Žeimes latviešu kopiena paliek uzticīga tradīcijām

2019. gada 23. novembris 17:01

484

Žeimes latviešu kopiena paliek uzticīga tradīcijām

Ziemeļlietuvā tautība, ticība un valoda nekad nav bijis šķērslis draudzīgai dzīvošanai.

Mūsdienās Žeimi (Žeimeli) zina gandrīz visi Bauskas un apkārtnes iedzīvotāji. Caur Īslīces Ādžūnu ciemu tuvākā Lietuvas pilsētiņa sasniedzama 20 minūtēs.

Žeimes miests nav svešs arī tiem, kuri interesējas par vēsturi. Luterāņu baznīcā Žeimē 18. gadsimtā kalpoja vācbaltu garīdznieks Ģederts Fridrihs Stenders, kas latviešu valodā uzrakstīja pirmo laicīgo grāmatu. Latvijā viņš pazīstams kā Vecais Stenders, kas atdusas Jaunjelgavas novada Sunākstes kapos. Kādu laiku Žeimē dzīvoja 20. gadsimta ebreju slavenākais teologs Ābrahams Kuks, kas pēc emigrācijas uz senču dzimteni kļuva par Jeruzalemes virsrabīnu un ir daudzu jūdaisma traktātu autors. Netālu no Žeimes, Geduču muižā, dzīvoja Teodors Grothuss – ievērojams zinātnieks, fiziķis un ķīmiķis, 19. gadsimta sākumā izstrādātās teorijas «Par gaismas un elektrības ķīmisko darbību» autors.

Kultūrvēstures entuziastu darbība
Mūsdienās ir patīkami apzināties, ka pierobežas latviešu vēsturiskā saikne ar lietuviešiem tiek gan saglabāta, gan nostiprinās. Pašlaik Lietuvas pilsētiņā ir ap 900 iedzīvotāju, bet vietējo kultūrvēstures entuziastu darbība joprojām uztur Žeimes – savulaik nozīmīga kultūras centriņa – statusu.

Nesen «Bauskas Dzīve» devās uz Žeimi, lai kopā ar vietējā muzeja vadītāju Daivu Skrupskelīti iedziļinātos vēstures un mūsdienu norisēs. Ar viņu iepazinos pirms mēneša ģimenes ceļojumā Lietuvas pierobežā. Žeimes muzeja «Žiemgala» apmeklējums bija visjaukākais tās dienas notikums. Muzeja vadītāja ļoti saistoši iepazīstināja ar ekspozīcijas saturu, minēja daudz nedzirdētu faktu, aicināja aplūkot Bauskas ķīniešu mākslinieku ģimenes gleznu izstādi, ko viņai ieteica organizēt Bauskas muzeja direktore Baiba Šulce.

«Bauskas Dzīves» un Daivas Skrupskelītes sarunas galvenā tēma bija par Žeimes latviešu kopienu senatnē un mūsdienās. Muzejā ir apkopota arī ebreju, votu, vecticībnieku un vācbaltu kopienas vēsture, eksponēti unikāli priekšmeti un iespieddarbi. Pagājušajā gadā, pieminot reformācijas 500. gadadienu, Daiva bija izveidojusi tematisku izstādi par latviešu dzīvi pierobežas miestā. Viņa ir dzimusi Žeimē, ilgi dzīvojusi un strādājusi Šauļos, bet nesen atgriezusies dzimtajās mājās.

Pētījumā piedalās skolēni
Pētījumu par Žeimē joprojām dzīvojošiem latviešiem 2018. gadā Daiva Skrupskelīte veikusi sadarbībā ar Žeimes ģimnāzijas novadpētniecības pulciņu, ko vada Regīna Noreikiene. Jauniešu uzdevums bija noskaidrot, kurās mājās joprojām dzīvo latvieši, un izveidot karti. Savukārt ģimnāzijas fotostudijas dalībnieki viņus fotografēja.

D. Skrupskelīte komentē: «Ieguvām ļoti labu materiālu, ko eksponējām reformācijas 500. gadadienai veltītajā izstādē muzejā. Tas nav ne antropoloģisks pētījums, ne dzimtu stāstu pieraksti, bet faktu fiksācija. Mūsu tautu vēsturiskās mijiedarbības kontekstā ir svarīga jebkura liecība. Nu esam noskaidrojuši, ka pašlaik Žeimē un tuvākajā apkārtnē dzīvo nepilni trīs desmiti latviešu, bet 19. un 20. gadsimta mijā viņu bija četri tūkstoši. Agrāk gandrīz katrs Žeimē prata latviešu valodu, arī mani vecāki, bet pakāpeniski tās lietojums samazinājās. Jaunāko paaudžu ģimenēs jau runāja tikai lietuviski. Taču Ziemeļlietuvā tautība, ticība un valoda nekad nav bijis šķērslis draudzīgai dzīvošanai. Tā ir mūsu reģiona īpatnība. Nav bijušas vajadzīgas nekādas integrācijas programmas, jo cieņa pret citām kultūrām tika pārmantota ģenētiski, bet latvieši taču ir mūsu brāļi, arī zemgalieši, kāda runa var būt par nesaprašanos!»

Amatnieki un uzņēmēji
Iepriekšējos gadsimtos Žeimes latviešu galvenā nodarbošanās bija amatniecība, bet turīgākajiem piederēja iebraucamās vietas un krogi. Muzeja vadītāja ir noskaidrojusi, ka miestā ļoti iecienīti bija latviešu skroderi, smalku rokdarbu darinātājas, kurpnieki. Dažas šuvējas amatu mācīja meitenēm un sievietēm.
Žeimes muzejs atrodas atjaunotā iebraucamajā sētā, kas pirms Otrā pasaules kara piederēja uzņēmējam Rūķim. Arī blakus esošo krogu pārvaldīja latvietis Ozols. Nav ziņu par to, ka Žeimes latvieši būtu nodarbojušies ar lauksaimniecību.

Savulaik Bauskā Daiva Skrupskelīte iepazinusies ar Alvi Feldmani – bijušo Bauskas novada domes priekšsēdētāja vietnieku. Viņa dzimtas saknes ir Žeimē, kur Alvja vectēvam piederēja krogs. Alvja radiniece Aina Feldmaniene joprojām dzīvo Žeimē un iesaistās latviešu kopienas norisēs.

Joprojām aktīvas dāmas
Vairākums Žeimē tagad dzīvojošo latviešu ir cienījama vecuma dāmas, kuras precējušās ar lietuviešiem. Muzeja vadītāja raksturo kopienu. Marta Usoniene rosīgi darbojas luterāņu draudzē, pirms dievkalpojumiem un svētkiem rotā baznīcu. Žeimē ir divi dievnami – katoļu un luterāņu. Diemžēl abās baznīcās dievkalpojumi notiek tikai reizi mēnesī, mācītāji atbrauc no citām pilsētām.

Latvietei Zinai Varauskienei jau ir vairāk nekā 90 gadu. Viņa muzejam uzdāvināja daudzas vēs-turiskas fotogrāfijas, arī 1943. gadā uzņemto attēlu, kurā redzams Žeimē ļoti mīlētais latviešu mācītājs Ēriks Leijers. Viņš bija Lietuvas evaņģēliski luteriskās baznīcas bīskaps, Žeimē kalpoja 20 gadus, 1949. gadā tika izsūtīts uz Sibīriju un tur nomira. Viena Žeimes ieliņa ir nosaukta Ērika Leijera vārdā.

«Manai kaimiņienei Dzidrai Kirkškienei ir 87 gadi. Viņa ir ļoti laba šuvēja. Ar savām meitām mājās vienmēr sarunājās tikai latviski, lai gan vīrs bija lietuvietis. Arī Aina Moteikiene, Zinta Poilova, Rita Naunikiene, Dzintra Vičune iesaistās vietējā kultūras dzīvē, bet Laimas Karpavičutes sirdslieta ir Latvijas un Lietuvas izglītības un kultūras sakaru veicināšana. Viņa ir daudzu Latvijas un Lietuvas pārrobežu projektu kuratore,» stāsta D. Skrupskelīte.

Muzeja vadītājas domubiedre ir arī rīdziniece, modes māksliniece un uzņēmēja Tatjana Nežberte, kuras dzimta – Zederštremi – vairākās paaudzēs dzīvoja Žeimes apkaimē, par ko vēstījusi arī «Bauskas Dzīve». Pēc viņas ierosmes tika izveidota dekoratīva tekstiliju siena, kas rotā namu Žeimes centrālajā laukumā.

Atceras bērnības dziesmas
Enerģiskā Laima Karpavičute, kuru pazīst gan Rundāles, gan Bauskas novadā, ir Žeimes pirmsskolas iestādes – multifunkcionālā centra «Ažuoļukas» – direktora vietniece. Viņai ir ievērojama pedagoģiskā darba pieredze. Daudzus gadus vietējā bērnudārzā Laima bija muzikālā audzinātāja, veica arī administratīvo darbu.

Viņa atklāj: «Mans tēvs ir lietuvietis, bet mamma Lūcija Kugrenaite – latviete. Jaunākie pētījumi liecina, ka arī Latvijā nereti sastopamais uzvārds Kugrēns ir votu izcelsmes. Voti bija somugri, kas Latvijas teritorijā ieradās Bauskas pils celtniecības laikā, vēlāk apmetās uz dzīvi Zemgalē un asimilējās. Savā ģimenē katru dienu dzirdēju latviešu valodu, joprojām atceros dziesmiņas, ko mamma iemācīja, taču bērnībā spītīgi runāju tikai lietuviski. Tagad saprotu, cik ļoti man ir vajadzīga latviešu valoda, un cenšos atgūt nokavēto.» Laimas māsa kopš bērnības latviešu valodu labi zinājusi, apprecoties ar latvieti, tā kļuvusi par viņas ģimenes valodu.

Laima Karpavičute turpina: «Mamma mūs bērnībā iepazīstināja ar Līgo tradīcijām, rādīja dziesmu krājumu. Tas mani ļoti iespaidoja. Kad par Līgo svinēšanu apjautājos saviem lietuviešu vecvecākiem, viņi atbildēja: «Mums nav laika ne dziedāt, ne dancot, mums jāstrādā!» Latvieši un lietuvieši nebūt nav tik līdzīgi kā dvīņi – ir atšķirības domāšanā, attieksmē. Tagad man bezgala interesanti šķiet fiksēt atšķirīgo. Žeimes luterāņu baznīcā nokristījos, jau būdama pieaugusi. Cītīgi apmeklēju dievkalpojumus. Pašlaik tos notur tikai lietuviešu valodā, bet agrāk bija arī latviski. Joprojām mūsu dievnamā ir saglabājusies brīnišķīga Ziemassvētku tradīcija, kad draudze un mācītājs latviešu valodā dzied «Ak, eglīte!».»

Māca kaimiņvalsts valodu
Pirmajā pārrobežu projektā, ko īstenoja Pakrojas rajona un Rundāles novada pašvaldība, Laima Karpavičute piedalījās iepriekšējā desmitgadē. Vispirms tika iepazītas svēpētās keramikas veidošanas tradīcijas Rundāles novada «Baltajā mājā», kas pierobežas lietuviešiem jau ir kļuvusi par neformālu, omulīgu tikšanās vietu. Mājas saimniece Solveiga Ikerte nereti apgalvo, ka «iepriekšējā dzīvē» noteikti bijusi lietuviete – tik dziļas ir viņas simpātijas pret kaimiņtautu. Solveiga apbrīno Laimas Karpavičutes un viņas kolēģu radošo garu, oriģinālās idejas un starpvalstu projektu praktisko ievirzi.

Labs piemērs ir pirmsskolas izglītības bilingvāla materiāla un pielikuma «Iepazīsti sevi un savus draugus!» veidošana un izdošana. To kopīgi paveica Žeimes bērnudārza un Rundāles novada bērnudārza «Mārpuķīte» speciālistes, bet Bauskas pirmsskolas iestāde «Pasaulīte» bija projekta draugs.

Metodisko materiālu, maziem bērniem rotaļīgā veidā mācot latviešu un lietuviešu vārdus, jēdzienus un dziesmiņas, diendienā izmanto Rundāles un Žeimes pirmsskolas pedagogi. Laima piemetina, ka metodisko līdzekli atzinīgi novērtēja pazīstamā Lietuvas filoloģe Regina Kvašite. Par to ir liela interese arī citās abu valstu pirmsskolas izglītības ie-stādēs. Žeimes un Rundāles bērnudārznieki un pedagogi brauc cits pie cita ciemos, piedalās kopīgos koncertos. Projektā iesaistītie lietuviešu speciālisti ir piedalījušies Ilgas Reiznieces, Rūtas un Valda Muktupāvelu vadītajos semināros un meistarklasēs Latvijā.

Sūta virtuālu sveicienu
Pēc multifunkcionālā centra statusa iegūšanas Žeimes bērnudārzs «Ažuoļukas» var īstenot arī pieaugušo tālākizglītības projektus. Laima min sadarbību ar Rundāles bibliotēkas vadītāju Aelitu Ramani, pierobežas ciemos kopīgi vācot un pierakstot teikas un leģendas.

Katru gadu Latvijas dzimšanas dienā bērnudārzs «Mārpuķīte» saņem virtuālu dāvanu no draudzīgā Žeimes bērnudārza – speciāli gatavota koncerta videoierakstu, kurā bērni dzied latviešu tautasdziesmas un izpilda tautas dejas. Līdzīgu sveicienu rundālieši sūta saviem draugiem Lietuvas valsts proklamēšanas gadadienā.

FAKTI

Žeimes miests dibināts 1542. gadā.

Līdz 16. gadsimtam Žeime bija Kurzemes hercogistes sastāvā, tādēļ dominē luterāņu tradīcija. Vairākums Žeimes latviešu ir luterticīgi, bet lietuvieši pieder katoļu konfesijai.

Latvija 1921. gada 16. februārī atzina Lietuvu «de jure». Martā, pieaicinot starptautisko arbitrāžu, tika noteikta robeža starp abām valstīm.

Seno zemgaļu valodā «žeymis» nozīmē saltu vietu, ziemeli.

Žeime ir Pakrojas rajonā, te mīt ap 900 iedzīvotāju.

Žeimes ģerbonī atslēga simbolizē gan robežpilsētas statusu, gan vietējo baznīcu, labajā pusē esošās līnijas attēlo robežzīmi, kas arī norāda uz Žeimes atrašanos pierobežā.

Avots: www.pakruojis.lt.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

+ 4

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Žeimes latviešu kopiena paliek uzticīga tradīcijām

Kategorijas