«Medicīnā nevari būt «solists»»

2019. gada 22. novembris 00:00

1069

Medmāsa Mārīte Voroncova atzīst, ka slimniekam veltīts sirsnīgs vārds ir vislabākā piedeva zālēm.

Mārīte Voroncova ir Bauskas slimnīcas anestēzijas medmāsa ar 51 gada darba stāžu. Apveltīta ar augstu pienākuma apziņu, milzu pieredzi un zināšanām. Ir neaizstājama kolēģu vidū un vajadzīga līdzās slimniekiem. 1998. gadā apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeņa otrās pakāpes – sudraba Goda zīmi. Rīt, 23. novembrī, viņa svinēs 70. dzimšanas dienu.

No Cēsīm uz Bausku
Par nākamās profesijas izvēli Mārīte Voroncova bijusi pārliecināta, jau mācoties Pilsrundāles pamatskolā. Ļoti iedvesmojusi toreizējā pagasta feldšerīte Antonija Čura, viņas pienākuma apziņa un neizmērojamā mīlestība pret cilvēkiem. Mārītes bērnība pagājusi pēckara kolhoznieku bērna zīmē, vecāki strādājuši kopsaimniecībā, bet mājās, kūtī un dārzā darba bijis papilnam. Vasarās Mārītei negāja secen arī darbs kolhoza biešu laukā. Viņa apstiprina: «Darbs un pienākums bija tie stingrie balsti, ar ko uzaugām. Tādu vārdu kā «nevaru» vai «negribu» mūsu leksikā vienkārši nebija. Zinājām, ka bez darba neko nevar sasniegt.»

Pēc pamatskolas beigšanas medmāsas profesiju iecerējusi apgūt Rīgā, kurp devusies 15 gadu vecumā. Mārīte Voroncova atceras: «Viss jau būtu labi, bet dzīvošana iegadījās pie saimnieces, kas bija tik stingra visos sadzīves un disciplīnas jautājumos, ka sapratu – dzīves nebūs! Tāpēc izlēmu mācības sākt tolaik vienā no labākajām medicīnas māsu skolām Cēsīs. Domāju, ka mūsdienās palaist tādu tīni pasaulē ir ļoti liels risks, bet mūsu paaudzei bija ieaudzināts respekts un atbildība pret vecākiem un skolotājiem, kuri uzticējās. Mācījāmies gan cītīgi, jo nebija jau izvēles. Zināšanu apguve un prakse bija organizēta ļoti mērķtiecīgi: dienas pirmajā pusē – lekcijas, pēcpusdienā – prakse slimnīcā. Intensīvi. Bet tas nebija grūti, jo darīju to no brīvas gribas, neviens nespieda. Slimnīcā mūs sauca par «mazajām māsiņām», jo bijām jaunas padsmitnieces. Otra grupa, lielās meitenes, jau bija ar vidusskolas izglītību. Tā gluži nebija, ka ēverģēlības nesastrādājām, skolai bija neliela kopmītne, un dzīve tajā ritēja ar visu, kas piederas kopmītnei.

Valsts sadalē, kur neviens nemēdza runāt pretī, mani nosūtīja uz Alūksni dežurēt laivu stacijā. No tās «izglābos» vienkārši – es nemācēju peldēt... Tad ministrijā saņēmu brīvo nosūtījumu. Protams, vilka uz Bausku. Interesanti, ka šeit jau strādāja vairāki Cēsu medskolas kadri. Tā 1968. gadā sāku strādāt Bauskas slimnīcas ķirurģijas nodaļā.»

Disciplinētā intensīvās terapijas nodaļa
Mārīte Voroncova atceras, ka tolaik ļoti jūtams bijis slimnīcas gars un noskaņojums – vienotas rūpes par pacientu un to, kā slimnīcu attīstīt. Ilgus gadus slimnīcas vecākā māsa bija Vera Bajāre, kuru Mārīte savās atmiņās raksturo kā izcilu personību, brīnišķīgu māsu kolektīva vadītāju, sirsnīgu un iejūtīgu padomdevēju visās lietās, kur tas bija nepieciešams. M. Voroncova ar lielu pietāti un cieņu runā par ārstiem, kuru vadībā iznācis strādāt. Marks Ozols, ķirurģijas nodaļas vadītājs, bijis prasmīgs un zinošs speciālists. Darba gadi aizvadīti arī kopā ar ķirurgu Ivaru Zīli un citiem.

Medmāsa ir ārsta darba tulce slimniekam. Manipulācijas nav tikai tehnisks darbs – nepieciešams izprast cilvēku, ļaut pacientam sajust, ka viņš ir aprūpēts un viņa labā tiek darīts viss iespējamais. Sarunāties un veltīt katram kādu mīļu vārdu nozīmē, ka tā ir vislabākā piedeva zālēm un svarīgs atbalsts ārsta darbam.

Mārīte Voroncova atzīst, ka 70. gados slimnīcā izveidotā intensīvās terapijas nodaļa bija ļoti nozīmīga slimnīcas struktūrā un liels atbalsts slimniekiem un nodaļu personālam pēcoperāciju dienās. Arī smagu traumu un autoavāriju gadījumos varēja palīdzēt nekavējoties, cietušais nebija nekur jāved, ja vien tiešām nevajadzēja Rīgas speciālistu palīdzību. 1972. gadā Mārīte sākusi strādāt intensīvās terapijas nodaļā ārstes-anestezioloģes Dagmāras Zicmanes vadībā un drīz vien sāka pildīt vecākās māsas pienākumus līdz nodaļas slēgšanai. Gan Mārīte Voroncova, gan viņas bijusī kolēģe Skaidrīte Laizāne atceras dakteres Zicmanes augstās prasības pret sevi, kolēģiem un slimnīcas vadību. Nodaļā valdījusi bezierunu disciplīna. Mārīte teic: «Sagatavotās injekciju šprices šālītē vienmēr atradās tādā secībā, ka jebkurš kolēģis varēja paņemt vajadzīgo, injicēt slimniekam un būt drošs, ka deva un zāles ir pareizas. Liekas runāšanas nedrīkstēja būt, ja svarīga katra sekunde. Aparatūra gan bija ļoti vienkārša, elpināšanas aparāts, piemēram, ar roku darbināms.»

Jauka gaisotne, sirsnīgas attiecības
Intensīvās terapijas nodaļas vadītāja amatā vēlāk stājās ārsts Uģis Zeltiņš. Mārīte uzsver viņa izcilās spējas sarunāties ar pacientiem. Šī prasme atviegloja arī māsu darbu, jo slimnieks uzticējās un ātri veidojās nepieciešamā sapratne. Ārpus darba mikrokolektīvā valdījusi jauka gaisotne, svinētas jubilejas un kopīgi svētki. «Patiesībā darbs mums bija kā otrās mājas, ar savu īpašu atmosfēru un sirsnīgām attiecībām. Allaž bija pleca izjūta. Darbā, kur ritmu nosaka dežūras, bezgala svarīgi saņemt kolēģu atbalstu, samainīt grafiku, ja piemeklējusi akūta vajadzība vai pat liksta,» atceras Mārīte Voroncova, «medicīnā nevari būt «solists», nekas labs nesanāks. Ikviens ir tikai posms ķēdītē, turklāt ļoti svarīgs. Kļūda vienā no tiem dārgi maksā visiem.»

Mārīte Voroncova nelabprāt runā par notikušo ar slimnīcu pirms desmit gadiem. Darbiniekiem tas bija traģisks laiks, īpaši tiem, kas bija nostrādājuši daudzus gadus. Un šādas pārmaiņas skar arī ģimenes, ne tikai vienu cilvēku. Patlaban intensīvās terapijas nodaļas telpās ir dialīžu kabinets. Mārīte atzīst – labi, ka vismaz tik daudz, un tomēr zaudējuma izjūta neatstāj, iespējams, līdzīgi jūtas ne viens vien bijušais kolēģis.

Brīvajā laikā Mārīte daudz lasa, labprātāk kriminālromānus, ļoti patīk krustvārdu mīklu risināšana. Ikdienā prieku sniedz dēla Igora un meitas Lienes ģimene ar mazbērniem Renāti un Tomu. Nu jau paaudzies arī trīs gadus vecais mazmazdēliņš Olafs.

KOLĒĢU VIEDOKĻI

Vera Bajāre, ilggadēja Bauskas slimnīcas vecākā māsa:
«Mārīte Voroncova ir medmāsa ar lielo burtu. Vienmēr ievēroja medicīnas darba ētiku, bija akurāta un centīga. Ar viņu bija
viegli strādāt. Mārīte daudz mācījās, jo medicīnā viss mainās strauji, un zināšanas deva tālāk. Intensīvās terapijas un reanimācijas nodaļas kolektīvs bija ļoti draudzīgs. Slimnīcā strādāja daudz brīnišķīgu medmāsu, īstu profesionāļu ar augstu pienākuma apziņu. Ārste Dagmāra Zicmane ļoti cienīja anestēzijas māsu Mārīti, un slimnieki gaidīja savu māsiņu Mārīti. Gribu novēlēt Mārītei Voroncovai veselību un laimi, lai nezūd viņai tik raksturīgais smaids un humora izjūta! Dz. Rinkules-Zemzares rindas man šķiet ļoti piemērotas viņai: «Darbu mēdz dēvēt par grūtu,/ Ja sviedriem klāts vaigs./ Tomēr, lai kā arī būtu,/ Lielumu novērtēs laiks.»

Mirdza Brazovska, bijusī kolēģe intensīvās terapijas nodaļā, SIA «Bauskas slimnīca» valdes locekle:
«Esam skolasbiedres no Pilsrundāles pamatskolas laikiem, vēlāk ilgi strādājām kopā intensīvās terapijas nodaļā. Mārīte ir augstas klases profesionāle. Viņai piemīt reti sastopama spēja atrast kontaktu ar ikvienu pacientu jebkurā stāvoklī un prasme sarunāties arī ar tuviniekiem. Viņas stiprā puse ir humors. Mārītes smaids, vietā pateikts joks bieži novērsa nevajadzīgu sasprindzinājumu gan dialogā ar pacientiem, gan saskarsmē ar kolēģiem. Tagad visiem patīk ciparu valoda, bet Mārītes paveiktais nav skaitļos izsakāms, jo tas cilvēku daudzums, kas šajos garajos gados saņēmis viņas uzmanību un rūpes, nav saskaitāms.»

Iveta Kārkliņa, kolēģe, aprūpes nodaļas vecākā māsa:
«Mārīte ir ļoti gudra profesionāle, spēj saglabāt aukstasinību jebkurā situācijā; godīga, iejūtīga, ar nelokāmu pārliecību, ka pacientam vajag visu labāko. Viņa ir ļoti saprotoša kolēģe, kolektīvā liels morāls atbalsts. Bet viņa spēj būt arī ļoti tieša un skarba pret kolēģi, ja pelnīti.»

Uldis Eimuss, Bauskas slimnīcas galvenais ārsts no 1969. līdz 1989. gadam:
«Anestezioloģija ir ļoti smalka zinātne, tāpēc ne vien ārstam-anesteziologam, bet arī anestēzijas māsai jābūt ļoti zinošai, ar spēju ātri reaģēt un rīkoties. Ir dažādas operācijas un narkozes veidi, māsas precizitāte un izpratne ir ļoti svarīga. Mārītes atbilstību visaugstākajiem profesionālajiem standartiem nevarēja nepamanīt. Kolēģi viņu ļoti cienīja, vienmēr dzirdējām tikai labas atsauksmes. Ikdienā prata sevi uzpost un uzturēt labā formā.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

«Medicīnā nevari būt «solists»»

Kategorijas