Kaimiņu plecs stiprina saimes un tautas

2019. gada 16. novembris 15:42

521

Skaistkalnē artērija uz Lietuvas pusi ir tilts pār upi.

Gasūnu ģimenes dzīves gājums daudz gadu ritējis pierobežas ciemā Skaistkalnē, kur Latvijai un Lietuvai izveidojusies nesaraujama sasaiste. Ļaudis te satuvinājušies cilvēciskā dažādībā un praktiskās norisēs.

Liktenīgā Mēmele
Skaidrītei Gasūnei robežupe Mēmele noteikusi rīcību kopš pirmajiem skolas gadiem un bijusi savveidīgi prasīga mūža ritumā. Par to raisījās sarunas pelēcīgā novembra pēcpusdienā, kas ir piemērots laiks apcerei un pārdomām. Tuvākā pamatskola Tāru ģimenei bija pāri upei tagadējā Budbergā. Gan meitene, gan brālis un citi kaimiņu bērni no tagadējā Mēmeles ciematiņa pagājušā gadsimta viducī mācījās kādreizējā Panemunes astoņgadīgajā skolā. Attālums līdz tai neliels, bet upe pavasaros un ziemas sākumā diktēja savus noteikumus – gaidīt, kad ledus izgāja, kad ūdens sasala, – un Mēmele bija droši šķērsojama. Nācās pieciest šādus periodus, ja pāri nevarēja tikt, tad radi izlīdzēja, paturot skolnieciņu savā gādībā, vai vieta atradās skolas internātā.

Pēc pamatskolas ierasts bija ceļš uz Skaistkalnes vidusskolu, kur sastapšanās ar jauniem klasesbiedriem. Tolaik Skaidrītei sirsnīga draudzene bija Anna Gasūne, kura uz mācībām nāca no Mēmeles otra krasta, no Lietuvas Germanišķu ciema. Māsām Annai un Elzai bija brālis Mārtiņš, kurš tolaik atradās obligātajā karadienestā. Ar Gasūnu jauno paaudzi Skaidrīte aizvien vairāk satuvinājās. Izveidojās ģimene, simboliski vienojot abus upes krastus, un tagad pēc pāris gadiem Mārtiņš un Skaidrīte varēs svinēt zelta kāzas.

Skaidrības labad jāteic, ka uz Skaistkalni nāca mācīties ne viens vien lietuvietis no Mēmeles kreisā krasta, daudz turienes ļaužu labi runāja latviski. Ilggadējā Germanišķu iedzīvotāja Lidija Bērtule vēl šodien uzsver, ka mājās skanējusi latviešu valoda, taču tautība viņai ir lietuviete un šīs valsts pilsonība arīdzan. Loģisks izvērsies Germanišķu bērnu izglītošanās ceļš uz Skaistkalni, jo Lietuvas Birži taču atrodas krietni tālāk, un īpašā skolēnu transporta toreiz nebija. Kaimiņvalstī savulaik piedzīvots periods, kad daudzi izvēlējušies pārcelties uz Latviju, kā noticis ar viņas un citu ģimeņu jauno paaudzi, atgādina L. Bērtule.

Prasmīgās rokas
Gasūnu gaitām ir vēl kāda vienojoša stīga, šķiet, trāpīgi sacīt, ka abiem dzīves līdzgaitniekiem piemīt amatniecības gēns. Skaidrīte nepabeidza vidusskolu Skaistkalnē un izdomāja mācīties tā laika Lietišķās mākslas vidusskolā Rīgā, cerot, ka kokapstrāde pavērs iespējas apgūt prasmi darboties ar dzintaru, jo meitenei šis minerāls šķita īpaši pievilcīgs. Taču izrādījās, kā jauniete vēlāk atskārta, pareizāka izvēle būtu bijusi metālapstrādes nodaļa. Jaunā censone iesākto nepameta un absolvēja skolu tajā jomā, kuru bija izvēlējusies vispirmo.

Tolaik Skaistkalnē bija Bauskas rajona Sadzīves pakalpojumu kombināta iecirknis, un Skaidrītei atradās īslaicīgs darbs, virpojot no koka pieprasītākus izstrādājumus. Vairāk darba bija šuvējām, un jaunā kokapstrādes speciāliste pārorientējās uz šo nozari. Viņa teic, ka astoņus gadus bijusi skroderiene, šīs iemaņas nav zudušas. Savs stūrītis mājās joprojām ir šujmašīnai. Visilgāk – 28 gadus – Skaidrīte ir strādājusi Skaistkalnes vidusskolā, kur turējusi mācību iestādes atslēgas, uzraudzījusi garderobi, vērojusi, kā aug skaistkalniešu jaunā paaudze. Ar seniores skatu lūkojoties pagātnē, viņa brīnās, kā spējusi šo ilgo laiku tā aizvadīt: nav bijis nevienas kavētas darbdienas, nevienas slimības lapas. Šo pašu mācību iestādi beidzis Gasūnu dēls Jānis, kurš izvēlējies datorspeciālista ikdienu un braukā uz darbu Bauskā privātā uzņēmumā.

Gasūna seniora sirdsdarbs ir metālapstrāde. Gan Lietuvas pusē, kur viņš strādāja kolhozā «Švituris», gan Skaistkalnē, kur veikts daudz individuālu pasūtījumu, par meistaru ir kodolīgs raksturojums – «zelta rokas». Sieva bilst: «Kuru dzelža gabalu ņem, to «sagrauzīs».» Virpotāja, metinātāja, kalēja prasmes viņam lieliskas, apstiprina Germanišķu ilggadējā iedzīvotāja Lidija Bērtule un piemetina, ka daudziem Mārtiņš ir palīdzējis un nav dzirdēts, ka spēka gados kādu atraidītu. Arī «Bauskas Dzīves» ciemu dienā Skaistkalnē pie meistara bija ieradušies vīri pēc padoma. Un ne tikai, darāmā apliecinājums bija rokas.

Skaistkalniešu laba pazinēja Daiga Jakuška secina, ka Mārtiņš nav runātājs, bet darītājs ar gaišu prātu un izdomu.

Pacietības laiks
Gasūniem lielākos sarežģījumus radījis laiks, kad Skaistkalnē bija robežkontroles postenis un darbojās muita, tāpat kā Lietuvas pusē. Mārtiņš, kā ierasts, strādāja Germanišķos, dzīvesvieta bija Latvijā. Tad nu vajadzēja ar pasi kabatā rītos un vakaros šķērsot Mēmeles tiltu un katrā pusē saņemt robežsardzes «štempeli». Ģimenei dārzs atradās Lietuvas teritorijā, un siena laikā, kā arī ražas periodā pārvietoties vajadzēja biežāk. Pie upes Mārtiņš radis atpūtas un mierīgus brīžus, ko sniedz viņa aizraušanās ar makšķerēšanu.

Skaidrīte spriež, ka droši vien reti kurš kā Gasūni spēj novērtēt, cik daudz ērtību viņu ģimenei ir devusi iestāšanās Eiropas Savienībā 2004. gadā un iepriekšējo robežas šķērsošanas nosacījumu anulēšana. Vēl liels pluss ir vienotā valūta. Kad vīrs algu saņēma litos un sieva latos, bija jākalkulē, kurā valūtā kas pērkams un kā tā maināma. Saprotams, ka vienkārši vārdos izteikt šī laikposma īpatnības, bet to pārdzīvošana prasījusi daudz pacietības un iekšējas trauksmes.

Mārtiņš ir Lietuvas pilsonis, saņem šīs valsts pensiju, un eiro ģimenes budžetā izmantot ir daudz parocīgāk. Viņam Germanišķu pusē pieder zeme, kas tagad iznomāta, jo pietiek ar savu sētu Skaistkalnē. Skaistkalnieši novērtējuši, ka Gasūni katrs ir ar noteiktību un īpašu rakstura iezīmi. Nebūdami skaļi un ārišķīgi, pamanāmi viņi ir ar padarīto.

UZZIŅAI

Germanišķi (lietuviešu – Germaniškis) ir ciems Lietuvā, Biržu rajona Nemunēles Radvilišķu seņūnijā Mēmeles kreisajā kras-
tā, pie pašas Latvijas-Lietuvas robežas. Upes pretējā krastā atrodas Skaistkalne, ar ko to savieno tilts pāri Mēmelei. Avotos pirmo reizi Germanišķi pieminēti 1604. gadā. Padomju laikā kolhoza «Švyturys» («Bāka») centrs.

Skaistkalne (agrāk Šēnberga) ir ciems Vecumnieku novada Skaistkalnes pagastā, tā centrs. Tas izvietojies Latvijas un Lietu-
vas robežupes Mēmeles labajā krastā. Vēstures avotos Skaistkalne pirmo reizi minēta 1489. gadā, kad zemi starp Mēmeles un Iecavas upi Livonijas ordeņa mestrs Johans Freitāgs fon Loringhofe izlēņoja Hermanim Šēnbergam. No īpašnieka uzvārda arī cēlies Skaistkalnes nosaukums. 2019. gada janvārī Skaistkalnē fiksētais iedzīvotāju skaits – 1070.

Avots: vecumnieki.lv un birzai.lt

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Kaimiņu plecs stiprina saimes un tautas

Kategorijas