Ar smaidu, kas pūrā no mammas

2019. gada 22. novembris 00:00

134

Šomēnes 70. jubileju kuplā ģimenes, radu un draugu pulkā nosvinējusi baušķeniece Mārīte Lauva.

Ar jubilāri «Bauskas Dzīve» tikās viņas dzīvoklī. Saruna ritēja vēl nevītušo dzimšanas dienas svinībās dāvāto ziedu un viņas pašas sirsnīgā smaida radītajā omulībā. Lai gan dzimtas saknes Mārītei saistītas ar mūspusi – vecvecāki dzīvojuši tagadējā Īslīces pagasta Ādžūnos, tomēr viņa piedzimusi Valmierā. Uz turieni mamma kopā ar māsu devušās strādāt. Tur abas satikušas savu mīlestību un apprecējušās. Abām teju reizē, ar dažu stundu starpību, piedzimuši bērni – Mārīte un viņas tuvākais bērnības biedrs, «dvīņu» brālēns Modris.

Agri kļūst patstāvīga
Jau divu gadu vecumā Mārīte kopā ar mammu pārcēlās uz Ādžūniem, jo vecmāmiņai pēc vectēva aiziešanas viņsaulē vienai bija par grūtu kopt lauku mājas, kur bija arī saimniecība ar lopiem. Tēvam bijis jāpaliek Valmierā, un atstatums šķīris abus vecākus. Mamma meitu audzinājusi viena. Bet Mārīte nav jutusi vienīgā bērna vientulību, jo augusi kopā ar brālēnu ģimenēm. Arī tagad Mārīte augstu vērtē dzimtas nozīmi: «Esmu bagāta ar pieciem brālēniem un māsīcu.» Bērnībā sapņojusi lielus sapņus – vēlējusies kļūt par lidotāju, tagad par to smej: «Nez kur ņēmu domas par to lidošanu; ja nu vienīgi no tā, ka patika rāpties pa kokiem un šūpoties šūpolēs.»

Jubilāre atceras, ka jau bērnībā vēlējusies darīt darbus, kas saistīti ar palīdzību citiem. Lai gan pati atzīst, ka viss izvērties citādi, viņai allaž piemitusi vēlme palīdzēt līdzcilvēkiem, gan strādājot dažādās profesijās, gan attieksmē pret tuvajiem.

Pēc Īslīces astoņgadīgās skolas beigšanas vēlējusies kļūt patstāvīga un lūkojusi pēc algota darba. Tajā pašā 1967. gadā sākusi strādāt Bauskā, Kalna ielā, aptiekā par fasētāju. Tur nācies apgūt arī farmaceites zinības. Tolaik vairums zāļu gatavotas aptiekā. Mārīte atceras, ka viņas pienākums bijis izvietot gatavās zāles pareizajos plauktiņos, bet uzticēts arī svērt un sajaukt pulverīšus.

Prieks par bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem
Lielākā darba mūža daļa ieguldīta grāmatvedības darbā kādreizējās Bauskas rajona izpildkomitejas izglītības nodaļā, kur nostrādāti 23 gadi. Tiem, kas nevar iztēloties grāmatvedību bezdatoru laikmetā, Mārīte skaidro: «Grāmatveža galvenie instrumenti bija kauliņu skaitīkļi, pildspalva un uzskaites grāmatas, arī rakstāmmašīna, ko izmantoja, lai noformētu dokumentus bankai.» Viņa atceras, ka tolaik katru jaunu darbinieku rūpīgi ievadīja darbā un mācīja pienākumu veikšanai.

90. gadu sākumā apguvusi apdrošināšanas arodu un sākusi strādāt sabiedrībā «Latva» par aģenti, vēlāk – par konsultanti «Baltā». Toreiz apdrošināšanas aģenti ar klientiem pārsvarā tikās viņu mājās vai darbavietā un nereti pildīja arī sociālu darbu – cilvēki gribēja aprunāties. Mārītei īpaši padodas dāvāt sarunu biedram savu gaišo smaidu un prasmi klausīties. Viņa atzīst: «Katram ir savs stāsts, un, ja cilvēks vēlas to pastāstīt man, ir jāuzklausa.»

Lielais dzīves piepildījums Mārītei ir ģimene, ko lolojusi laulībā ar vīru Agri. Kopdzīves gadu skaitlis jau tuvojas «zeltam». Izaudzinājuši bērnus: Andi un Daci, kas vecākus apveltījuši ar piecu mazbērnu pulciņu – Edgaru, Jāni, Ievu, Armandu un Kristiānu. Prieks arī par trim mazmazbērniem – Amandu, Aleksu un Čarliju. Mārīte priecājas, ka gandrīz visi ir netālu un var ik pa laikam satikties, izņemot mazdēla ģimeni, kas pašlaik dzīvo Anglijā. Ar ilgām jubilāre gaida redzēšanos ar divus gadus veco mazmazdēlu Čarliju, ko pašlaik skata tikai bildēs telefonā.

Izaudzēt pašu galdam
Mārītei tīk saimniekot lauku mājās un dārzā «Jaunvīksnās» turpat Ādžūnos, vectēva mājas vietā. Māju tagad apdzīvo dēla ģimene. Vasarā abi ar vīru Agri tur pavada daudz laika, kopjot dārzu, kur audzē dabas veltes pašu galdam. Mārītei patīk ievākt un sagatavot dārzāju un puķu sēklas, lai pavasarī var sēt, piķēt un stādīt. Jubilāre atzīst, ka darbošanās laukos ir neatņemama dzīves daļa, taču pavisam uz dzīvi tur pārcelties negribētos – pierasts pie pilsētas ērtībām un vides, tepat veikals, ārsti un aptieka, cilvēki.

Kopā ar vīru jubilāre mēdz apmeklēt koncertus un pilsētas svētkus. Mārīti sajūsmina arī ģimenes svinības, kam parasti cītīgi gatavojas. Baušķeniecei patīk rīkot viesības un kopā aicināt savējos un draugus, rosīties virtuvē, cept kūkas un pīrāgus. Viņa stāsta: «Mums jāatzīmē katra jubileja, ģimene nav maza, un tāpēc svinības notiek bieži.»

«Labi, ka vēl tā!»
Sarunā jubilāre pārsteidza ar spēju smaidīt un likt smaidīt arī pārējiem, pat izstāstot piedzīvotos atgadījumus, kas saistīti ar ķirurga palīdzību. Kad atgadās kas nelāgs, sevi allaž mierinot ar vārdiem: «Labi, ka vēl tā!» Kāda kaite piemeklējusi tieši ap dzimšanas dienu, tad viņa ķirurgam jautājusi: «Dakter, vai var tūlīt sadakterēt? Man taču jāsvin jubileja!»

Jautāta, kur smeļas savu sirsnīgo smaidu, baušķeniece atklāj, ka tas saņemts pūrā no mammas, un varbūt to piešķīris arī tas Visaugstākais. Bet arī pašai ir vajadzība un prieks saņemt smaidu un gaišumu no līdzcilvēkiem. Mārīte atzīst, ka cenšas saprasties ar visiem un sarunas jānoved līdz galam, lai gan katram nevar patikt.

Mārīte atklāja, ka bērnu ierosmei 70. dzimšanas dienu svinēt ārpus mājas sākumā pretojusies. Taču viņi uzstājuši, un svinības rīkotas viesu namā, kur jubilāri gaidījuši necerēti pārsteigumi – dzīvā mūzika un svinību vadītājs. Jubilāre par dāvāto prieku ir sajūsmā un jūtas bezgala pateicīga bērniem.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ar smaidu, kas pūrā no mammas

Kategorijas