Novembra atbalsis

2019. gada 20. novembris 00:00

556

Bauskas puses dažādu paaudžu varoņu saites; dzīves pieskārieni filmām «Dvēseļu putenis» un «Sarkanais mežs».

Varonībai ir daudz vārdu. Mēnesis par īsu, lai tos visus nosvinētu.

Mērogu maiņa
Mazais cilvēks ar prieka saucieniem sper pirmos soļus un apbalvojumā par to saņem mammas un tēta gaviles: «Kāds tu varonis!» Tas skan vēl un vēl, katru pakāpienu augstāk kāpjot, līdz brīdim, kad varonībai jau pavisam cits svars. Mūsu valstī ir daudz apbalvojumu – ordeņi, godazīmes, atzinības apliecinājumi, gada nogalē aizkustinošs sarīkojums «Latvijas lepnums», kad cildina sabiedrībā noskatītus un izraudzītus dažādu profesiju cilvēkus, kuriem pašaizliedzība un mīlestība kā cilvēcības mērs ir visparastākā ikdiena.

Mākslā tiek meklēti pavisam citi mērogi, vairāk uzticoties laika pārbaudītiem varoņiem, un ar viņiem bagāta ir mūsu tautas vēsture. Nupat kinomīļu un vēsturnieku uzmanību piesaistījis Aleksandra Grīna romāna «Dvēseļu putenis» ekranizējums – latviešu strēlnieku cīņa par savas tautas pastāvēšanu un brīvību. Filmu neesmu redzējusi, bet citēšu draudzenes sacīto: «Man mīļa grāmata, un baidījos, vai filma vilks līdzi tai. Bet nu mīļa arī filma. Sāku rīt asaras jau tad, kad ļaudis dodas bēgļu gaitās un vecais Vanags šauj lopus, lai nepaliek ienaidniekiem. Beigās titros rāda simtiem to cilvēku uzvārdu, kuri brīvprātīgi piedalījušies filmēšanā. Un tad laba sajūta, ka dziļumos tauta ir dzīva. Tak jau aug arī jauna, cienījama paaudze.»

Jēkabs Reinis un Ernesta Rudzrogas konsultācijas
Iepriekšminētā darba vērtējumu vēl tikai gaidām, bet pieskāriens pavisam citam ļoti sarežģītam vēstures posmam jau saņēmis «Lielā Kristapa» balvu, un tā ir Latvijas Televīzijas filma seriāls «Sarkanais mežs», kas vēstī par 20. gadsimta 40. – 50. gadiem, kad Latvijas mežos izvērtās nacionālās pretošanās kustība – kaujas pret komunistu/čekistu varu cerībā uz Rietumu palīdzību atkarot brīvību... Cīņu lauks nebūt nebija skaidri iezīmēts, un nodevēja lode no aizmugures bija tikpat nežēlīga kā čekistu asiņainie cirtieni.

Galvenās – Vitolda – lomas atveidotājs mūsu novadnieks Jēkabs Reinis balvu pasniegšanas ceremonijā atzīts par gada labāko aktieri. «Sarkanā meža» tapšanas gaitā mūsu avīzē jau stāstīts par filmas veidotāju ciemošanos Bauskā. J. Reinis «Bauskas Dzīvē» bija izlasījis nacionālās pretošanās kustības dalībnieka Ernesta Rudzrogas interviju un rosinājis filmas producenti Artu Ģigu un režisoru Armandu Zvirbuli doties uz Bausku. Šo notikumu kā patriotisma paraugstundu, tiekoties ar vēl dzīvajiem kādreizējiem partizāniem, Jēkabs Reinis jau no sava skatījuma atceras intervijā «Rīgas Viļņiem» pēc «Lielā Kristapa» balvu pasniegšanas. E. Rudzroga «deva daudz informācijas, kādu pat militārie konsultanti nezināja», piemēram, kad partizāni pārvietojās pa mežu, uz zābakiem pilināja terpentīnu, lai suņi nesaostu pēdas. Filmā izspēlēta arī Rudzrogas zīmētā aina, kā partizāni iebrūk čekistu postenī, lai savāktu ieročus, viņus sasien, iemet skapī un apgāž to «uz mutes».

Mikalīnas Supes himna
Ne mazāk emocionāla ir tikšanās ar nu jau 96 gadus veco «meža meitu» Bauskā, pansionātā, Mikalīnu Supi. Viņa ir Ziemeļaustrumu nacionālo partizānu komandiera, Latgales Stompaku purva partizānu grupas dibinātāja un vadītāja Pētera Supes māsa. Šajos purvos viņa slēpusies deviņus gadus, un gandrīz meitenes acu priekšā «nošauts tēvs, māte, māsa, brāli nodevis paziņa, viņu – pašas māsa. Aizsūtīta uz lēģeri...» Tāds ir J. Reiņa intervijā paustais Mikalīnas traģiskā mūža īss kopsavilkums. Citāta turpinājums: «Jūtoties tāds kā vainīgs, ka lieku cilvēkam atcerēties tos briesmīgos pārdzīvojumus, pra-su – varbūt jums bija arī kādi feini brīži tajā mežā? Viņa – jā, mēs dziedājām, arī himnu dziedājām. Līdz ar vārdu «himna» viņa ar varītēm piecēlās gultā sēdus un sāka dziedāt. Mēs bijām mēmi. Asaras birst, cilvēks 95 gadu vecumā ar TĀDU enerģiju dzied Latvijas himnu, TĀDU skatienu acīs. Domāju, lūk, tas patiešām ir cilvēks varonis vārda īstenajā nozīmē! (..) Cilvēks, kam nogalināti tuvinieki un kam tiesības vilties it visā, ar tādu pārliecības spēku nodzied himnu un vēl beigās nosaka «Mēs Latviju mīlēsim mūžīgi!». Tas bija viens no mirkļiem, ko noteikti visu mūžu nesīšu sev līdzi.»

Piebildīšu, ka, pirms diviem rudeņiem šajā aizkustinošajā brīdī klātesot, dzirdēju, kā Mikalīnas solījumu Latvijai asarām acīs atkārtoja arī Jēkabs Reinis. Viņš atcerējās Stompaku purvu, ko izstaigājis un vēstures elpu uzsūcis: «Tu ej pa purvu, baļķu taciņa apmēram 20 centimetru zem ūdens salikta, lai ceļu zinātu tikai savējie. Solis pa kreisi vai labi, tu esi purvā. (..) Uz atsevišķām purva saliņām bija baznīca, maizes ceptuve, staļļi. Tagad purvā uzstādīts piemiņas krusts, vēl redzamas vecās bunkuru vietas, daudz uzskates materiālu. Noteikti iesaku aizbraukt!»

Prieks par «Sarkanā meža» panākumiem
No Mikalīnas atmiņām Stompaku purvs nav izdzēšams, tas ne reizi vien caur sapņiem atnācis izjaukt nakts mieru. Gaidītākie, protams, acu tumsas piesegtā pansionāta vienmuļībā ir draugi, paziņas un pa novadiem un pilsētām izklīdušie tuvinieki. Viņas pirmais jautājums: «Kas jauns?» Vēsts par «Sarkanā meža» panākumiem un Jēkaba Reiņa izcilo tēlojumu seriālā Mikiņai, kā viņu dēvē tuvākie, sagādāja patiesu prieku un arī gandarījumu – ciešanu kauss nav tukšots velti. Viņa var būt mierīga – patiešām mums aug jauna, savas tautas cienīga paaudze.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Novembra atbalsis

Kategorijas