzeja vēstures nodaļas vecākais speciālists

2019. gada 3. decembris 00:00

248

Bermontiāde un citas norises Bauskas apriņķī 1919. gada nogalē.

Turpinot rakstu sēriju par notikumiem mūsu pusē pirms 100 gadiem, šoreiz – par norisēm 1919. gada nogalē. Oktobris un novembris togad Zemgalē, Kurzemē un Vidzemē aizritēja ārkārtīgā sasprindzinājumā un neziņā par nākotni, jo cīņās pret bermontiešiem izšķīrās Latvijas valsts liktenis. Latgalē gan par šiem notikumiem gandrīz neko nezināja, jo tur vēl saimniekoja lielinieki.

Pirms Pāvela Bermonta-Avalova avantūras sākšanas Bauskas apriņķī neatradās latviešu karaspēka vienības, te bāzējās Bermonta komandētās Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas Vācu leģiona vienības ar aptuveni 12 000 vīru. Vācu leģiona štābs atradās Mežotnes pilī. Sākoties Bermonta avantūrai, Vācu leģiona galvenie spēki devās uzbrukumā Rīgas virzienā, bet mazākas vienības – uz Jaunjelgavu.

Pilsēta un pagasti – vācu militāro iestāžu kontrolē
Kamēr mūsu valstij izšķirošās kaujas notika galvaspilsētā, tikmēr Bauskas pilsēta un apriņķa pagasti atradās pilnīgā vācu militāro iestāžu kontrolē un tika arestētas daudzas Latvijas Pagaidu valdībai uzticīgas personas. Tā kā Bauskas pagaidu domes vadītājs kopš marta beigām bija vietējais vācu uzņēmējs Bruno Lodings, tad domes darbs turpinājās pat šādos apstākļos. Tiesa, ar krietni ierobežotām pilnvarām un rīcībspēju.

18. oktobrī sēdē pilsētas dome izskatīja jautājumu par vācu žandarmērijas arestētajām amatpersonām – Bauskas apriņķa un policijas priekšnieku Kārli Rimšūnu, 1. iecirkņa priekšnieku Mārtiņu Bērzepānu, pilsētas policijas priekšnieku Kārli Puķīti un policijas sekretāru Edvīnu Teivenu: «.. ievērojot to, ka minētie ierēdņi pazīstami pilsētā kā krietni un kārtīgi cilvēki, kuri, neiejaucoties politikā, ir savu uzdevumu veikuši vārda pilnā nozīmē, uzturot pilsētā kārtību un mieru, un ka Puķīša kungs kopā ar Brandisa kompānijas (vācu armijas kapteiņa Korda fon Brandisa komandētais brīvkorpuss) kareivjiem 1919. gada pavasarī ir gājis vairākās kaujās pret lieliniekiem, nolemj: lūgt pret attiecīgām iestādēm Rimšūnu, Puķīti, Bērzepānu un Teivenu no aresta atsvabināt.» Pastāv arī tāda versija, ka minētās personas bija paredzēts nogalināt, bet viņus izpestījis B. Lodings, kuram bijusi pazīšanās bermontiešu štābā.

Šajā laikā ar vācu komandanta pavēli uz laiku tika slēgta nesen izveidotā pilsētas vidusskola. Vācu karavīri pilsētas slimnīcā bija rekvizējuši sterilizācijas iekārtu, bet visvairāk cieta pilsētnieki, kuru namos piespiedu kārtā bija izmitināti vācu karavīri, bet par to nekādu atlīdzību nesaņēma. Vēlāk dažs labs namīpašnieks gribēja saņemt kompensāciju no pilsētas valdes par atejas bedru izvešanu, kuras bija piepildījuši namā izvietotie karavīri. Protams, ka pilsētas valde šajā nodarījumā savu vainu nesaskatīja un kompensācijas nemaksāja.

Kauja par Iecavas miestu
Bermontieši 11. novembrī tika sakauti un padzīti no Rīgas. Nākamais Latvijas armijas uzdevums bija atbrīvot Zemgali un Kurzemi. 3. Jelgavas kājnieku pulks, kurā tolaik dienēja vairāki simti Bauskas apriņķa iedzīvotāju (Atsevišķais Bauskas bataljons bija iekļauts tieši šajā pulkā), saņēma pavēli uzbrukt pretiniekam no Jaunjelgavas virzienā uz Bausku un tālāk uz Eleju. Savukārt 4. Valmieras kājnieku pulks no Baldones puses devās uz Iecavu.

«Valmieriešiem» 13. novembrī visai viegli izdevās ieņemt Vecumniekus un Iecavas staciju, bet nākamajā dienā kauja par Iecavas miestu izvērtās daudz smagāka. Sīvas cīņas notika gan pie Sarkanās skolas, gan Iecavas muižā. Kaujas rezultātā bermontieši steigā atkāpās Codes virzienā, pametot kaujas laukā aptuveni 20 kritušos, divus lielgabalus, četrus smagos ložmetējus, daudzas šautenes, munīciju, kā arī smago automašīnu un desmit zirgus. Iecavas atbrīvošana prasīja smagus asins upurus arī Latvijas armijas pusē, te dzīvību zaudēja septiņi mūsu kareivji, divi seržanti un viens virsleitnants.

Atkāpšanās kā paniska bēgšana
Valmieras pulks 16. novembrī atbrīvoja Codi, bet Jelgavas pulks – Vecsauli. Neliela kaujas sadursme izraisījās pie Likverteniem, bet pie Pētermuižas kauja ieilga trīs stundu garumā. Bermontiešus atspieda arī no Rudzukroga un Ilziņiem, kur Valmieras pulka kareivji ieguva četrus ložmetējus. Pretinieks atkāpās tālāk Bauskas virzienā, mēģinot apturēt mūsu karaspēku pie Tupiņkroga un Kuivu mājām, bet viņus arī no turienes jau vakara krēslā ar kauju padzina mūsu karavīri. Šeit dzīvību zaudēja Valmieras pulka kaprālis Juris Hāzenfuss, kura atdusas vieta atrodas zem Bauskas Brīvības pieminekļa.

Latvijas armijas vienības 17. novembra rītausmā sāka uzbrukumu, lai atbrīvotu Bausku. Pulksten septiņos no rīta, kad Valmieras pulka karavīri ienāca pilsētā, nācās konstatēt, ka bermontieši nakts melnumā pilsētu jau ir pametuši un atkāpušies līdz Svitenes, Bērsteles apvidum. Šī atkāpšanās vairāk līdzinājās paniskai bēgšanai, jo bermontieši Bauskā bija pametuši iespaidīgu daudzumu noderīgu kara materiālu: divas smagās automašīnas, divus vilciena vagonus Bauskas stacijā ar artilērijas munīciju, 16 ložmetējus, 500 šautenes, 300 000 patronu, radiostaciju, lauku virtuvi, komutatoru un septiņus lauka telefona aparātus, kā arī citas noderīgas lietas. Visa šī mantība jaunajai un nepilnīgi apgādātajai Latvijas armijai lieti noderēja turpmākajās cīņās gan pret bermontiešiem, gan pret Sarkano armiju Latgalē. Tā vienu dienu pirms mūsu valsts pirmās jubilejas tika atbrīvota Bauskas pilsēta. Trijās nākamajās dienās bermontieši tika padzīti arī no pārējās Bauskas apriņķa teritorijas.

Valsts iestādes atjauno darbību
Latvijas valsts iestādes atjaunoja savu darbību dažas dienas pēc ber-montiešu padzīšanas. Tā 15. novembrī Vecumniekos atsāka darboties latviešu policija, Iecavā, Misā un Stelpē tas notika 17. novembrī, bet Bauskas pilsētā 19. novembrī tika atjaunoti darbā 18 policisti. 22. novembrī amatā atjaunotais Bauskas apriņķa priekšnieks K. Rimšūns izdeva rīkojumu policistiem: «Uzdodu jums arestēt visas tās personas, kuras pie Avalova armijas aizbēgšanas atstājušas savu dzīvesvietu un apmetušās uz dzīvi kaut kur citur. Par katru arestēšanas gadījumu sastādīt attiecīgo protokolu, kuru līdz ar arestētiem nosūtīt apriņķa komandanta rīcībā.»

Savukārt Bauskas apriņķa komandants 28. novembrī uzdeva apriņķa priekšniekam «nekavējoši aprakstīt Alvila Jūzelberga Smēdēnu muižu pie Mežotnes un barona Hāna Ānmēmeles muižu (tagadējā Skaistkalnes pagastā)». Arī pilsētas valde no sava vidus deleģēja Juri Vareno darbam komisijā «priekš valsts nodevēju īpašumu aprakstīšanas». Tolaik daudzi Latvijas iedzīvotāji, tostarp bagāti vācu muižnieki, pazaudēja savus īpašumus, ja tika konstatēta viņu karošana Bermonta armijas rindās. Piemēram, A. Jūzelberga mantas «aprakstīšanā» Smēdēnu muižiņā uzskaitīts šāds kustamais īpašums: četri zirgi, vairāki rati, arkli, pļaujmašīnas, citi darbarīki, gultas, skapji, citas mēbeles, sadzīves priekšmeti, kā arī labība un lini. Tas viss tika konfiscēts par labu Latvijas valstij.

Izveido 12. Bauskas kājnieku pulku
Tā kā tolaik aizdomas par nelojalitāti pret Latvijas valsti krita gandrīz vai uz katru vācu tautības amatpersonu, tad Bauskas pilsētas galvas amatu pazaudēja B. Lodings, un viņa vietā stājās J. Varenais. B. Lodings arī turpmāk saglabāja domes deputāta un valdes locekļa statusu, jo reāli neko pretvalstisku viņam nevarēja «piešūt». Vēlākos gados B. Lodings vēl daudzas reizes tika ievēlēts Bauskas domē. Decembrī pilsētas valde kontrolēja, lai tiktu noņemtas visas izkārtnes vācu valodā un to vietā uzstādītas jaunas – latviešu valodā. Pašā gada nogalē Bauskas pagaidu dome nolēma, ka 1920. gada 18. janvārī jāsarīko jaunas demokrātiskas pilsētas domes vēlēšanas, un ķērās klāt pie vēlētāju sarakstu veidošanas.

Pašā 1919. gada nogalē Liepājā uz Latgales divīzijas papildu bataljona bāzes tika izveidota jauna Latvijas armijas vienība, kurai piešķīra mūsu pilsētas vārdu – 12. Bauskas kājnieku pulks. Tā pamatsastāvu veidoja Kurzemē mobilizētie vīri. Oficiāli Bauskas pulks tika nodibināts 1920. gada 1. janvārī, bet vēlākos gados šīs vienības gadadienu atzīmēja 9. maijā, jo tajā datumā 12. kājnieku pulks ieradās Latgales frontē un sāka cīņas pret Sarkano armiju. Pēc Latvijas Neatkarības kara šīs karaspēka vienības galvenā bāzes vieta bija Daugavpils cietoksnis. Vēlākajos gados Bauskas pulkam izveidojās laba sadarbība ar mūsu apriņķa pašvaldībām, 13. Bauskas aizsargu pulku un dažādām sabiedriskajām organizācijām.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Latvijas likteni izšķirošās cīņas

Kategorijas