Lielā transporta plūsma ir risks drošībai

2019. gada 30. novembris 18:48

803

Lielā transporta plūsma ir risks drošībai

Visnoslogotākā satiksmes «artērija» – cauri Bauskai un Iecavai jeb ceļš A7.

Kā rāda «Latvijas Valsts ceļu» satiksmes intensitātes mērījumi A7 šosejas 82. kilometrā, – 26. novembrī tur izbrauca 5630 automobiļu, no kuriem 72,5% kravas auto. Šie transportlīdzekļi ik dienas traucas cauri biezi apdzīvotām vietām – Iecavai un Bauskai, turklāt starptautiskā maģistrāle ir šaura, tikai divās joslās. Drošība uz tās ir viens no mūspuses cilvēku dzīves kvalitātes kritērijiem.

Viens no risinājumiem būtu četras joslas
«Bauskas Dzīve» skaidroja, cik drošs ir ceļš A7. Šī brauktuve ir arī policijas redzeslokā – gan satiksmes noteikumu ievērošana, gan diemžēl jau avāriju gadījumi.

31 gadu mūspuses ceļus, arī A7, pārzinājis Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes (VPZRP) Bauskas iecirkņa Patruļpolicijas nodaļas satiksmes uzraudzības rotas vecākais inspektors Aleksandrs Sidorčiks, kas pagājušajā mēnesī darbu policijā beidzis, aizejot pelnītā atpūtā. Viņam nenoliedzami šajos gadu desmitos ir savi secinājumi par situāciju uz A7: «Visintensīvākā satiksme uz A7 ir posmā no Bauskas līdz Iecavai un no Iecavas līdz Olaines novada, Rīgas robežai. Visvairāk avāriju ir posmā Bauska–Iecava. Posmā no Iecavas līdz Rīgai negadījumu ir salīdzinoši mazāk. Arī uz Lietuvas pusi tomēr mazāka satiksmes intensitāte.»

Eksperts uzskata, ka divas joslas šādai maģistrālei ir par maz, drošāk būtu ar četrām joslām – divām katrā virzienā, vajadzīga sadalošā josla un viss cits, kas paredzēts maģistrālei. Pa A7 pārvietojas visa tehnika, daudz kravas automobiļu, brauc arī lauksaimniecības tehnika. Smagā transporta plūsma kavē vieglos automobiļus. Vieglo automašīnu šoferiem negribas «vilkties» aiz «smagajiem», tālab visu laiku notiek apdzīšanas. Kur ir dažādi manevri, tur arī mēdz būt negadījumi, vērtē pieredzējušais policists.

«Jo lielāka satiksmes intensitāte, jo vairāk mēdz būt avāriju. Kur sākas manevrēšana krustojumos, īpaši kreisais pagrieziens, tas rada papildriskus, piemēram, uz Mežotni nogriezties nereti ir problemātiski. Šādās vietās būtu vajadzīgas papildjoslas, sevišķi pagriezienam pa kreisi. Lietuvā, kur bīstamāki posmi, krustojumi, ātrums tiek samazināts, piemēram, uz 70 km stundā, tiek veidoti mākslīgi šķēršļi. Mums Ceraukstē arī ir stabiņi, kas neļauj apdzīšanu, bremzē plūsmu. Nereti citi tur piebremzē, bet pēc tam cenšas atgūt ātrumu, tas nebūt nav labi, steidzīgā laikā dzīvojam... Drošību uz A7 mūsu novados uzlabotu, protams, apvedceļš un četru joslu izbūve, vismaz posmā no Bauskas līdz Rīgai. Svarīgi būtu atslogot ceļu, t. i., veidot blakusceļus, pa kuriem pārvietoties tiem transportlīdzekļiem, kuriem braukšanas ātrums ir mazāks par vieglo un smago automobiļu ātrumu. Ja būtu automaģistrāle ar četrām joslām, tad, piemēram, traktortehnikai, velosipēdiem būtu speciālas joslas, lai netraucētu plūsmu. Situācija būtu drošāka. Kad 1990. gados šo ceļu atjaunoja, tad smagā transporta plūsma nebija tik intensīva. Kā iziet no šīs situācijas, viennozīmīgas atbildes man nav. Viss ir atkarīgs arī no valsts finansiālās situācijas. Protams, labāka būtu automaģistrāle ar četrām joslām. Tad atļautais braukšanas ātrums būtu 100 – 110 kilometri stundā kā, piemēram, Daugavpils ceļā vai kā no Rīgas līdz Jūrmalai. Tomēr vajadzīgi kompleksi risinājumi, un viss jau atduras pret naudu,» secina A. Sidorčiks.

Izvēlēties atbilstīgu ātrumu
A. Sidorčika darbu šajā jomā turpina Gatis Ķēniņš, VPZRP Kārtības policijas biroja Patruļpolicijas nodaļas satiksmes uzraudzības rotas vecākā inspektora pienākumu izpildītājs, kurš janvārī jau atskatīsies uz 20 policijā nostrādātiem gadiem. G. Ķēniņš A7 dēvē par «vidēji drošu ceļu», pilnīgi drošs tas nav, jo ir liela transporta plūsma, tranzīta ceļš. «Melno punktu» neesot, tomēr posmā no Iecavas līdz Bauskai konstatēts visvairāk avāriju. To iespējamie cēloņi visbiežāk ir apdzīšanas manevri un kreisais pagrieziens.

Policists vērtē: «Ja ievērotu noteikumus, tad varētu iztikt arī ar esošo ceļa platumu, bet bieži apdzen tur, kur nevar to darīt. Pozitīvi, ka ir stabiņi, piemēram, pie Ceraukstes, kas to ierobežo, jo sevišķi ziemā ceļa līniju nevar redzēt, tālab stabiņi krustojumu vietās ir labi. Arī stacionāro radaru izvietošanas posmos ātrumpārkāpēju teju nav, izņemot ārzemniekus, tādējādi arī avāriju tajos posmos nav. Šoferiem jāizvērtē mainīgie laika apstākļi, kas ietekmē braukšanu. Citi pēdējā laikā arī noguruši izvēlas sēsties pie stūres, vairāk gan tie ir starpvalstu braucēji, turklāt to dara arī vieglo automobiļu vadītāji. Reakcija nogurušam samazinās, pazūd. Jāuzmanās arī meža posmos. Jāizvēlas nevis atļautais ātrums, bet drošs ātrums, īpaši diennakts tumšajā laikā, lai pagūtu nobremzēt līdz šķērslim. Visbiežāk tās ir stirnas, kas pēkšņi izskrien uz ceļa. Savukārt gājēju statistika mūspusē ir uzlabojusies – daudz vairāk cilvēku lieto atstarotājus.»

Daudz ietekmē šoferu uzvedība
Armands Gārstiņš, taksometra vadītājs Bauskā ar 15 gadu stāžu, vērtē šo brauktuvi: «Pārslogots ceļš. Kamēr nebūs apkārtceļa, tikmēr tā būs. Īpaši tumšajos vakaros darbdienas beigās, kad brauc no Rīgas, satiksme ir ļoti intensīva. Bīstamākās vietas, manuprāt, ir Code, Grenctāle. Domāju, ka arī četras joslas situāciju uz šī ceļa darītu drošāku.»

Šo ceļu izmanto arī Gunārs Kač-kans, Bauskas autoskolas instruktors, darbojoties ar audzēkņiem. Viņš šajā darbā aizvadījis jau vairāk nekā desmit gadus. Savas atziņas tajos izveidojušās arī par šo ceļu: «Manuprāt, visbiežākie avāriju cēloņi ir ātruma pārsniegšana un neuzmanība. Svarīgi ievērot braukšanas ātrumu, sevišķi sliktos laika apstākļos jāizvērtē, ar kādu ātrumu būs droši pārvietoties. Protams, arī lēnie braucēji var traucēt citiem, īpaši ziemā šoferiem, kas nejūtas droši, šad tad derētu iebraukt pieturās, jo aiz viņiem veidojas kolonna. Citi savukārt tā sauktās drošības saliņas izmanto apdzīšanai, kas nebūt nav pareizi. Lietuvā teju visur tur ir stabiņi, tur tā nevar darīt.»

Braukšanas apmācības instruktors domā, ka ar mūsu budžetu neviens te netaisīs ātrgaitas ceļu. Tad nedrīkst būt krustojumi pa kreisi, jābūt ceļu pārvadiem un visam pārējam. Par to mēs pat nevaram sapņot. «A7 ir drošs ceļš, ja visi ievēro noteikumus. Ir drošības saliņas, ir joslas, kur nogriezties pa kreisi. Parasti ceļš ir arī labā stāvoklī. Pēc projekta uzbūvēts, viss ir labi un pareizi, tikai šoferu uzvedība nereti nav laba. Ir gādāts par drošību, piemēram, Ceraukstē, kur ir ierobežojošie stabiņi, tas ir labi. Cilvēks, kas nogriežas pa kreisi, var justies drošs, ka viņam neviens «neies» garām, stabiņi ierobežo. Visas drošības salas tā vajadzētu aprīkot. Vispār jau, pārkāpjot ātrumu, labi, ja var ietaupīt 5 – 7 minūtes, vairāk nevar. Tomēr – vai tas ir to vērts?! Steidzoties var dabūt «dāvanu karti» no policijas, tad var nākties kavēties daudz pamatīgāk. Neatmaksājas steigties. Bauskas–Iecavas posms ir trakākais, tas ir pasmags, visi steidzas. Ievērosim noteikumus un būsim savstarpēji saprotoši!» komentē G. Kačkans.

Kapacitāti izsmēlusi
«Bauskas Dzīve» sazinājās ar «Latvijas Valsts ceļiem», lai uzzinātu, kādi risinājumi sagaidāmi nākotnē. «Bauskas šoseja ir viens no visvairāk noslogotajiem autoceļiem visā Latvijā, tā ir daļa no galvenās tranzīta artērijas «Via Baltica». Lielā mērā tā ir izsmēlusi savu kapacitāti, un, lai kardināli risinātu šo problēmu, vienlaicīgi padarot autoceļu drošāku, nepieciešams šoseju paplašināt, kā arī izbūvēt apvedceļus: Ķekavas, Iecavas un Bauskas. Ķekavas apvedceļa Publiskās un privātās partnerības (PPP) iepirkums patlaban notiek, pie veiksmīga iepirkuma iznākuma projektēšana un būvdarbi notiks 2020. – 2023. gadā. Savukārt Iecavas un Bauskas apvedceļu būvniecība ir iekļauta stratēģiskajos valsts ceļu tīkla attīstības plānos, taču reali-zācijas termiņš varētu būt pēc 2030. gada,» laikrakstam atbildēja Anna Kononova, «Latvijas Valsts ceļu» komunikācijas daļas vadītāja.

A. Kononova skaidroja, ka Valsts ceļu tīkla attīstības vīzijā līdz 2040. gadam paredzēta arī Bauskas šosejas pārbūve par četru joslu autoceļu.

Intensitāte un ērtības līmenis D – ļoti slikts

Autoceļš A7 Rīga–Bauska–Lietuvas robeža ir vienīgais valsts galvenais autoceļš, kurš pašlaik nodrošina valsts galvaspilsētas tiešāko un ātrāko savienojumu ar kaimiņvalsti Lietuvu un citām Eiropas valstīm. Esošā ceļa trase, īpaši Rīgas tuvumā, ir ļoti noslogota, un satiksmes plūsmas to maksimumstundās būtiski pārsniedz reālo ceļa caurlaides spēju.

Autoceļa kopgarums ir 85,6 km, un tas visā garumā ir ar asfaltbetona segumu. Bauskas un Iecavas novadā ir no 32. kilometra (pie Olaines novada robežas, braucot uz Rīgu) līdz Lietuvas robežai, kas atrodas ceļa 85. kilometrā.

Attīstoties Latvijas ekonomikai, pieaudzis transportlīdzekļu skaits uz vienu iedzīvotāju valstī. Importa un eksporta pieaugums vēl vairāk palielinājis kravu pārvadājumu apjomus cauri Latvijai no/uz citām Eiropas valstīm. Visi šie faktori radījuši ievērojamu satiksmes intensitātes pieaugumu (ap 3,5% gadā). Esošā ceļa ģeometriskie parametri un platumi ir praktiski izsmēluši savas transporta caurlaides iespējas.

Intensitāte un ērtības līmenis D (ļoti slikts – D ērtības līmeni raksturo braukšana garās rindās aiz lēni braucošiem transportlīdzekļiem, apdzīšanas neiespējamība un braukšanas ātrums, kas sastāda aptuveni 55% no ātruma brīvos apstākļos, pieaugošs satiksmes negadījumu skaits) ir galvenais iemesls, kā dēļ esošajam autoceļam A7 posmā līdz Rīgas apvedceļam steidzami nepieciešama otras brauktuves
izbūve.

Gājēju-velosipēdistu celiņu, kā arī ietvju trūkums ceļam pieguļošajās teritorijās ir viens no galvenajiem iemesliem, kā dēļ gājēji spiesti izvēlēties sev tīkamākos pārvietošanās maršrutus, radot paaugstinātas bīstamības risku.

Avots: «Valsts galvenā autoceļa A7 Rīga–Bauska–Lietuvas robeža (Grenctāle) posma no ~ 7,90. km līdz 25,0. km apvedceļa (Ķekavas apvedceļa) būvniecības ietekmes uz vidi novērtējuma ziņojuma kopsavilkums», ko pasūtījusi VAS «Latvijas Valsts ceļi».

+ 2

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Lielā transporta plūsma ir risks drošībai

Kategorijas